Pirmos četrus pēckara gadus var sadalīt divos aptuveni vienādos hronoloģiskos posmos.
1945. – 1946. gadā vēl nebija skaidrs, kādas būs attiecības starp bijušajiem Sabiedrotajiem. Pastāvēja ilūzija par sadarbību starp PSRS un Rietumvalstīm.
ASV prezidents Rūzvelts kara laikā sapņoja par to, ka pēckara pasauli pārvaldīs „četri policisti” – ASV, Lielbritānija, Ķīna un PSRS.
F. D. Rūzvelts
Tomēr jau kara laikā pastāvēja domstarpības starp Padomju Savienību un Rietumu sabiedrotajiem. Karš Tālajos Austrumos vēl nebija beidzies, kad jau bija skaidrs, ka harmonija nav iespējama.
Kara laika ekonomiskajam uzplaukumam sekoja atslābums, pieauga inflācija. Daudzi amerikāņi uzskatīja, ka Amerikai nav jānodarbojas ar Eiropas problēmām, jo tās pietiek jau pašiem.
Staļinam nebija jārēķinās ar sabiedrisko domu un pretrunīgiem politiķiem. Staļins Eiropu un pasauli uzlūkoja sadalītu ietekmes sfērās. Tas izrietēja no marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas, kas pasauli dalīja divās daļās – sociālistiskajā un kapitālistiskajā. Par harmonisku sadarbību nevarēja ne sapņot, jo kapitālisti, pēc Staļina domām, to vien gaidīja kā uzbrukt sociālismam. Savukārt PSRS misija bija sociālisma uzvara pasaulē.
Visvairāk Staļins baidījās, ka Vācija varētu ar Rietumu lielvalstu palīdzību atjaunoties kā militāra lielvalsts un tikt izmantota uzbrukumam PSRS. Bufervalstis Austrumeiropā viņam bija nepieciešamas, lai nodrošinātos pret potenciālo agresiju no Vācijas. Turklāt Padomju Savienībai nebija atombumbas, bet ASV tāda bija. Ja izveidotos piemēroti apstākļi, Austrumeiropa varēja kļūt par placdarmu PSRS ietekmes sfēras paplašināšanai. Staļins darīja visu, lai palielinātu PSRS varenību un nostiprinātu ietekmi Austrumeiropā.
J. Staļins
PSRS radīja bažas Rietumiem, jo padomju armijas samazināšana notika ļoti lēni un par spīti kodolieroču trūkumam, tās militārais potenciāls bija liels. „Lielās alianses” sabrukums un pāreja no sadarbības uz konfrontāciju bija neizbēgama. Tā izrietēja no PSRS un bijušo sabiedroto atšķirībām.
Divu valstu bloku izveidošanos noteica izmaiņas starptautiskajā sistēmā Otrā pasaules kara rezultātā, kā arī bijušo sabiedroto darbība pirmajos pēckara gados.
1947. – 1949. g. sāka veidoties izteikta konfrontācija starp PSRS un ASV (un tās sabiedrotajiem), kas izraisīja „auksto karu”. Par „auksto karu” to sauc tādēļ, ka tā laikā nenotika tieša abu pretinieku sadursme. Tajā pašā laikā ASV un PSRS atbalstīja karojošās puses dažādos citos militāros konfliktos vai arī vienpusēji iesaistījās sadarbībā ar trešajām valstīm.
ASV loma pēckara pasaulē
1946. un 1947. gadā Vašingtonā pārsvaru sāk gūt viedoklis, ka ASV jākļūst par pretspēku PSRS Eiropā. Daudzi amerikāņu politiķi uzskatīja, ka Padomju Savienībai trūkst citu lielvalstu pretspars, ka tā nevarētu pakāpeniski paplašināt savu ietekmi, iekļaujot tajā arī Rietumeiropas valstis.
V. Čērčils
Amerikāņu diplomāts Džons Kenans rakstīja, ka ASV ir jāsamierinās ar domu, ka Austrumeiropa ir nokļuvusi Padomju Savienības ietekmes sfērā, jo neviens šo situāciju nespēj mainīt.
ASV uzņemties atbildību par Rietumeiropu aicināja arī to valstu vadītāji. 1946. gadā Fultonā (ASV) bijušais Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils teica runu, kurā paziņoja, ka Rietumeiropai, it īpaši ASV, ir jādara viss, lai apturētu komunistu ekspansiju.
PSRS izmantoja varas vakuumu, kas bija izveidojies Vidusjūras austrumu daļā, Lielbritānijai pēc kara zaudējot savu ietekmi, un centās iespiesties šajā reģionā ar Bulgārijas, Dienvidslāvijas un Albānijas palīdzību. PSRS centās izdarīt spiedienu arī uz Turciju, lai panāktu kopīgu kontroli par Dardaneļu šaurumu.
Svarīgi!
