Teorija

Versaļas miers – kompromisa miers
Svarīgi!
Pirmā pasaules kara rezultātus juridiski noformēja Parīzes miera konference, kas darbu uzsāka 1919. g. janvārī. Tajā piedalījās 27 uzvarētājvalstis. Karā zaudējušo valstu pārstāvji uz konferenci netika aicināti.
Tā bija zīmīga atšķirība no Vīnes kongresa (1815. g.). Uzvarētājvalstis nejuta morālu atbildību par konferencē pieņemto lēmumu izpildi.

Galvenie miera „arhitekti” bija „lielais četrinieks”: ASV prezidents Vudro Vilsons, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs, Francijas Ministru prezidents Žoržs Klemenso un Itālijas valdības vadītājs Vitorio Orlando. Šie politiķi galvenokārt diskutēja par miera līgumu ar Vāciju. 1919. g. 28. jūnijā ar Vāciju tika parakstīts Versaļas miera līgums.
3304396.jpg
D. L. Džordžs
woodrow-wilson.jpg
V. Vilsons
george-clemenceau.jpg
Ž. Klemenso
thumb042597.jpg
V. Orlando

 
Versaļas miera rezultātā:
  1. Vācija zaudēja 13% no savas bijušās teritorijas (9% ieguva Polija) un 10% no iedzīvotājiem;
  2. Vācija tika sadalīta divās daļās. Poļu koridors (pēc Versaļas miera līguma Polijai piešķirtā zemes josla, kas deva tai izeju uz jūru, bet Vācijas teritoriju sadalīja 2 daļās) atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas;
  3. Līguma paredzēja atņemt Vācijai visas kolonijas;
  4. Vācija tika atbruņota;
  5. Vāciju tika pasludināta par vainīgu kara izraisīšanā, atbildīgu par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem un no tās pieprasīja reparācijas (pilnīga vai daļēja karā nodarīto zaudējumu atlīdzība, ko uzvarētājvalstīm izmaksā zaudētājvalsts).

Versaļas miera līgums nebija saudzīgais „Vilsona miers”, uz ko vācieši cerēja. ASV prezidentam neizdevās pilnībā īstenot savu miera programmu. Viņš piekrita sankcijām pret Vāciju. Tas bija pretrunā ar „četrpadsmit punktos” apsolīto vienādas attieksmes principu pret karā uzvarētajām un uzvarētājvalstīm. V. Vilsona galvenais mērķis bija izveidot Tautu Savienību, Viņš uzskatīja, ka šī organizācija ar laiku izlabos miera līgumā pieļautās netaisnības.
 
Versaļas miers arī nebija franču iecerētais „Kartāgas miers” (Šis jēdziens apzīmē ļoti smagus miera noteikumus un radies sakarā ar pūniešu kariem, kuru rezultātā romieši 146. g. p.m.ē. sakāva Kartāgu, iznīcināja to un iedzīvotājus pārdeva verdzībā).

Parīzes miera konference neatbalstīja vairākas Francijas prasības. Francija uzskatīja, ka tās drošību ir iespējams nostiprināt tikai uz Vācijas rēķina. Savukārt ne amerikāņi, ne angļi nevēlējās pieļaut Vācijas pārmērīgu novājināšanu.

3.jpg
 
aaaa.jpg
 
Miera līgumam ar Vāciju bija izteikts kompromisa raksturs, kas atspoguļojās daudzos risinājumos, piemēram, nosakot Vācijas rietumu robežas. Parīzes miera konference atzina Beļģijas tiesības uz Epēnas un Malmedī apgabalu.

Elzasa un Lotringa tika atdotas Francijai, kura vēlējās iegūt arī Zāras apgabalu, nodibināt pastāvīgu militāru kontroli pār Reinas upi un izveidot neatkarīgu un demilitarizētu valsti Vācijai piederošajā Reinas kreisā krasta teritorijā. ASV un Lielbritānija šīs prasības noraidīja, tāpēc Francijai nācās samierināties. Zāras apgabals tika pakļauts Tautu Savienībai, nosakot, ka tā iedzīvotājiem pēc piecpadsmit gadiem referendumā vajadzēs izlemt, vai viņi vēlas apgabala autonomiju vai arī tās pievienošanu Vācijai vai Francijai.

Versaļas līgumu vērtē pretrunīgi. Citi to uzskata par pārāk bargu, bet citi par mērenu. No vienas puses līgumā bija iekļauti daudzi Vācijai nepieņemami noteikumi, bet, no otras – Vācija nezaudēja ne vienotas nacionālās valsts, ne arī Eiropas lielvalsts statusu. Līgums tai neatņēma arī iespējas panākt līguma pārskatīšanu. Salīdzinājumā ar gadsimta sākumu 1919. gadā vācu pozīcijas kontinentā ģeopolitiskā aspektā bija pat stiprākas. Pirms 1914. gada līdzās Vācijai pastāvēja vēl 3 lielvalstis: Francija, Austroungārija un Krievija. Pēc I pasaules kara Krievija kā spēka faktors tika izslēgta no Eiropas politikas, bet Austroungārija – beigusi eksistēt.
 
