Teorija

Pirmā pasaules kara sekas
  1. Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā.
  2. Sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija.
  3. Nespēja cīnīties ar kara sekām noveda pie plašas autoritārisma izplatības Eiropā - fašismam Itālijā, nacismam Vācijā.
  4. Centrālajā Eiropā izveidojās jaunas valstis – Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Austrija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Igaunija u.c. Tika atjaunota Polija.

Pirmā pēckara desmitgade vēsturē nosacīti iegājusi kā „zelta divdesmitie”. 20. gadu vidū daudzās valstīs bija vērojams ekonomisks uzplaukums. Pakāpeniski izdevās stabilizēt arī starpvalstu attiecības.

2.jpg
Eiropa pēc I pasaules kara

Miera nodrošināšanas modeļi
Valstīs, kas piedalījās I pasaules karā, valdīja dažādi priekšstati par to, kā iedibināt stingru mieru pasaulē. Visatšķirīgākos viedokļus pārstāvēja ASV un Padomju Krievija. Pirmā izvirzīja liberālo, bet otrā sociālistisko miera nodrošināšanas modeli.
 
Liberālais miera nodrošināšanas modelis atspoguļoja amerikāņu centienus panākt, lai pēckara kārtība uz viņu atzītajām politiskajām vērtībām.

Šī modeļa pamatelementi bija:
  1. demokrātija;
  2. tautu pašnoteikšanās tiesības;
  3. brīvā tirdzniecība;
  4. kolektīvā drošība un atbruņošanās.

Gandrīz visus šos principus amerikāņu prezidents V. Vilsons pasludināja jau 1917. g. aprīlī sakarā ar ASV iesaistīšanos I pasaules karā, bet konkrētu prasību formā atkārtoja 1918. g. 8. janvārī izvirzītajā miera programmā – „četrpadsmit punktos”.
 
woodrow-wilson.jpg
V. Vilsons
 
V. Vilsons iestājās par:
  1. atklāto diplomātiju;
  2. kuģošanas un tirdzniecības brīvību;
  3. bruņošanās ierobežošanu;
  4. taisnīgo koloniālo strīdu atrisināšanu;
  5. Beļģijas suverenitātes atjaunošanu;
  6. Vācijas karaspēka izvešanu no Krievijas okupētiem apgabaliem;
  7. Tautu Savienības kā pasaulē pirmās starpvalstu organizācijas izveidošanu un citu prasību izpildi.
 
Sociālistiskā miera nodrošināšanas modeļa būtība atklājās V. Ļeņina parakstītajā „Dekrētā par mieru”, kuru izsludināja nākamajā dienā pēc Oktobra apvērsuma Krievijā - 1917. g. 26. oktobrī. Lai gan dekrētā bija ietvertas vairākas atzīstamas prasības, tas faktiski bija krievu boļševiku cīņas pieteikums Rietumu lielvalstīm. Viņi apgalvoja, ka mieru pasaulē var nodrošināt tikai sociālistiskā revolūcija un sociālisma nodibināšana. Boļševiku piedāvātais modelis bija nepieņemams pārējai pasaulei.

lenin.jpg
V. Ļeņins
 
Diktatūra pret demokrātiju
Starpkaru periodam politiskajā aspektā bija raksturīga demokrātiju vai diktatūru pastāvēšana. Demokrātiskās valstis, kuru skaits strauji saruka, nespēja sacensties ar diktatūrām ātru lēmumu pieņemšanā, grandiozu plānu izvirzīšanā, propagandā, slepenībā, maldināšanā un provokācijās. Diktatori atļāvās atklāti ignorēt demokrātisko Eiropu un rīkoties patvaļīgi.
 
1.jpg
Diktatūru un demokrātiskās valstis 30. gados
 
Ekonomiskās krīzes un citu faktoru ietekmē demokrātisko valstu sabiedrībās pieauga atbalsts autoritārismam. Vairākās valstīs aktivizējās labēji radikālo grupu darbība, kas izraisīja valstī pastāvošās varas krīzi.
 
Visai raksturīgs piemērs bija Somija, kur 1929. g. nogalē izveidojās lapujiešu kustība, kas iestājās par stingru valsts varu, asi vērsās pret komunistiem un sociāldemokrātiem, kā arī centās ar dažādiem līdzekļiem ietekmēt valdību un parlamentu. (Kustība nosaukta apdzīvotas vietas vārdā, kas atrodas Somijas ziemeļaustrumos. Tur notika pret komunistiem vērstas akcijas, kas kalpoja kā impulss kustības izveidei.) Lapujieši guva zināmus panākumus (parlaments akceptēja dažus nedemokrātiskus pasākumus pret komunistiem). Tomēr 1932. g. pēc sacelšanās mēģinājuma šī kustība tika aizliegta.
 
Pārbaudījumu nācās izturēt arī demokrātiskajai Francijai, kur valdība nespēja tikt galā ar ekonomisko krīzi, pastiprinot valsts varas nestabilitāti. Politisko situāciju saasināja finanšu skandāls (Aleksandra Staviska lieta – finanšu afērists organizēja viltotu akciju izlaišanu, izputinot tūkstošiem noguldītājus). Neapmierinātību izmantoja galēji labējo organizācija „Ugunskrusts”, kurš bija orientēts uz valsts apvērsuma gatavošanu. 1934. g. sākumā Francijā izveidojās pilsoņu karam līdzīga situācija. 6. februārī notika demonstrācijas pret valdību un gājiens uz parlamentu, ko organizēja antidemokrātiskie spēki. Parīzē izcēlās sadursmes un ielu kaujas ar policiju, tomēr varas iestādes guva virsroku. Šie notikumi piespieda valdību atkāpties. Eduārs Daladjē, kuru parlaments iepriekšējā vakarā bija apstiprinājies Ministru prezidenta amatam, nākamajā dienā demisionēja.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g., 85. lpp.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g., 59. lpp.
http://www.sarasuati.com/wp-content/uploads/2009/10/woodrow-wilson.jpg
http://heinar2.webs.com/lenin.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.