Teorija

Nacistiskās Vācijas ārpolitikas jaunās iezīme un attīstības posmi
Ā. Hitlers turpināja jau 20. gados iesākto Versaļas miera līguma revīzijas politiku. Viņš tāpat kā PSRS vadītāji, starptautiskās politikas praksē ieviesa divkosības un melu politiku, sludinot mieru, bet paralēli gatavojoties ekspansijai. Versaļas miera līguma revidēšanu nacisti uzskatīja par starpmērķi cīņai par vācu hegemoniju Eiropā un pasaulē.
 
Ā. Hitlera ārpolitiskā programma tika izklāstīta viņa grāmatā „Mana cīņa”, kas paredzēja iekarot „dzīves telpu” austrumos un nodrošināt „āriešu” rases kundzību. Par galvenajiem sabiedrotajiem viņš cerēja iegūt Itāliju un Lielbritāniju.
 
1274963_BIG_1269607827.jpg

Veimāras republikas laikā ārpolitika tika izprasta kā „iespēju māksla”. Politiķi vienmēr meklēja kompromisus un neslēdza alternatīvus risinājumus. Savukārt Ā. Hitlers ieviesa jaunu stilu. Viņa ārpolitiku raksturo – „draugs – ienaidnieks” un politikas pamatprincips – „uzvara vai bojāeja”. Vācijai vajadzēja būt vai nu pasaules lielvalstij vai arī nekam.
 
Līdz 1933. g. Vācijas politiskā elite uzskatīja karu par pēdējo iespēju, kuru drīkstēja izmantot tikai tad, ja vācu armija ir pilnīgi apbruņota un risks ir minimāls. Nacistu kundzības laikā gatavošanās karam bija raksturīga Vācu iekšpolitikas un ārpolitikas iezīme. Arvien mazāka uzmanība tika pievērsta armijas sagatavotībai karot. Gatavošanos karam nacisti iesāka 1933. g.

Parasti izšķir 3 Vācijas ārpolitikas posmus:
  1. šķietamās „miermīlības” posms (1933. – 1935.);
  2. izšķirošo lēmumu posms (1936. – 1937.);
  3. atklātās ekspansijas posms (1938. – 1939. g. septembris).
 
Pirmajā posmā nacisti, baidoties no preventīva kara (karadarbība, ko iesāk, lai apsteigtu pretinieku, ja ir zināms, ka tas gatavojas uzbrukt. Par preventīvu karu pret Vāciju 1933. g. iestājās Polija, bet Francija to neatbalstīja.), uzmanību pievērsa potenciālu pretinieku maldināšanai. Vācija uzsāka skaļu kampaņu, kurā centās pierādīt, ka Vācija vēlas tikai līdztiesību un mieru. Kad Ā. Hitlers kļuva par kancleru, viņa pirmā publiskā runa 1933. g. bija veltīta ārpolitikai, kurā tika ietverti pārspīlēti miera apliecinājumi, kas pat reihstāgā izraisīja neizpratni.
 
1933. g. Vācija izstājās no Tautu Savienības un atstāja Atbruņošanās konferenci. Cīņā pret kolektīvās drošības sistēmu, kuru iemiesoja Tautu Savienība, nacisti sāka īstenot divpusējo līgumu slēgšanas taktiku, kas ļāva izolēt Vācijas potenciālos pretiniekus. Piemēram, 1934. g. tika noslēgts Polijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums uz 10 gadiem. Tas tuvināja Poliju Vācijai un deva triecienu 20. gados izveidotajai Francijas savienības sistēmai (1921. g. Francija un Polija noslēdza savstarpējās palīdzības līgumu). Frančiem praktiski zuda iespēja iesaistīt Poliju tās iecerētajā „Austrumu paktā”, kurš paredzēja noslēgt savstarpējās palīdzības līgumus starp 8 valstīm – PSRS, Somiju, Vāciju, Poliju, Čehoslovākiju, Latviju, Lietuvu, Igauniju. Vācija atteicās parakstīt šādu līgumu un tās ietekmē arī Polija.
 
MIERABALODIS.jpg
"Nacistu miera balodis". Šveiciešu karikatūra 20. gs. 30. gadi

1935. gadā Hitlers spēra pirmos soļus Versaļas līguma atklātā ignorēšanā, palielinot armiju un bruņošanās izdevumus, un 1936. gadā ieveda bruņotu karaspēku demilitarizētajā Reinas zonā. Rietumvalstis to nosodīja, bet sankcijas nesekoja.
Otrajā posmā nacisti pieņēma četrgadu plānu un sāka atklāti bruņoties. Par Vācijas sabiedroto kļuva Itālija, kura, uzbrukdama Abesīnijai, bija nonākusi ārpolitiskā izolācijā. 1936. g. abas valstis parakstīja līgumu, izveidojot „Berlīnes – Romas asi” (1936. g. 1. novembrī Itālijas diktators B. Musolīni nosauca 25. oktobrī parakstīto Vācijas – Itālijas vienošanos par asi, ap kuru varētu grupēties pārējās Eiropas valstis.). Pēc mēneša Vācija un Japāna noslēdza Antikominternes paktu par sadarbību cīņā pret komunismu (pret komunistisko Internacionāli). Faktiski tas bija vērsts ne tikai pret PSRS, bet arī Rietumiem. Tā bija savienība, kuras mērķis bija iegūt pasaules kundzību. 1939. g. paktam pievienojās Itālija.
 
Trešajā posmā Vācija uzsāka ekspansiju un iznīcināja Austrijas un Čehoslovākijas neatkarību. Kad Vācija nespēja panākt vienošanos ar Poliju par strīdīgiem jautājumiem, tā gatavoja uzbrukumu arī tai. Lielu uzmanību Vācija pievērsa sadarbībai ar Itāliju un attiecību uzlabošanai ar PSRS.

1939. g. 23. augustā starp Vāciju un PSRS noslēgtais neuzbrukšanas līgums (Molotova – Ribentropa pakts) pavēra Vācijai iespēju uzbrukt Polijai un sākt II pasaules karu.
 
Atklātās ekspansijas posmā nacisti mainīja vācu ārpolitikas ideoloģisko pamatojumu. 1938. g., lai attaisnotu vāciešu apdzīvoto teritoriju (Austrija, Sudetu apgabalu) iekļaušanu Vācijas sastāvā, Hitlers plaši izmantoja „tautas ideju” pašnoteikšanās principu.
 
Kad 1939. g. tika likvidēta Čehoslovākijas valstiskā pastāvība, vācu propagandā atklāti sāka dominēt „impērijas ideja”, kas bija plašāka nekā „tautas ideja”, jo pieļāva arī nevāciešu pakļaušanu vācu varai.
 
Atsauce:
http://diena.lv/upload/article/0073/725577/1274963_BIG_1269607827.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001., 65. lpp.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.