Absolūtā fīrera valsts
Fīrera valsts uzbūve nelīdzinājās varas piramīdai. Darbojās gan vecās, gan jaunradītās institūcijas. Valdīja zināms sajukums. Visus konfliktus izšķīra Hitlers. Sistēma izslēdza iespēju, ka atsevišķu personu rokās varētu sakoncentrēties pārāk liela vara. Nepieciešamības gadījumā notika funkciju pārdale vai tika izveidotas jaunas iestādes.
Trešais reihs bija izteikti policejiska valsts. Nacisti lielu uzmanību pievērsa terora un vardarbības aparāta pilnveidošanai. Sākumā represijas veica galvenokārt SA, vēlāk gestapo (Geheime Staatspolizei – valsts slepenpolicija), SS un SD (Sicherheitsdienst – drošības dienests; spiegošanas dienests).
Svarīgi!
SS – (Schutzstaffel – apsardzes vienības) tika izveidots 1925. g. kā Ā. Hitlera personiskā apsardze un atradās SA pakļautībā. Pakāpeniski SS funkcijas paplašinājās. 1934. g. SS tika atdalītas no SA un kļuva par patstāvīgu organizāciju nacistu partijas ietvaros. Svarīgākās SS darbības sfēras bija rasu un kolonizācijas jautājums, kārtības uzturēšana, režīma ienaidnieku izspiegošana un sodīšana.
1936. gadā SS vadītājs Heinrihs Himlers kļuva par Vācijas policijas šefu. SS kontrolē nonāca visas valsts policijas aparāts. Policijas integrācija SS noslēdzās 1939. g., kad tika izveidota Reiha drošības galvenā pārvalde, kas apvienoja SD un drošības policiju (gestapo un kriminālpoliciju).
H. Himlers
Nacisti lielu nozīmi piešķīra arī propagandai. Propagandas darbu Trešajā reihā pārvaldīja Jozefs Gebelss (izcils demagogs, kurš pārzināja masu pārliecināšanas mākslu).
J. Gēbelss
Nacistu piekritēju skaitu vairoja Hitlera panākumi bezdarba samazināšanā, ārpolitikā un armijas nostiprināšanā. Vāciešiem patika, ka leitnanti varēja kļūt par pulkvežiem, bet pulkveži par ģenerāļiem. Formējās jauna „elite” – neatkarīga no sociālās izcelšanās un materiālā stāvokļa. Nacisti to pasniedza kā soli uz bezšķiru sabiedrību.
Tika uzlabota arī ekonomiskā situācija. Valsts īstenoja plašu celtniecības programmu. Tika attīstīta militārā rūpniecība. Bezdarbu nomainīja pilnīga nodarbinātība.
Arvien radikālāka kļuva nacistu rasu politika. Pret ebrejiem, kuru īpatsvars nepārsniedza 0,76%, 30. gados tika pieņemti vairāki simti likumi. Viņus pakāpeniski izstūma no valsts politiskās, ekonomiskās, sabiedriskās un kultūras dzīves. Daudzi ebreji emigrēja, bet ne visas valstis viņus pieņēma, jo negribēja problēmas ar Vāciju vai baidījās no bezdarba problēmām.
Pirmā centralizētā antisemītiskā akcija notika 1933. g. 1. aprīlī, kad nacisti aicināja iedzīvotājus 3 dienas boikotēt ebrejiem piederošus uzņēmumus. 7. aprīlī tika izsludināts pret ebrejiem vērsts likums, saskaņā ar kuru tika atlaisti visi neāriskas izcelsmes ierēdņi.
1935. g. tika pieņemti Nirnbergas rasu likumi. Ebreji vairs nebija pilsoņi, bet pavalstnieki, kuri zaudēja vēlēšanu tiesības un nevarēja ieņemt sabiedriskus amatus. Aizliegti bija sakari un laulības starp ebrejiem un neebrejiem.
Svarīgi!
1938. g. naktī no 9. uz 10. novembra notika „kristāla nakts” – masveida ebreju grautiņš, kuru sarīkoja nacisti.
Iegansts bija atentāts, ko Parīzē pret vācu diplomātu Ernestu fon Rātu izdarīja ebreju jauneklis Heršels Grīnšpans. Tā viņš gribēja atriebties par 17 000 Polijas ebreju (arī viņa vecāku) izraidīšanu no Vācijas. "Kristāla naktī" tika izpostītas un nodedzinātas ebreju sinagogas, izdemolēti tūkstošiem ebreju uzņēmumu. Ap 100 ebreju gāja bojā, bet vairāk nekā 30 000 ieslodzīja koncentrācijas nometnēs.
"Kristāla naktī" iznīcināta sinagoga
Ebrejiem pēc tam bija pašiem jāsedz zaudējumi, samaksājot valstij 1 milj. marku „kompensāciju”. Arī pēc tam turpinājās ebreju vajāšana un ekspropriācija (īpašumu atsavināšana bez atlīdzības, ko izdara valsts, neņemot vērā īpašnieka gribu).
Kopš 1938. g. ebreju bērni nevarēja apmeklēt vācu skolas. 1939. g. janvārī stājās spēkā noteikumi, kas paātrināja ebrejiem piederošo uzņēmumu „arizāciju” (pāreju neebreju vai valsts rokās). Februārī ebrejiem bija jānodod visas vērtslietas. 1939. g. aptuveni 30 000 ebreju Vāciju atstāja. 1941. g. 23. oktobrī emigrācija tika aizliegta, jo bija sācies holokausts.