Teorija

Galvenās pārmaiņas pasaules ekonomikā
Pēc I pasaules kara savas pozīcijas pasaules ekonomikā nostiprināja ASV. Pieauga ASV ekonomiskā varenība. Piešķirot aizdevumus kara laikā, ASV kļuva par Eiropas valstu kreditori. 20. gadu sākumā šo valstu parāds bija 11,1 miljards dolāru. Tā dzēšanai Eiropas valstīm bija nepieciešami jauni aizņēmumi no ASV, kas palielināja to finansiālo atkarību. Galvenās parādnieces bija Lielbritānija un Francija.
 
Pieaugot ASV un Japānas konkurencei, novājinājās Eiropas pozīcijas pasaules ekonomikā.
 
Visneapskaužamākajā situācijā, galvenokārt rūpniecības tehniskās bāzes atpalicības dēļ, atradās Lielbritānija. Ar 1920. g. samazinājās Lielbritānijas eksports, saasinot bezdarba problēmas. 1923. g. S. Boldvina valdība pirmo reizi valsts vēsturē atteicās no tradicionālās brīvās tirdzniecības politikas un pārgāja uz protekcionismu (ekonomisko pasākumu sistēma, kuras mērķis ir ierobežot tādu preču importēšanu, kas varētu konkurēt ar iekšzemes ražojumiem).
Svarīgi!
Par starptautisko finanšu centru Londonas vietā kļuva Ņujorka.
njujork.jpg
Ņujorka

Eiropas valstu ekonomisko attīstību pēc kara veicināja dažādi faktori:
  1. saimniecisko aktivitāti stimulēja materiālie pasūtījumi, kas bija nepieciešami, lai atjaunotu kara postījumus, kā arī pieprasījums pēc plaša patēriņa precēm un mājokļiem;
  2. jaunas iespējas pavēra pirmskara un kara gados atklāto tehnisko jauninājumu aktīva izmantošana rūpniecībā;
  3. tika arvien plašāk izmantota elektroenerģija (elektromotori izrādījās lēti, to darbība droša un efektīva).
 
Ekonomiskās attīstības posmi
Karš prasīja lielus izdevumus un gandrīz visās valstīs to sedza, palielinot apgrozībā esošos naudas līdzekļus. Tas izraisīja inflācijas vilni, strauju naudas vērtības krišanos un vispārējā cenu līmeņa celšanos. Dažās valstīs, kuras karš nebija skāris tieši, piemēram, ASV izdevās šo procesu apturēt, īstenojot deflācijas politiku (apgrozībā esošās papīrnaudas daudzuma samazināšana, izmantojot dažādus ekonomiska rakstura pasākumus).
 
Vissmagāk inflācija skāra Viduseiropas un Austrumeiropas valstis: gan Austriju, gan Ungāriju un Bulgāriju, gan arī jaunās valstis.
Svarīgi!
Vēsturē nepieredzēti augstu pakāpi naudas vērtības krišanās sasniedza Vācijā.
1923. g. novembrī vienu ASV dolāru mainīja pret 4,2 biljoniem vācu marku. Šādu situāciju izraisīja pārmērīgi augstie reparāciju maksājumi un Rūras apgabala okupācija. Vērtspapīri kļuva nevērtīgi, jo markas vērtība bija zemu nokritusi. Dodoties iepirkties, maka vietā līdzi vajadzēja ņemt somu. Inflācija tika likvidēta ar naudas reformas palīdzību: 1000 miljardus veco marku pielīdzināja vienai jaunai markai. Jau 1924. g. kļuva iespējams aprēķināt Vācijas maksātspēju.
 
20. gados industriālo valstu ekonomiskajā attīstībā iezīmējās atšķirīgi posmi.
 
1919. gadā iesākušos ekonomisko augšupeju 1921. un 1922. gadā nomainīja krīze, kurai sekoja ilgstošs uzplaukums (ne visās valstīs vienlaikus), kas turpinājās līdz 1929. g.
 
Visagrāk 1922. gadā uzplaukuma periods iesākās ASV. Piecos gados amerikāņi rūpniecības tehniskajā pārkārtošanā ieguldīja vairāk nekā 10 miljardus dolāru. 1929. gadā amerikāņi sasniedza neiedomājami augstu rūpnieciskās ražošanas līmeni: 43,3% no visas pasaules rūpniecības kopprodukcijas. Viņi ražojas par 10% vairāk preču nekā Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija un Japāna kopā.
  
Eiropas valstu ekonomiskās attīstības tempi bija dažādi. 1929. g. Lielbritānijas rūpnieciskās ražošanas līmenis tikko sasniedza pirmskara līmeni, bet Vācija to pārsniedza par 17%, Francijā pat par 48%. Lielbritānijas relatīvo atpalicību var skaidrot ar novecojušo tehnisko bāzi un zemo mehanizācijas pakāpi.
 
