Literārais portrets
Portretus zīmē mākslinieki, atveidojot cilvēku izskatu, sejas vaibstus. Tāpat arī katram literārajam tēlam var būt sava seja – portrets. Taču literārais portrets nav tikai cilvēka (varoņa) ārējais izskats, tā ir cilvēka būtība. Līdzīgi kā veidojot aprakstu, ir svarīgi atbildēt uz vairākiem jautājumiem:
- Kas ir šis cilvēks (vārds, vecums, nodarbošanās, tautība utt.)?
- Kāds viņš izskatās (ārējais izskats)?
- Kādas ir viņa spilgtākās rakstura iezīmes (jāizceļ īpašais, kā tas izpaužas ikdienā, attiecībās ar citiem)?
Ja tev jāveido kāda rakstnieka literārais portrets, tad tas noteikti vēl būtu jāpapildina ar viņa daiļrades raksturojumu:
- Kāda veida literāros darbus viņš rakstījis (dzeja, proza, dramaturģija), kāda žanra darbus (stāsti, noveles, romāni, komēdijas utt.)?
- Ar ko šis rakstnieks ir īpašs (kādi ir spilgtākie darbi, ar ko tie izceļas, kāds ir viņa rakstīšanas stils)?
Veidojot literāro portretu, ir jāatlasa būtiskākie, interesantākie fakti, lai klausītājam vai lasītājam izveidojas pēc iespējas pilnīgāks priekšstats par šo cilvēku. Tas ir tāpat kā gleznā – ja, lūkojoties uz portretu, rodas sajūta, ka tas atklāj cilvēka būtību – dvēseli, tad var teikt, ka mākslinieks ir bijis ļoti prasmīgs. Tieši tāpat ir jāizvēlas vārdi, kādos izstāstīt šo stāstu.
Literārā portreta radīšanas soļi:
- Izpēti materiālu (ja tas ir literārs tēls, tad izlasi darbu, atzīmē vai izraksti citātus utt.; ja tas ir kāds autors, tad izpēti biogrāfiju, atrodi, ko par viņu teikuši citi cilvēki, aplūko fotogrāfijas, varbūt ir kāda filma utt.).
- Atlasi tikai būtiskāko, interesantāko vai tematam atbilstošo (atceries – visu nekad nevar pateikt).
- Uzraksti plānu (ikvienam darbam ir jābūt plānveidīgam – ievads, galvenā daļa un nobeigums).
- Uzraksti melnrakstu, pārlasi, iedod to izlasīt kādam citam.
- Veic nepieciešamos labojumus, uzlabo valodu.
- Raksti tīrrakstu.
Piemērs:
Ja gadījies būt Bastejkalnā, iespējams, netālu no Kanālmalas būsi pamanījis pieminekli vīram ar kuplām ūsām un apaļām acenēm. Jā, tu neesi kļūdījies – tas ir Rūdolfs Blaumanis.
Reiz, ejot gar pieminekli tieši pēc Jāņiem, pamanīju pārvērtības šajā ikdienišķi pelēkajā un šķietami vienkāršajā skulptūrā – uzmanību piesaistīja Jāņu zāles un vainags, ar ko tā bija rotāta. Laikam jau tam nevajadzētu pārsteigt, jo tieši Līgo svētki un Jāņi ir laiks, kad gandrīz ikviens latvietis labprāt skatās R.Blaumaņa populārās komēdijas “Skroderdienas Silmačos” iestudējumu vismaz pie TV ekrāniem, ja ne teātrī. Daudz diskutēts par šīs lugas māksliniecisko vērtību, un tā nevar spēkoties ar, piemēram, viņa izcilo drāmu "Indrāni", taču tik un tā latviešiem ir mīļa un piedzīvo aizvien jaunus iestudējumus.
