Teorija

Nomierināšanas un garantiju politika
30. gados liela nozīme starptautiskajās attiecībās bija Lielbritānijai. Briti neveidoja savu politiku atbilstoši iedalījumam – „draugs – ienaidnieks”. Lielbritānija bija ieinteresēta, lai Vācija būtu ekonomiski un politiski spēcīga. Tajā pašā laikā britus satrauca nacistu pretenzijas un iesāktā Vācijas militarizācija. Viņi uzskatīja, ka ir iespējams nomierināt Vāciju, Itāliju un Japānu, daļēji piekāpjoties šo valstu prasībām.
Svarīgi!
Nomierināšanas politikas galvenais mērķis bija mazināt nacisma radikālismu, glābt Lielbritānijas kā pasaules lielvalsts apdraudētās pozīcijas un saglabāt mieru.
Briti bija gatavi piekāpties daudzām Vācijas prasībām (piemēram, akceptēt mierīgā ceļā izdarītās izmaiņas attiecībā uz Austriju, Sudetu apgabalu un Dancigu) un atzīt tās dominanci Austrumeiropā.
 
Daudzu britu politiķu skatījumā tā 30. gados bija vienīgā reāli iespējamā politika, kuras cēloņi bija vairāki:
  1. Lielbritānijas vēlēšanās nodrošināt mieru. Jebkurš karš varēja apdraudēt tās kā koloniālās lielvalsts pozīcijas un intereses dažādās pasaules malās;
  2. Vainas apziņa par Versaļu. Briti uzskata, ka pēc I pasaules kara noslēgtie miera līgumi nebija īsti taisnīgi;
  3. Lielbritānijas relatīvais militārais vājums. Pēc I pasaules kara tā jūtami samazināja savu bruņojumu. Kara gadījumā tai vajadzēja cīnīties vairākās frontēs (ar Vāciju, Itāliju, Japānu), lai aizstāvētu savas intereses dažādos pasaules reģionos.
  4. Nepieciešamība rēķināties ar domīniju (Kanāda, Austrālija u.c.) pret karu vērsto nostāju. uz domīnijām Lielbritānija izveda pusi no savām eksportprecēm, tā plaši izmantoja arī domīniju un koloniju resursus.
 
Nomierināšanas politika bija saistīta ar britu valstsvīra Nevila Čemberlena vārdu, kurš 1937.g. bija kļuvis par Lielbritānijas premjerministru. Viņš iestājās par piekāpšanos Vācijas prasībām, jo uzskatīja, ka briti nevēlas karu.
 
20080524235236!Arthur-Neville-Chamberlain.jpg
N. Čemberlens

Nomierināšanas politikas kulminācija bija „Minhenes vienošanās", kuru 1938. g. septembrī parakstīja Lielbritānija, Francija, Itālija, Vācija. Lielbritānija neatbildēja uz Vācijas draudu politiku, bet piekrita kompromisam – atdot Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu utt. Tas gan nepaglāba no kara, tikai atlika to.
 
Pēc Minhenes vienošanās, kas bija miera politikas ilūzija, vārds „nomierināšana” ieguva negatīvu un nicinošu pieskaņu. Tas kļuva par gļēvas diplomātijas, vienpusīgas piekāpšanās un negodīgas kapitulācijas simbolu.
Līdzīgi bija ar melno lietussargu – angļu džentlmeņu neiztrūkstošu atribūtu, kuru N. Čemberlens bija paņēmis līdzi uz Minheni. Kad 1961. g. amerikāņi pieļāva, ka PSRS un Austrumvācija uzcēla Berlīnes mūri, sašutušie vācu studenti ASV prezidentam Džonam Kenedijam nosūtīja lietussargu.
 
Vācijas agresīvā rīcība pret Čehoslovākiju 1939. g. martā bija nacionālo principu pārkāpums, jo tika okupēta teritorija, ko apdzīvoja čehi, nevis vācieši. Tā izraisīja izmaiņas britu politikā. Nomierināšanas politikai sekoja garantiju politika. Briti vairs nevēlējās piekāpties Vācijai. 31. martā N. Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi sniegt atbalstu Polijai Vācijas uzbrukuma gadījumā.
 
Britu garantiju politikai bija 2 mērķi: nobiedēt Vāciju un iegūt par sabiedroto Padomju Savienību. Neviens no mērķiem sasniegts netika. Nacisti nepārtrauca gatavoties karam pret Poliju. PSRS deva priekšroku Vācijai, nevis Rietumu valstīm.
 
Vācijas ekspansija
1936. g. martā pēc tam, kad Francijas parlaments ratificēja PSRS un Francijas savstarpējās palīdzības līgumu, Vācija paziņoja, ka izstājas no Lokarno līgumu sistēmas.
Svarīgi!
Lokarno konference notika Šveicē 1925. gada oktobrī, lai apspriestu drošības problēmas Eiropā. Šī konference noslēdzās ar vairāku līgumu parakstīšanu, no kuriem nozīmīgākais bija Reinas garantiju pakts.
Tajā pašā dienā, pārkāpjot Versaļas līgumu, vācu armija iegāja Reinas demilitarizētajā zonā. Tas notika brīvdienās, kad Rietumu valdībām bija grūti ātri reaģēt. Vācu spēkiem tika dota pavēle atkāpties, ja uzbruktu Francijas armija. Tautas Padomes rezolūcija tikai konstatēja Versaļas līguma pārkāpšanu. 
 
