1. Ķīnas ainavu glezniecība

Ķīnas glezniecībai ir visvecākās tradīcijas pasaulē. Pirmie zīmējumi (spirāles, zigzagi, dzīvnieku attēli) rotāja māla traukus jau akmens laikmetā. Savukārt pirmie apkārtējās pasaules atainojumi raksturīgi 403.-221.g.p.m.ē. tapušajiem darbiem.

 

"Ķīniešu gleznotājs izvairījās no masīva, plastiska rāmja, izmantojot smalku brokāta apmali tīstokļa divās malās. Gleznas atvēra tikai apskates laikā, sevišķi tad, kad ķīnietis gribēja "ieiet sevī", padomāt, meditēt. Eiropietis gleznu vēro "no ārpuses", tādēļ gleznai jābūt norobežotai no ārpasaules, bet ķīniešu vērotājs atrodas it kā gleznas iekšienē, izjūtot sevi kā tās emocionālo dalībnieku, tādēļ gleznai nav jābūt ar noteiktām robežām."1 
Dažkārt gleznojumu papildina kaligrāfija – skaidri un skaisti uzrakstīts teksts, kura uzrakstīšanai izmanto otu un tušu.

 

  

 

Senie ķīnieši savos mākslas darbos izmantoja dažādus simbolus, tādējādi viņu gleznojumiem piemīt dziļi apslēpta jēga.

 

Daži no simboliem:
"Zosis – uzticība mīlestībā
Pūķis – ūdens, dienvidi
Pūce – pasargā no uguns
Dzērve – jaunība, visa labā simbols
Krizantēma – rudens
Orhideja – pavasaris
Peonija – dižciltība
Priede – konfūcisms
Lotoss – skaidrība"1

 

"Dzērves virs imperatora pils", 12. gs.

 

Ainavas glezniecību uzskata par Ķīnas glezniecības augstāko attīstības punktu. Laikaposmu no 907.gada līdz 1127.gadam uzskata par "Ķīnas ainavu glezniecības laikmetu".
Ķīnas ziemeļos dzīvoja tādi mākslinieki kā Džings Hao, Fan Kuans, Guo Ksi, kuri savos darbos attēloja augstus kalnus, izmantojot asas, melnas līnijas, tušas mazgājumu, punktējumu, lai attēlotu akmens raupjo virsmu.

 

Savukārt Ķīnas dienvidos strādāja tādi mākslinieki kā Dong Juans, Džurans, kuri attēloja mierīgas dzimtās puses ainavas ar paugurainiem pakalniem un upēm, izmantojot vieglus otas triepienus.

 

 

Šie divi motīvi un glezniecības manieres kļuva par klasiskiem Ķīnas ainavu glezniecības stiliem.

221.g.p.m.ē. - 220.g.m.ē.
Agrās impērijas laikā gleznošana un kaligrāfija bija iecienītākie galma mākslas veidi. Ar šiem mākslas veidiem nodarbojās amatieri – aristokrāti, kuri varēja atļauties veltīt pietiekami daudz brīvā laika savu prasmju attīstīšanai. Kaligrāfiju uzskatīja par augstāko mākslas veidu. Gleznošanai izmantoja otu no dzīvnieku spalvas un melnu tinti, kuru ieguva no priežu sodrējiem un kaulu līmes. Pirmsākumos gleznojumi tapa uz zīda, bet, līdz ar papīra izgudrošanu, tos gleznoja arī uz jaunā, lētākā, materiāla.

220.-581.g.
Šajā laika posmā cilvēki sāka novērtēt mākslas skaistumu, sākot ar šo periodu var runāt par profesionālu mākslinieku darbību.
"Seši principi Ķīnas glezniecībā"
Ksie He, 5.gadsimta ķīniešu rakstnieks, precizēja 6 pamatprincipus, kuri jāievēro glezniecībā:
"1. "Dvēseles rezonanse" – māksliniekam jāpārnes sava enerģija uz mākslas darbu, kuru viņš glezno.
2. "Pamatmetode" – otas pielietojuma veids. Tas attiecas gan uz otas triepieniem, tekstūru, gan uz mākslinieka individuālo rokrakstu, glezniecības stilu.
3. "Atbilstība objektam" – dažādu līniju un formu pielietojums precīzam objekta attēlojumam.
4. "Atbilstība tipiskajam" – krāsu precīzs pielietojums, izmantojot dažādus krāsu toņus, nianses.
5. "Dalīšana un plānošana" – kompozīcijas sakārtošana, attēlojot telpu, dziļumu.
6. "Kopēšana" – dabas un antīko mākslas darbu objektu kopēšana."2