Rūdolfs Blaumanis pie latviešu literatūras debesīm iezīmējas arī kā noveles aizsācējs un meistars. Noteikti jāmin tādas tautā labi zināmas noveles kā “Nāves ēnā”, “Purva bridējs”, “Salna pavasarī” u.c., kas ir piedzīvojušas arī ekranizācijas. Šie darbi atklāj Blaumani kā izcilu cilvēku pazinēju, kurš savus varoņus nostāda grūtās izvēles situācijā, kad vislabāk var ieraudzīt cilvēku patieso būtību. Kas ir pats interesantākais – ļoti lakoniski, ar šķietami nenozīmīgu detaļu, dialogu, portretu palīdzību rakstnieks ļauj, lai varoņi it kā paši atklājas lasītājam, viņš vairās savus varoņus nosodīt, lasītājs pats var lemt, kura pusē nostāties.
Ērgļos, “Braku” mājās, kur mūsdienās ierīkots rakstnieka muzejs, tapuši daudzi viņa darbi – gan proza, gan dramaturģija, arī dzeja. R. Blaumanis nav aizmirsis arī bērnus – noteikti daudzi zina viņa slaveno pasaku “Velniņi”. Tieši tik daudzšķautņains savā radošumā ir bijis Rūdolfs Blaumanis, kurš diemžēl nodzīvoja īsu mūžu (1863–1908). Viņš nomira 45 gadu vecumā no tuberkulozes, par spīti draugu atbalstam un iespējai ārstēties sanatorijā Somijā, neatstājot pēcnācējus, jo nebija precējies, taču laikabiedru atmiņās palicis kā ļoti patīkams un talantīgs cilvēks, par ko ikviens var pārliecināties, iepazīstot viņa literāro mantojumu.
Reiz, ejot gar pieminekli tieši pēc Jāņiem, pamanīju pārvērtības šajā ikdienišķi pelēkajā un šķietami vienkāršajā skulptūrā – uzmanību piesaistīja Jāņu zāles un vainags, ar ko tā bija rotāta. Laikam jau tam nevajadzētu pārsteigt, jo tieši Līgo svētki un Jāņi ir laiks, kad gandrīz ikviens latvietis labprāt skatās R.Blaumaņa populārās komēdijas “Skroderdienas Silmačos” iestudējumu vismaz pie TV ekrāniem, ja ne teātrī. Daudz diskutēts par šīs lugas māksliniecisko vērtību, un tā nevar spēkoties ar, piemēram, viņa izcilo drāmu "Indrāni", taču tik un tā latviešiem ir mīļa un piedzīvo aizvien jaunus iestudējumus.
Rūdolfs Blaumanis pie latviešu literatūras debesīm iezīmējas arī kā noveles aizsācējs un meistars. Noteikti jāmin tādas tautā labi zināmas noveles kā “Nāves ēnā”, “Purva bridējs”, “Salna pavasarī” u.c., kas ir piedzīvojušas arī ekranizācijas. Šie darbi atklāj Blaumani kā izcilu cilvēku pazinēju, kurš savus varoņus nostāda grūtās izvēles situācijā, kad vislabāk var ieraudzīt cilvēku patieso būtību. Kas ir pats interesantākais – ļoti lakoniski, ar šķietami nenozīmīgu detaļu, dialogu, portretu palīdzību rakstnieks ļauj, lai varoņi it kā paši atklājas lasītājam, viņš vairās savus varoņus nosodīt, lasītājs pats var lemt, kura pusē nostāties.
Ērgļos, “Braku” mājās, kur mūsdienās ierīkots rakstnieka muzejs, tapuši daudzi viņa darbi – gan proza, gan dramaturģija, arī dzeja. R. Blaumanis nav aizmirsis arī bērnus – noteikti daudzi zina viņa slaveno pasaku “Velniņi”. Tieši tik daudzšķautņains savā radošumā ir bijis Rūdolfs Blaumanis, kurš diemžēl nodzīvoja īsu mūžu (1863–1908). Viņš nomira 45 gadu vecumā no tuberkulozes, par spīti draugu atbalstam un iespējai ārstēties sanatorijā Somijā, neatstājot pēcnācējus, jo nebija precējies, taču laikabiedru atmiņās palicis kā ļoti patīkams un talantīgs cilvēks, par ko ikviens var pārliecināties, iepazīstot viņa literāro mantojumu.