Ainava – tēlotājmākslas žanrs, mākslas darbs, kurā attēlota daba. Mākslinieku, kurš glezno ainavas, dēvē par ainavistu.
Attēlā – ainava (Temistokls fon Eckenbrehers, 1901)
Atkarībā no tā, kas mākslas darbā tiek attēlots, ainavas iedala vairākās grupās, piemēram:
- dabas ainava (pļava, mežs, kalni);
- pilsētas jeb urbānā ainava;
- jūras ainava jeb marīna.
Attēlā – lauku ainava ("Gaujas leja", Jūlijs Feders, 1891)
Attēlā – pilsētas ainava ("Delftas skats", Jans Vermērs, 1660)
Attēlā – meža ainava ("Rīts priežu silā", Ivans Šiškins, 1886)
Attēlā – jūras ainava ("Kuģošana Oslo fjordos", Hans Guds, 1872)
Ainava tēlotājmākslā tika attēlota jau viduslaiku Ķīnas glezniecībā un grafikā.
Attēlā – tušas un krāsu gleznojums uz zīda auduma, ("Klausoties vēju priežu zaros", Ma Lin, 1246)
Eiropā ainava kā patstāvīgs mākslas žanrs sāka veidoties 15.-16. gadsimtā. Šajā laika posmā ainavas tika sadomātas, tās gleznoja darbnīcās. Par ainavas žanra rašanās vietu uzskata Venēciju. Itāļu gleznotāja Džordžones (1477-1510) darbos var vērot ainavas ar lauku skatiem, uz kura fona risinās kāda darbība. Šajā laika posmā ainava kalpoja kā fons nozīmīgiem sižetiem.
Attēlā – "Gani pielūdz Jēzu" (Džordžone, 1505)
Ainavas žanra uzplaukums saistās ar 16. gadsimtu, taču arī tad ainava kalpoja kā fons. 17. gadsimtā situācija nedaudz mainās. Šeit var minēt holandiešu māksliniekus, kuri, atšķirībā no iepriekšējo gadsimtu māksliniekiem, kas attēloja sadomātu ainavu, gleznoja Holandes dabas skatus (Jakobs van Reisdāls, Jans van Goiens, Salomons van Reisdāls).
Attēlā – "Kāpas pie jūras" (Jakobs van Reisdāls, 1648)
19. gadsimta otrajā pusē radās reālistiskā ainava – mākslinieki devās dabā un gleznoja ainavu tādu, kāda tā bija reālajā dzīvē. Kā nozīmīgākos reālistiskās ainavas gleznotājus var minēt Barbizonas skolas pārstāvjus Francijā (Teodors Ruso, Žans Fransuā Milē u.c.). Barbizonas skola – mākslinieku grupa, kura gleznoja Barbizonas ciemata tuvumā, Fonteblo mežā. Grupa savu darbību veica laika posmā no 1830. gada līdz 1870. gadam.
Attēlā – ainava (Teodors Ruso)
Vēlāk šīs reālisma glezniecības tradīcijas pārņēma arī gleznotāji Krievijā, izveidojās peredvižņiku kustība (ceļojošo mākslas izstāžu biedrība, rīkoja ceļojošās mākslas izstādes; 19. gadsimta beigas - 20. gadsimta sākums). Kā spilgtākos šīs grupas pārstāvjus var minēt Ivanu Šiškinu, Īzaku Levitānu u.c.
Attēlā – "Ziema" (Ivans Šiškins)
19. gadsimta otrajā pusē Francijā izveidojās mākslas virziens – impresionisms, kura pārstāvji arī gleznoja dabā (plenērā), attēlojot dabu tādu, kāda tā ir patiesībā. Kā impresionisma pārstāvjus – ainavistus var minēt Klodu Monē, Kamilu Pisaro, Alfredu Sislē.
Attēlā – "Dārzs Pontuāzā" (Kamils Pisaro, 1882)
Ainavas žanrs ir nozīmīgs arī latviešu glezniecībā. Ainavas glezniecības iedibinātājs ir Jūlijs Feders (1838-1909). Par izcilāko šī žanra pārstāvi uzskata Vilhelmu Purvīti (1872-1945).
Attēlā – "Baltijas jūras krasts" (Jūlijs Feders, 1895)
Attēlā – "Agrs pavasaris" (Vilhelms Purvītis, 1898-1899)
Stafāža – neliela izmēra cilvēku un dzīvnieku figūru attēlošana ainavā. Šīm figūrām ir otršķirīga nozīme. Galvenais mākslas darbā ir ainava, figūras papildina šo ainavu. Īpaši populāra stafāža bija 17.-18. gadsimta glezniecībā Rietumeiropā.
Vācu valodā vārds stafage nozīmē dekorācija, aksesuārs, staffieren – papildināt ainavu ar figūrām.
Attēlā – "Saullēkts" (Klods Lorēns, 1646-1647)
16.-17. gadsimtā gleznotāji ainavas papildināja ar reliģiskām (attēloja Jēzu, Mariju, apustuļus) un mitoloģiskām (attēloja senos dievus) ainām. Dažkārt šīs figūras ainavās gleznoja cits mākslinieks, nevis ainavas autors. Visbiežāk stafāžas savos darbos izmantoja Klods Lorēns un Nikolā Pusēns.
Attēlā – "Četri gadalaiki. Vasara" (Nikolā Pusēns, 1660-1664)
Papildinformācija