2. Baltijas jūra

  

 

Kopumā tas izskatās šādi:
- smilšainas pludmales ir sastopamas pie Liepājas, Mazirbes, Kolkas, Jūrmalas un Salacgrīvas;
- apaugušas (piemēram ar niedrēm) pie Engures un Ainažiem;
- oļainas un granšainas pludmales ir Ventspilī, Jūrkalnē, Rojā un Skultē;
- 4-18 m augsti stāvkrasti ir Liepājā, Akmeņragā, Skultē, Ķurmragā un netālu no Kolkas;

 

 

Baltijas jūras platība kopā ar Dānijas šaurumiem ir 373,000 km2. Vidējais dziļums ir 50 m. Dziļākā vieta saucās Landsortas ieplaka (470 m dziļa), un tā atrodas pie Zviedrijas krastiem.

Latvijas piekrastē Baltijas jūra ir sekla: lielākais dziļums sasniedz 35 m. Rīgas līcis ir seklākais Baltijas jūras līcis - vidējais dziļums tajā ir apmēram 26 metri. Līci ar jūru savieno dziļais Irbes šaurums un seklais Muhu šaurums.

  

Ūdens sāļumu ietekmē tas, ka Baltijas jūra ir iekšzemes jūra.
Ūdens apmaiņa starp Atlantijas okeānu un Baltijas jūru notiek caur Ziemeļu jūru un Dānijas šaurumiem. Sāļais ar skābekli bagātais ūdens ietilpst Baltijas jūrā, bet tas vidējo slāņu ūdens nonāk Ziemeļjūrā.
Sāļumu mazina arī upju ienestais saldūdens un neliela ūdens iztvaikošana.

Jūras straumes
 
Jūras straumes, kuras rada vējš, ietekmē ūdens apmaiņu un sanēšu plūsmu. Baltijas jūrā gar Latvijas piekrasti straume plūst paralēli krastam. Rīgas līcis tiek savienots ar atklāto jūru caur Irbes šaurumu. Kad no rietumiem un dienvidiem-rietumiem pūš vēji, līcī tiek sadzīts ūdens un paaugstinās ūdens līmenis. Mainoties vēja virzienam, ūdens līmenis atkal samazinās.
 
Baltijas jūras vides aizsardzība
 
Baltijas jūras kvalitāte ir atkarīga no piesārņojuma līmeņa, piesārņojumu rada liels ķīmisko vielu daudzums (slāpeklis, fosfors, smags metāls, pesticīdi), ko parasti jūrā ienes upes un organiskais piesārņojums.

Pie tam Baltijas jūras krastos ir vairākas ostas, kur kuģi veic naftas produktu pārkraušanu un transportēšanu, tad arī var notikt avārijas un nafta nonāk jūrā radot lielu piesārņojumu un draudus jūrā mītošajiem organismiem. Baltijas jūra ir daudz lielāks piesārņojums nekā citās jūrās, jo ir niecīga apmaiņa starp Baltijas jūru un Ziemeļjūru.

Organismu dzīves apstākļus jūrā nosaka ūdenī izšķīduša skābekļa daudzums. Skābekļa daudzuma samazināšanos veicina eitrofikācija.

Eitrofikācija - ūdens bagātināšanās ar barības vielām, kas veicina ūdenstilpju un ūdensteču aizaugšanu.
 
Zvejniecība un zivju pārstrāde
 
Zvejniecība Latvijā ir viena no nozīmīgākajam nozarēm un to nosaka Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, ka arī lieli zivju krājumi gan Baltijas jūrā, gan iekšējos ūdeņos.
Zivju krājumi intensīvas zvejas un piesārņojuma dēļ jūrās un okeānos pašlaik ir stipri samazinājušies, lai tos atjaunotu zvejniecības organizācijas ievieš ierobežojumus atsevišķu zivju sugu nozvejai. Viens no tādiem paņēmieniem ir zivju nozvejas kvota.
 
Zivju nozvejas kvota - valstij atļautais noteiktas zivju sugas nozvejas daudzums gadā.  To nosaka pēc valsts tradicionāli nozvejotā zivju daudzuma un valsts ieguldījuma attiecīgo zivju krājumu izpētē, kā arī valsts ieguldījuma zivju krājuma aizsardzībā un atjaunošanā.
 

Nozīmīgākie zivju resursi Baltijas jūrā ir brētliņas, reņģes, mencas, butes un laši.  Svarīgu vietu zvejniecībā ieņem piekrastes zveja. Baltijas jūrā un Rīgas līcī zvejo apmēram 200 kuģu un vairāk nekā 700 zvejas laivu. 4/5 no Latvijas zvejnieku loma Baltijas jūrā un Rīgas līcī ir brētliņas.

Tālāk no nozvejotām zivīm, pēc to apstrādes, ražo zivju konservus, kas ir svarīgs Latvijas eksporta produkts. Latvijā tiek saražots vairāk nekā 80 tūkstoši tonnu dažādas zivju produkcijas. Lielākie zivju pārstrādes uzņēmumi atrodas Rīgā, Liepājā, Salacgrīvā, Rojā.