 
Eiropas valstu piekāpība iedrošināja Vāciju 1938. g. realizēt Austrijas Anšlusu. 1938. g. februārī Austrijas kanclers Kurts fon Šušnigs ieradās vizītē pie Ā. Hitlera, kurš izvirzīja vairākas prasības. Hitlers kliedza uz Austrija kancleru, ka viņa valsts vēsture ir nodevības vēsture, draudot kā „pavasara vējš” ierasties Vīnē vienas nakts laikā.
 
kurt_von_schuschnigg_clip_image002.jpg
H. fon Šušnigs
 
Hitlers pieprasīja:
  1. piešķirt amnestiju Austrijas nacionālsociālistiem un legalizēt viņu darbību;
  2. iecelt nacistu pārstāvi par Austrijas iekšlietu ministru;
  3. pārorientēt Austrijas ārpolitiku un tirdzniecību uz Vāciju.
 
Austrijas kanclers tika piespiests parakstīt dokumentu, kurā tas piekrita visām prasībām.
Nacionālsociālisti guva ievērojamus panākumus Austrijā. Tika pieprasīta H. fon Šušniga demisija, draudot iebrukt Austrijā. Austrijas anšlusu vadīja otra ietekmīgākais cilvēks Vācijā – Hermanis Gērings.
 
hermann_goring_1.jpg
H. Gērings
 
Vīnes un citu pilsētu ielās notika nacistu demonstrācijas. K. Fon Šuštings paziņoja par atkāpšanos. H. Gērings nodiktēja telegrammas tekstu, kurš bija jānosūta Vācijai. Tajā „Austrijas valdībai” bija jālūdz Vācijai atsūtīt savu armiju. 1938. g. naktī uz 12. martu tā pārgāja  Austrijas robežu. Itālija akceptēja Austrijas anšlusu. Nākamajā dienā Austrija tika pasludināta par Reiha daļu. Sākotnēji Lielbritānija un Francija izteica protestu, bet aprīlī Lielbritānija atzina Austrijas aneksiju. Liela daļa tautas uzskatīja, ka tiek labotas vācu tautai Versaļā nodarītās netaisnības. PSRS pret to protestēja.
 
 
1938. g. pavasarī Vācija izvirzīja teritoriālas pretenzijas pret Čehoslovākiju, kurai Versaļas līguma rezultātā tika pievienots vāciešu apdzīvots Sudetu kalna rajons. Vācija paziņoja, ka nepieciešams nodrošināt Sudetos dzīvojošo vāciešu (ap 3,5 milj.) tiesības. Tas, protams, bija tikai iegansts. Sudetu krīze nebija vairs novēršama.
 
Aprīlī Sudetu vāciešu līderis Konrāds Henleins paziņoja, ka nepieciešams izveidot autonomiju. Maijā sākās vācu preses kampaņa pret čehu „nežēlīgo” minoritāšu politiku.
 
Henlein.jpg
K. Henleins
 
Tika izsludināta Čehoslovākijā daļēja mobilizācija. Rietumi un PSRS paziņoja par atbalstu Čehoslovākijai. Pat Hitleram uzticamie ģenerāļi sāka šaubīties par iespējamo iznākumu. Vērmahts varēja sakaut Francijas armiju, bet šaubas bija par to, vai spēs sakaut Čehoslovākijas armiju. Hitlers tomēr nolēma uzbrukt. Eiropas valdības pieļāva kara iespēju, gan apsvēra varbūtību atdot Reiham Sudetu apgabalu.
 
Hitlers paziņoja, ka necietīs Sudetu vāciešu apspiešanu. Britu premjerministrs Nevils Čemberlens pierunāja Čehoslovākijas valdību pieņemt Vācijas prasības.
 
Tad Hitlers pieprasīja jaunu Čehoslovākijas teritoriju nodošanu Vācijai. Eiropas sabiedrībai šķita, ka karš nav novēršams. Hitlera politika izraisīja opozīciju pašā Vācijā. Vairāki ģenerāļi un ierēdņi plānoja valsts apvērsumu, ja Vācija tiktu ierauta bezcerīgā karā ar Rietumiem. Septembra beigās Minhenē notika 4 valstu konference, kurā piedalījās britu premjerministrs Nevils Čemberlens, Francijas premjerministrs Eduārs Daladjē, Ā. Hitlers un B. Musolīni. Tika panākta vienošanās, ka Čehoslovākija 10 dienu laikā izvedīs savu karaspēku no Vācijai nododamajiem apgabaliem. Eiropas lielvalstis, pārkāpjot starptautiskās tiesības, bija izlēmušas mazās valsts likteni, neprasot tās piekrišanu. Sudetu apgabalu nodeva Vācijai, bet dažas Čehoslovākijas teritorijas anektēja Polija un Ungārija. Lielbritānija un Francija ticēja, ka Minhenē tika nodrošināts miers ilgam laikam.
 
1939. g. martā Čehoslovākijas valdība nolēma atlaist autonomo Slovākijas valdību. Vācija piespieda Slovākijas valdību pasludināt neatkarību, izveidojot marionešu valdību katoļu priestera Jozefa Tiso vadībā. Čehijai tika iesniegts ultimāts par tās pakļaušanos Vācijai. 14. martā vērmahts iegāja Čehijā. Čehoslovākijas prezidents Emīls Haha devās uz Berlīni lūgt lēmuma atlikšanu. Hitlers piedraudēja bombardēt Prāgu. E. Haha parakstīja vienošanos, ka čehu tauta pakļaujas Vācijai.

1939. gadā Čehoslovākija beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts.
Svarīgi!
Pēc Sudetu krīzes Hitlers izvirzīja jaunu mērķi – pārvērst Poliju par Vācijas satelītvalsti.
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/archive/4/4b/20080524235236!Arthur-Neville-Chamberlain.jpg
http://www.dictateurs.com/kurt_von_schuschnigg_clip_image002.jpg
http://traditionochfason.files.wordpress.com/2010/02/hermann_goring_1.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/en/0/07/Henlein.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Lokarno_l%C4%ABgumi
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.