Savukārt Francijas ekonomisko uzplaukumu veicināja:
  1. industriāli attīstīto apgabalu – Elzasas un Lotringas atgūšana;
  2. no vāciešiem saņemtie reparāciju maksājumi.
 
Savukārt Vācija, saņēmusi Amerikas aizdevumus, strauju rūpniecības atjaunošanu uzsāka 1924. g. Nākamo piecu gadu laikā rūpnieciskās ražošanas apjoms palielinājās vairāk nekā 2 reizes.
 
Rūpnieciskās ražošanas apjoma pieaugumu attīstītajās valstīs galvenokārt nodrošināja jaunās saimniecības nozares, kuras balstījās uz pēdējiem sasniegumiem tehnikā un zinātnē: automobiļu būve, sintētisko materiālu ražošana, elektrotehniskā, radiotehniskā, aviācijas un ķīmiskā rūpniecība.
 
Ļoti strauju attīstību 20. gados piedzīvoja automobiļu būve, kas koncentrējas ASV, kur 1929. g. tika saražots 5,5 miljoni automašīnu. Šo nozari pārzināja 3 galvenās firmas – „Ford Motor Company”, „General Motors” un „Chrysler”. Slavenākā bija H. Forda dibinātā firma.
 
Ford_Motor_Company_assembly_line.jpg
Ford automašīnu ražošana 1928. g.
 
Svarīga loma rūpniecībā bija racionalizācijai, kas ietvēra ražošanas mehanizāciju, pāreju uz elektroenerģiju, standartizācijas ieviešanu, tipveida detaļu masveida izgatavošanu un gatavās produkcijas komplektēšanu uz konveijera līnijām.

Rezultātā attīstījās masveida ražošana, kas samazināja produkcijas cenu. Preces varēja iegādāties arī vienkāršs patērētājs. 
 
Sociālā politika
Desmit pasaules augsti attīstītajās valstīs (ASV, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, Beļģija, Holande, Austrija, Zviedrija) ar katru gadu samazinājās streikotāju skaits. 20. gadu sākumā streikojošo skaits šajās valstīs bija 7,8 milj., bet 20. gadu beigās – 1,1 milj.
 
Sociālos jautājumus valstis risināja atšķirīgi.
 
ASV 20. gados faktiski nepastāvēja iedzīvotāju sociālās aizsardzības joma. ASV izveidojās īpaša darba attiecību sistēma, kuru parasti dēvē par „industriālo demokrātiju”. Šī sistēma centās strādniekos nostiprināt pārliecību, ka viņi ir uzņēmēju līdztiesīgi partneri. Šajā nolūkā strādniekiem nereti tika sadalītas rūpniecības uzņēmuma akcijas un nodibināti privātie pensiju fondi.
 
„Industriālās demokrātijas” principi plaši izplatīti bija Skandināvijas valstīs, Vācijā un Lielbritānijā. Raksturīgākā tās izpausme un forma bija arodbiedrību un uzņēmēju savstarpēja vienošanās, kuras rezultātā tika ievērotas arī strādnieku intereses un sociālās tiesības.
Svarīgi!
Atšķirībā no ASV Eiropā arī valsts turpināja pildīt savas sociālās funkcijas, regulējot sociālās un darba attiecības.
Vācijā, kurā bija labi izveidota sociālā sistēma, tā būtiski tika papildināta 1927. gadā. Obligāti apdrošinātajiem tika piešķirtas tiesības uz pabalstu bezdarba gadījumā. Iemaksas bezdarba apdrošināšanā nedrīkstēja pārsniegt valsts noteiktos 3 procentus, kurus sedza darba devēji un obligāti apdrošinātie. Šādā veidā bija iespējams pabalstīt aptuveni 1,4 milj. bezdarbnieku.
Lielbritānijā 20. gados sociālās likumdošanas sfērā norisinājās svarīgas izmaiņas. Pirmā leiboristu valdība palielināja valsts dotācijas īres māju celtniecībai. Tas novērsa dzīvokļu trūkumu. Leiboristi palielināja pabalstus atsevišķām bezdarbnieku kategorijām un samazināja nodokļus. Savukārt S. Boldvina valdība, kas nāca pie varas 1925. g., dubultoja vecuma pensijas atraitnēm un bāreņiem. Pēc 1928. g. bezdarbnieku pabalstu Lielbritānijā sāka maksāt neierobežoti ilgi.
 
Atsauce:
http://1.bp.blogspot.com/_MVHU-I_eSdI/TOFogNLtJ3I/AAAAAAAAACo/0tTqOELO-Lw/s1600/new-york-city%25281%2529.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/8/86/Ford_Motor_Company_assembly_line.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Vēsture pamatskolai jaunākie laiki", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.