Teorija

Japāna
Klusā reģionā bija pieaugusi ASV, kā arī Padomju Savienības ietekme.
 
Potsdamas konferences laikā 1945. g. 26. jūlijā ASV, Lielbritānijas un Ķīnas valdību vadītāji publicēja deklarāciju ar prasību Japānai kapitulēt, pieņemot Sabiedroto noteikumus, kas ietvēra prasību:
  1. atņemt varu tām personām, kuras bija ievilkušas valsti karā;
  2. Japānas teritorijas okupāciju;
  3. bruņoto spēku likvidāciju un atbruņošanos;
  4. demokratizāciju;
  5. tādas rūpniecības attīstību, kas ļautu Japānai sevi uzturēt un nodrošināt reparāciju izmaksu, bet nedotu Japānai iespēju atkal bruņoties.
  
Sabiedrotie apņēmās izvest savu karaspēku no Japānas tiklīdz tā izpildīs prasības.
 
dsds.bmp
 
28. jūlijā Japāna atteicās padoties.

Padomju Savienība, kura jau 1945. gada 5. maijā bija denonsējusi (starptautiska līguma izpildes vienpusēja pārtraukšana) neitralitātes līgumu, kas tai bija noslēgts ar Japānu, 1945. gada 8. augustā oficiāli pievienojās Potsdamas deklarācijai un paziņoja, ka ar 9. augustu tā atrodas karastāvoklī ar Japānu.
 
Hirosimas un Nagasaki atombombardēšana un padomju karaspēka straujā virzīšanās uz priekšu Mandžūrijā parādīja, ka Japānas stāvoklis ir bezcerīgs. Pa radio tika pārraidīts Japānas imperatora vēstījums ASV, Lielbritānijas, Ķīnas un Padomju Savienības valdībām par to, ka Japāna pieņem Potsdamas konferences noteikumus. 18. augustā Kvantunas armija, kas bija okupējusi Mandžūriju un Ķīnu, padevās padomju karaspēkam, lai gan dažas karaspēka vienības turpināja pretoties līdz 1. septembrim. Japānas teritoriju okupēja amerikāņu karaspēks.
Svarīgi!
1945. gada 2. septembrī Tokijas līcī uz amerikāņu līnijkuģa „Misūri” klāja Japānas valdība parakstīja kapitulācijas aktu.
Kapitulāciju pieņēma ASV, Ķīnas, Lielbritānijas, PSRS, Austrālijas, Francijas, Nīderlandes, Jaunzēlandes un Kanādas pārstāvji.
 
Japānas bruņotos spēkus likvidēja. Japāņu nacionālajai reliģijai – sintoismam, kas bija Japānas ekspansionisma politikas ideoloģiskais pamats, - atņēma valsts reliģijas statusu. Japānas pārvaldīšanai izmantoja Tālo Austrumu komisiju (11 valstu pārstāvji) un Sabiedroto padomi (ASV, PSRS, Ķīnas un Lielbritānijas pārstāvji). Abas institūcijas bija konsultatīvi orgāni. Izpildvaru realizēja amerikāņu karaspēka pavēlnieks ģenerālis Daglass Makārturs, kuram bija liela vienpersoniska vara. Viņš savus rīkojumus izdeva Japānas valdības vārdā. Tika realizēta agrārā reforma. Notika sabiedrības dzīves demokratizācija. Tika atļautas politiskās partijas un pilsoniskās brīvības.
 
douglas-macarthur.jpg
D. Makārturs
 
1947. gada 3. maijā stājās spēkā jaunā Japānas konstitūcija, kas atņēma imperatoram dievišķo statusu, pasludinot viņu par valsts un tautas simbolu, nevis par saules dievietes Amaterusu iemiesojumu. Jaunā konstitūcija aizliedza Japānai uzturēt savu armiju un piedalīties karos. Vēlēšanu tiesības tika dotas arī sievietēm.
 
Sākumā ASV politika Japānā bija vērsta uz japāņu sodīšanu, nevis pāraudzināšanu. Taču drīz vien amerikāņi saprata, ka ekonomiskā labklājība Japānā  ir nepieciešama ne tikai pašu japāņu izdzīvošanai un ASV finansiālā sloga mazināšanai, bet arī stabilitātei visā reģionā. Spēcīga Japāna bija nepieciešama kā sabiedrotā „aukstajā karā” it īpaši pēc tam, kad pie varas Ķīnā nāca komunisti.

Ķīna
Pēc Japānas kapitulācijas jau 1945. gada oktobrī atjaunojās pilsoņu karš Ķīnā. Staļins Sabiedrotajiem bija apsolījis atzīt Čana Kaiši valdību. Staļins to izdarīja, tomēr Padomju Savienība faktiski atbalstīja Mao Dzeduna vadītos komunistus. Tā tika pieļauts, ka japāņu Kvantunas armijai atņemtos ieročus un kara materiālus pārņēma Mao partizāni.
 
Pilsoņu karā komunisti sāka gūt virsroku pār nekomunistiem, lai gan Čana Kaiši valdība dažbrīd pat četrkārtīgi pārsniedza Mao spēkus. Turklāt amerikāņi Čanam Kaiši sniedza ekonomisko un militāro palīdzību.
 
Mao.jpg
M. Dzeduns
 
Taču tas nedeva rezultātus. Ķīnas iedzīvotājiem šķita, ka komunisti sola reālu alternatīvu korumpētajai Čana Kaiši administrācijai un spēj nodrošināt mieru un stabilitāti valstī, kuru vairākus gadu desmitus plosīja karš.
 
1949. gada aprīlī komunisti ieņēma Nankinu, kas bija nekomunistiskās Ķīnas galvaspilsēta. Oktobrī komunisti kontrolēja gandrīz visu Ķīnas teritoriju un Pekinā pasludināja Ķīnas Tautas Republiku. Nacionālisti bija spiesti bēgt uz Formozas salu (Taivānu), kuras galvaspilsētu Taibeju pasludināja par Ķīnas Republikas galvaspilsētu.
 
Lielākā Austrumāzijas valsts ar 750 miljoniem iedzīvotāju (trešo daļu no pasaules iedzīvotājiem) kļuva par komunistu valsti.
 
Ar komunistu uzvaru Ķīnā aktivizējās antikoloniālās nacionālās atbrīvošanās kustības Dienvidaustrumu Āzijā, kā rezultātā vēl vairāk palielinājās konfrontācija starp ASV un PSRS.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Japan_(orthographic_projection).svg
http://www.nndb.com/people/025/000043893/
http://mousely.com/encyclopedia/Mao_Zedong/
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.