581.-960.g.
Šī laika posma glezniecībā līdzās figurālai glezniecībai populāra kļūst arī ainavu glezniecība. Populārākā tēma – kalni un upes. Tās ir monohromatiskas (vienas krāsas) ainavas, kurā attēlotie objekti veido "izkaisītu kompozīciju". Šo gleznojumu mērķis nav precīzi atspoguļot realitāti. Tie radīti ar nolūku paust emocijas, noskaņas, dabas spēku.
Šajā periodā izveidojušies ķīniešu glezniecības galvenie principi:
"1.Savdabīga telpas uztvere.
2. Lineārās perspektīvas trūkums.
3. Daudzplānu uzbūve.
4. Gaisa perspektīva.
5. Gaismēnu trūkums.
6. Līniju milzīgā nozīme formas modelējumā.

Ķīniešu telpas uztveri raksturo divas īpatnības:
1. Savdabīgs skatupunkts no augšas lejup, it kā no putna lidojuma. Tas dod iespēju redzēt arī to, kas notiek aiz kalniem vai celtņu sienām.
2. Eiropas mākslinieks iedala telpu tuvējā un tālajā plānā. Ķīniešu gleznotājam viss atrodas vienlīdz tuvu vai tālu, jo viņš slīd pāri pasaulei. Turklāt dziļumā aizejošās līnijas nesatek vienā punktā, bet paliek paralēlas. Kad eiropietis glezno, viņš noliek gleznu sev priekšā uz molberta un it kā cauri gleznai skatās telpas dziļumā. Ķīniešu gleznotājs turpretī izklāj tīstokli uz grīdas un skatās no augšas uz leju."1

960.-1368.g.
Šī perioda ainavām raksturīga izsmalcināta ekspresija. Netveramo attālumu efektu iegūt, izmantojot neskaidrus apveidus, attēlojot kalnu kontūras, kuras izzūd miglā. Uzsvars tiek likts uz garīgām mākslas darba kvalitātēm, mākslinieka spēju atklāt dabas un cilvēka harmoniju, kas balstās daoisma un budisma pamatnostādnēs (daoisms un budisms – Ķīnas reliģijas).

 

 

 

Viens no slavenākajiem šī perioda māksliniekiem – Žang Zeduans, gleznojuma "Pie upes Kvingminga festivāla laikā" autors.
Šo mākslas darbu vari aplūkot šeit. Uzmanību – darbs aplūkojams no labās puses uz kreiso!

Kamēr vieni mākslinieki centās attēlot trīsdimensionālus objektus, radīt telpas ilūziju, citi tiecās sasniegt atšķirīgu mērķi. Dzejnieks Su Šī un viņa domubiedri sāka nodarboties ar glezniecību. Viņi radīja jaunu mākslas veidu, kur, lai radītu tušas gleznojumu, izmantoja arī savas kaligrāfijas (kaligrāfija – mākslinieciski attēlotas rakstu zīmes) prasmes. No šī brīža daudzi mākslinieki centās brīvi paust savas emocijas un attēlot objekta iekšējo būtību. Mākslinieki apvienoja glezniecību, dzeju un kaligrāfiju, lai savus gleznojumus radītu kā dzejas satura atspoguļojumu – mākslas darbu veido gleznojums un kaligrāfiski pierakstīts mākslas darba autora dzejolis. Šie trīs mākslas veidi kopā pauda izjūtas spilgtāk un izteiksmīgāk, nekā katra atsevišķi. "Glezniecību, kas sastāv no šiem trim pilnajiem komponentiem – gleznas tīstokļa, paša autora sacerēta, kaligrāfiski pierakstīta īsa dzejoļa un zīmoga – sauc par pilno jeb pabeigto glezniecību."3

 

 

1368.-1895.g.
Sākot ar 13.gadsimtu popularitāti gūst gleznojumi, kuros attēloti daži ziedi, augļukoka zars ar augļiem, ainava ar vienu vai diviem zirgiem. Savukārt no 14.gs. līdz 17.gs. populāri kļuva aprakstošie gleznojumi ar plašu krāsu gammu un sarežģītu kompozīciju.

 

 

Šajā laika posmā tiek izdotas pirmās ilustrētās grāmatas, kuru ilustrācijas tapušas kokgriezuma tehnikā, kā arī tiek publicētas ilustrētas rokasgrāmatas glezniecībā.