Versaļas sistēma
Bez Versaļas līguma Antantes valstis izstrādāja un parakstīja miera līgumus ar Vācijas sabiedrotajiem:
  1. Senžermēnas - ar Austriju (1919. g. 10. septembrī);
  2. Neijī – ar Bulgāriju (1919. g. 27. novembrī);
  3. Trianonas – ar Ungāriju (1920. g. 4. jūnijā);
  4. Sevras – ar Turciju (1920. g. 10. augustā) (1923. g. Sevras līgumu nomainīja Lozannas miera līgums).

Šīm valstīm vajadzēja:
  1. samazināt armiju lielumu;
  2. maksāt reparācijas;
  3. atdot plašas teritorijas (Ungārija zaudēja 2/3 kādreizējās teritorijas).
Svarīgi!
Visi 5 miera līgumu principi un normas noteica starptautisko kārtību pēc Pirmā pasaules kara – Versaļas sistēmu, kura nodrošināja Francijas militāro un politisko virsvaru Eiropā un nostiprināja Lielbritānijas pozīcijas Tuvajos Austrumos.
 
Tautu Savienība
V. Vilsona ideju ietekmē Parīzes miera konference piekrita izveidot Tautu Savienību, kas uzsāka savu darbību 1920. gadā.
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga bija starpvaldību organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā.
Palais_des_nations.jpg 
Tautu Savienības nams vēsturiskais nams Ženēvā
 
Šai organizācijai, kurā kopumā iesaistījās 63 valstis, vajadzēja nodrošināt visu valstu līdztiesību. Pret valstīm, kuras atteiktos ievērot starptautiskās tiesības, Tautu Savienības pakts paredzēja ekonomiskas un militāras sankcijas. Taču šie noteiktie principi bija ideālistiski. Bija nepieciešams definēt tādus jēdzienus kā „agresija” un „agresors”. Visām dalībvalstīm vajadzēja akceptēt Parīzes miera konferencē noteikto status quo un to aizstāvēt jebkurā gadījumā, arī tad, ja uzbrucēja būtu lielvalsts, bet upuris – maza valsts.

Jau savas darbības sākumā Tautu Savienība (TS) veiksmīgi atrisināja vairākus starptautiskus konfliktus, taču, kad tika skartas Eiropas lielvalstu intereses, tā ar saviem pienākumiem galā netika. Jau 20. gados bija skaidrs, ka tā nebija gatava aktīvai cīņai pret valstīm (Vāciju, PSRS un Ungāriju), kas neatzina Versaļas sistēmu.

Tautu Savienība nespēja ilgstoši nodrošināt starptautiskās kārtības stabilitāti, jo tajā atteicās iestāties ASV (ASV Senāts, kura vairākums atbalstīja izolacionismu, bija pret amerikāņu iesaistīšanos Eiropas lietās, 1919. g. novembrī atteicās ratificēt Versaļas miera līgumu, kas ietvēra Tautu Savienības statūtus). Vācija un PSRS ilgstoši nebija TS dalībvalstis. TS darbībā noteicošās kļuva Francijas un Lielbritānijas intereses.
 
Starptautisko drošību Eiropā 20. gados uz laiku garantēja Francijas nosacītā hegemonija, Vācijas vājums un PSRS izslēgšana no Eiropas politikas.
 
Principi, uz kuriem balstījās Versaļas sistēma, prasīja ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības un, kur iespējams, noteikt valstu robežas pēc etniskām pazīmēm. Tas būtu izdevīgi Vācijas bloka valstīm, kuras karā bija zaudējušas. Kā Ungārijai, tā Vācijai nācās zaudēt vairākus nacionālā ziņā viendabīgus apgabalus. Netika pieļauta to vāciešu apdzīvoto teritoriju iekļaušana Vācijas sastāvā, kas pirms 1918. g. ietilpa Austroungārijas impērijas sastāvā. Savukārt Čehoslovākijā piešķirtajā Sudetu apgabalā, kurā dzīvoja galvenokārt vācieši, un uzvarētājvalstis nepieļāva tautas nobalsošanu.
 
Atsauce:
http://www.sarasuati.com/wp-content/uploads/2009/10/woodrow-wilson.jpg
http://www.glogster.com/media/1/3/30/43/3304396.jpg
http://www.astro.com/imwiki/adb/with/thumb042597.jpg
http://saidmrlem.files.wordpress.com/2010/10/george-clemenceau.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/7/73/Palais_des_nations.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.