Moderno tēlniecību raksturo dažādi mākslas virzieni, kas radušies 20. gadsimtā, piemēram, kubisms, dadaisms, sirreālisms, futūrisms, popārts, abstrakcionisms, zemes māksla, instalāciju māksla u.c.
Svarīgi!
Modernai tēlniecībai raksturīgas stilizētas dabas formas, mākslinieki neattēlo dzīvās būtnes un priekšmetus tādus, kādi tie ir realitātē, bet stilizē tos, akcentējot būtiskākās pazīmes, radot asociācijas ar šo būtni vai priekšmetu.
Attēlā – "Dzelzs: cilvēks" (Entonijs Gormlejs, 2005)
Līdztekus tradicionālajiem materiāliem (māls, ģipsis, bronza, akmens) tiek izmantoti arī citi, tēlniecībai netradicionāli materiāli, piemēram, tērauds.
Modernās skulptūras dažkārt ir ļoti liela izmēra, tās tiek izvietotas vidē kā to papildinošie elementi.
Attēlā – "Mamma" (Luīze Buržuā, 1999)
Uzskata, ka pirmās modernās skulptūras radīja franču tēlnieks, impresionisma pārstāvis Ogists Rodēns (1840-1917).
Attēlā – Ogists Rodēns
Rodēns 1900.gadā Parīzē izstādē tās demonstrēja publikai, piemēram, skulptūru grupu "Kalē pilsoņi", rakstnieku Onorē de Balzaka un Viktora Igo statujas.
Attēlā – "Kalē pilsoņi"
Attēlā – Viktora Igo portrets
No klasiskās tēlniecības darbiem šie darbi atšķiras ar to, ka mākslinieks centās parādīt spēcīgas emocijas ar ekspresīvu pozu palīdzību, skulptūru virsma tika veidota nelīdzena, kas palīdz radīt nepieciešamo noskaņojumu.
Kubisma tēlniecība attīstījās vienlaikus ar kubisma glezniecību 20. gadsimta sākumā. Šajā laika posmā lielu iespaidu uz mākslu atstāja Āfrikas cilšu māksla, kurai raksturīgas stilizētas formas. Kubisma pārstāvji pārņēma šo principu – dabas formu stilizāciju.
Attēlā – Kongo cilts maskas
Attēlā – "Sievietes portrets" (Amadeo Modiljāni, 1911/1912)
Kubisma mākslai raksturīgs paņēmiens vienu objektu vienlaicīgi parādīt no vairākiem skatu punktiem. Attiecīgi mākslas darbs veidojas it kā salikts no dažādiem mozaīkas gabaliņiem ar asiem stūriem. Šo pašu principu ievēroja arī tēlnieki.
Attēlā – "Pablo Pikaso portrets" (Huans Griss, 1912)
Tā kā glezniecībā mākslinieki veidoja kolāžas, tad šo pašu paņēmienu izmantoja tēlnieki, skulptūras veidojot no dažādiem materiāliem, kurus apvienoja vienā darbā, piemēram, skulptūru veidoja gan no māla, gan ģipša. Vēlāk skulptūru radīšanā tika izmantotas arī dažādas konstrukcijas. Kā kubisma pārstāvjus var minēt franču mākslinieku Reimondu Dišānu-Vijonu (1876-1918) un spāņu mākslinieku Pablo Pikaso (1881-1973).
Attēlā – "Lielais zirgs" (Reimonds Dišāns-Vijons, 1914).
Dadaisma (stils bija populārs laika posmā no 1916. gada līdz 1923. gadam) pārstāvji skulptūru radīšanā izmantoja jau gatavus, rūpnieciski ražotus priekšmetus. To dēvēja par readymade mākslu (20. gadsimta sākumā ASV ar readymade apzīmēja rūpniecības nozares produktus). Mākslinieks izvēlējās kādu priekšmetu vai tā daļu, deva tam nosaukumu un izvietoja izstāžu zālē. Populārākā un viena no pirmajām dadaisma skulptūrām ir Marsela Dišāna (1887-1968) darbs "Strūklaka" (1917).
Attēlā – "Strūklaka" (Marsels Dišāns, 1917)
20. gadsimta 50. gados popularitāti guva abstraktās skulptūras. Dzīvās dabas formas tika stilizētas. Tika izgatavotas arī kustīgas skulptūras, kas kustējās gaisa plūsmas ietekmē – mobilas. Viens no tēlniekiem, kas veidoja kustīgos mākslas objektus, ir amerikāņu tēlnieks Aleksandrs Kalders (1898-1976).
Attēlā – "Sarkanā mobila" (Aleksandrs Kalders, 1956)
Mākslinieki izmantoja jaunus materiālus un netradicionālus paņēmienus skulptūru veidošanā. Mākslinieki sadarbojās ar ainavu arhitektiem, arhitektiem, radot liela izmēra skulptūras, kuras izvietoja vidē kā tās dekoratīvos elementus.
Attēlā – "Monolīts" (Barbara Hepvorta, 1953)
20. gadsimta 60. gados tēlniecības darbu veidošanā līdztekus tradicionālajiem materiāliem izmantoja arī tēraudu, skulptūru veidojošās detaļas tika sametinātas, lai veidotu vienotu figūru. Milzīga izmēra figūras tika izvietotas vidē.
Attēlā – "Publiskā skulptūra" (Pablo Pikaso, 1967)
Mākslinieki nekopēja dabas formas, bet stilizēja tās, radot asociācijas ar dzīvo būtni vai priekšmetu, kuru attēloja.
20. gadsimta 70., 80. un 90. gadi un 21. gadsimts iezīmējas ar jaunu formu un izteiksmes veidu meklēšanu, eksperimentiem.
Attēlā – "Stravinska strūklaka" (Žans Tenglī, 1983)
Tika un tiek veidotas gaismas skulptūras, instalācijas, vides mākslas objekti, kas krasi atšķiras no klasiskās tēlniecības.
Attēlā – "Laika sargi" (gaismas skulptūras, Manfreds Kjelnhofers, 2010)
Radās jauni mākslas virzieni, piemēram, zemes māksla, kur mākslinieki kā materiālu izmanto zemi. Liela nozīme šo mākslas darbu uztverei ir cilvēka fantāzijai, mākslinieka radīto asociāciju uztverei.
Attēlā – "Spirālveida dambis" (zemes māksla, Roberts Smitsons, 1970)
Papildinformācija