1947. gada 12. martā ASV prezidents H. Trumens runā Kongresā pasludināja palīdzības plānu Grieķijai un Turcijai, paziņojot, ka ASV atbalstīs „brīvās tautas", kas pretojas mēģinājumiem tās pakļaut vai arī ārējam spiedienam”. Paziņojums ieguva nosaukumu Trūmena doktrīna un tiek uzskatīts par „aukstā kara” sākumu.
ASV sabiedriskās domas un politiķu nostājas maiņā būtiska nozīme bija arī atombumbai. Amerikāņi bija pieraduši uzskatīt, ka viņu teritorijā nevar notikt pēkšņa liela mēroga invāzija, bet atombumbas izgudrošana izraisīja bailes. Līdz ar to ASV vairs nevarēja izolēties no pasaules problēmu risināšanas.
Vācijas sadalīšana (1945. – 1949.)
Pēdējā nacistiskās Vācijas valdība darbojās vēl 23 dienas pēc kapitulācijas. 1945. gada 5. jūnijā varu Vācijā pārņēma Sabiedrotie – ASV, Lielbritānija, Padomju Savienība un Francija. Katras okupācijas zonas augstākā priekšniecība bija attiecīgās valsts okupācijas armijas komandieris. Visi četri komandieri kopā veidoja Sabiedroto Kontroles padomi, kam bija jārisina problēmas, ka attiecās uz visām zonām.
Okupācijas zonas Vācijā
Triju Rietumu okupācijas zonu administratīvās struktūras veidojās ar grūtībām. Sabiedroto Kontroles padomes ietvaros reāla sadarbība nenotika, tomēr ekonomikas atjaunošana prasīja plānošanu un ekonomisko sakaru veidošanu plašākos ietvaros par vienu zonu. 1947. gadā ASV un Lielbritānija nolēma zonas ekonomiskajā ziņā apvienot. Vēlāk tām nelabprāt pievienojās arī Francija.
PSRS darīja visu, lai nostiprinātu savu ietekmi Austrumvācijā. Visai ātri tika īstenota agrārā reforma un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija. Jaunizveidotajā administrācijā padomju zonā tika iecelti komunisti un viņu atbalstītāji. Nacistu koncentrācijas nometņu vietā izveidoja padomju nometnes, kurās nereti ievietoja bez apsūdzības un bez jebkādām juridiskām sankcijām.
Staļins bija ieinteresēts, lai Vācija būtu ekonomiski un sociāli nestabila, jo tad pieaugtu komunistu ietekme. Rietumi apzinājās, ka ekonomiski vāja Vācija apdraud drošību visā Eiropā. Par galveno uzdevumu kļuva Rietumvācijas integrācija Rietumeiropā.
Rietumu zonās šie procesi notika no apakšas uz augšu. Sākumā partijas tika atļautas tikai vietējā līmenī, pēc tam zemju (novadu) līmenī. Tikai pēc tam tām atļāva apvienoties atsevišķas okupācijas zonas līmenī. Arī Padomju okupācijas zonā jau 1945. gada beigās bija izveidotas vairākas partijas un daži centrālās varas orgāni. Taču tika radīti apstākļi, lai vara nonāktu komunistu rokās. Piespiedu kārtā 1946. gadā Komunistisko partiju un Sociāldemokrātisko partiju Austrumvācijā apvienoja Vācijas Sociālistiskajā vienības partijā. Lai nedotu iespēju kristīgajiem demokrātiem un citām labējām partijām iegūt ietekmi Austrumvācijā, tika izveidotas paralēlas partijas, kuru darbību kontrolēja komunisti.
Austrumvācija un Rietumvācija
„Dzelzs priekškars” Vācijā starp padomju zonām un Rietumu zonām kļuva arvien jūtamākas, 1948. gada Londonas konferencē Francija, Lielbritānija un ASV nolēma Rietumu okupācijas zonās izveidot vienotu politisko struktūru. Kad Kontroles padomes tikšanās laikā PSRS pārstāvis vaicāja, kas Londonas konferencē nolemts, Rietumu Sabiedroto atbilde bija izvairīga. Padomju pārstāvis pameta Kontroles padomi uz neatgriešanos.
1948. g. jūnijā Vācijas trijās okupācijas zonās notika naudas reforma, kas netika saskaņota ar PSRS un kuru Maskava uzskatīja par Potsdamas vienošanās pārkāpumu.
1948. g. jūlijā PSRS pārtrauca satiksmi pa dzelzceļu un šosejām starp Berlīni un Rietumiem, Rietumvalstis organizēja gaisa tiltu Rietumberlīnes apgādei, kas turpinājās līdz 1949. g., veicot 277 264 lidojumus. Gaisa tilts novērsa badu, kas draudēja Rietumberlīnes iedzīvotājiem.
1949. gadā Vācija tika sašķelta divās valstīs. Bijušajās trijās Rietumu okupācijas zonās izveidojās Vācijas Federatīvā Republika (Rietumvācija), bet padomju zonās – Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija).