Teorija

Pēc I pasaules kara starptautiskajā politikā iezīmējās 3 reālas varas centri: Eiropa, Japāna, ASV.
 
Vislielākās iespējas kļūt par jaunās miera kārtības galveno garantu bija ASV:
  1. to iestāšanās karā izšķīra tā iznākumu;
  2. ASV bija pasaules galvenais kreditors;
  3. to ekonomiskais potenciāls bija lielāks nekā konkurentiem.

Taču ASV nebija gatava uzņemties tai atvēlēto lomu un daļēji atsāka īstenot izolacionisma politiku pret Eiropu.
 
gggg.jpg
Eiropas valstu izmaiņas 1914. - 1921. gadā

44.jpg

Vašingtonas sistēma
1921. gadā amerikāņu diplomātiem izdevās sasaukt Vašingtonā 9 valstu konferenci, lai atrisinātu atsevišķas Parīzes miera konferencē nenokārtotus jautājumus. Konferences lēmumi papildināja miera līgumos ietvertos nosacījumus. Uz tiem pamatojās starptautiskā kārtība Tālajos Austrumos – Vašingtonas sistēma, kura nodrošināja ASV vadošo lomu Austrumāzijā un Klusā okeāna baseinā. ASV ieguva iespēju īstenot Ķīnā „atvērto durvju” politiku un gūt labumu uz Japānas (jaunais konkurents) un Lielbritānijas (vecais konkurents) rēķina.

Vašingtonas sistēma bija stabila līdz 1927. gadam, kamēr Japāna īstenoja sadarbību ar ASV.
 
Situācija Eiropā. Reparācijas.
Citāda situācija bija Eiropā, kur starptautisko kārtību apdraudēja:
  1. Vācijas centieni pārskatīt Versaļas sistēmu (revīzijas politika);
  2. Konflikti pēc Pirmā pasaules kara (padomju – poļu karš u.c.);
  3. Vācijas un Krievijas sadarbības paplašināšanās, kas īpaši satrauca frančus.
 
Francija, kura centās izmantot Versaļas miera līguma noteikumus, lai aizkavētu Vācijas nostiprināšanos, izšķīrās par spēka politiku. 1923. gada janvārī tā kopā ar Beļģiju okupēja Rūras apgabalu. Akcijas mērķis bija panākt, lai Vācija izpildītu reparāciju saistības.
 
20. gados viens no svarīgākajiem jautājumiem bija reparācijas. Tikai 1921. g. uzvarētājvalstis vienojās, ka kopējā reparāciju summa būs 132 miljardi zelta marku. Tā bija absurdi augsta summa. Līdz parāda dzēšanai Vācijai vajadzēja maksāt aptuveni 3 miljardus marku katru gadu. Tas nebija reāli, tādēļ Vācija prasīja uz 4 gadiem atlikt reparāciju jautājumus.
 
Jauna politika reparāciju jautājumā radās 1923. g. (naudas reforma Vācijā, kas izbeidza inflāciju, kā arī ASV pievēršanās Eiropas lietām). Komisija, kuru vadīja amerikāņu baņķieris Čārlzs Dauess izstrādāja plānu, kas stingri noteica Vācijas reparāciju galīgo kopsummu un maksājumu ilgumu. Vācija saņēma arī starptautiskus aizdevumus.

Konference Lokarno
Svarīgi!
Starptautisko attiecību atmosfēra Eiropā uzlabojās tik strauji, ka 1925.gada oktobrī kļuva iespējams sasaukt konferenci Lokarno (Šveicē), lai apspriestu drošības problēmas Eiropā.
Konferencē tika noslēgti vairāki līgumi, nozīmīgākais bija Reinas garantiju pakts. Vācu – franču un vācu – beļģu robežas tika atzītas par neaizskaramām. To apņēmās garantēt Itālija un Lielbritānija.
 
Lokarno līgumi mazināja starptautisko saspīlējumu Eiropā. Vācija 1926. g. izkļuva no ārpolitiskās izolācijas un tika uzņemta Tautu Savienībā.
  
 Taču Lokarno līgumu sistēmai bija vairāki trūkumi. Tā sankcionēja 2 robežu kategorijas Eiropā:
  1. robežas, kuras Vācija atzīst un citas lielvalstis garantē;
  2. robežas, kuras Vācija neatzīst un neviens negarantē.
1928. g. tika noslēgts Briāna – Keloga pakts (pakts nosaukts tā iniciatora Francijas ārlietu ministra Aristida Briāna un ASV valsts sekretāra Frenka Keloga vārdā), kuram pievienojās 63 valstis. Šis pakts paredzēja atteikties no kara kā nacionālās politikas līdzekļa.
 
Aristide_Briand_04-2008-12-06.jpg
A. Briāns
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g., 65.lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/c/c1/Aristide_Briand_04-2008-12-06.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai jaunākie laiki", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.