Teorija

Nirnbergas process
Potsdamas konferencē tika nolemts, ka tiks uzsākta galveno kara noziedznieku prāva. Agrāk šādi procesi nebija notikuši, kad uz apsūdzēto sola sēdētu kādas karu izraisījušas valsts vadītāji.
 
Nirnbergas process ilga no 1945. gada novembra līdz 1946. gada oktobrim. Tika izveidots Starptautiskais militārais tribunāls, kas sastāvēja no četru sabiedroto valstu nozīmētiem tiesnešiem. Apsūdzība noziegumos pret mieru un cilvēci tika izvirzīta 24 vadošajiem Vācijas valstsvīriem, kā arī Hitleram, Himleram un Gebelsam, kas bija izdarījuši pašnāvību.
 
Defendants_in_the_dock_at_nuremberg_trials.jpg
Nirnbergas process
 
Vienlaikus tika tiesātas arī astoņas organizācijas, ieskaitot SS, SD un SA, gestapo, Vācijas valdība, Ģenerālštābs un Bruņoto spēku Augstākā virspavēlniecība.
 
Apsūdzība tika izvirzīta 4 kategoriju noziegumos:
  1. varas sagrābšana sazvērestības ceļā;
  2. kara izraisīšana;
  3. kara noziegumi;
  4. noziegumi pret cilvēci.
 
Pirmās 2 kategorijas bija diezgan grūti pierādīt. Bet apsūdzībās par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci pierādījumi bija pārliecinoši. Tika savākti pierādījumi, ka notika cilvēku masveida iznīcināšana koncentrācijas nometnēs, masu eksekūcijas, medicīniski eksperimenti ar cilvēkiem u.c.
 
Tomēr procesā netika skarti jautājumi, kas varēja izraisīt nepatīkamas paralēles ar Sabiedroto rīcību. Piemēram, Vācijas veiktās pilsētu masveida bombardēšanas netika aplūkotas, jo tad būtu jārunā arī par Sabiedroto uzlidojumiem Vācijas pilsētām.
 
Netika apspriesti arī Versaļas līguma trūkumi, kas faktiski izraisīja Vācijas agresiju. Neapsprieda arī apstākļus Sabiedroto karagūstekņu nometnēs un vāciešu deportācijas no Austrumeiropas zemēm, kas notika tieši procesa laikā.
 
Padomju Savienības piedalīšanās Nirnbergas procesā diskreditēja, jo viens totalitārais režīms tiesāja otru. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Katiņas jautājums. Padomju prokurors izvirzīja jautājumu par poļu virsnieku slepkavību Katiņā, apgalvojot, ka to izdarīja vācieši. Kad izdevās pierādīt, ka pēdas ved PSRS virzienā, tā atteicās no apsūdzības.
 
18756.jpg
 
Padomju Savienībā tika noslepkavoti 22 000 poļu virsnieku, policijas darbinieki u.c. 1939. gadā internēto personu. Vairāk nekā 4000 no viņiem tika nošauti Katiņas mežā (Smoļenskas apgabalā Krievijā). Pēc tam, kad vācieši bija šo rajonu okupējuši, viņi atklāja masu kapus. Ar Sarkanā Krusta pārstāvju dalību tika izdarīta upuru ekshumācija. Tas ieguva plašu starptautisku rezonansi. Padomju Savienība apgalvoja, ka tā esot nacistu „provokācija”, bet Polijas emigrācijas valdība Londonā uzskatīja, ka tā ir Padomju Savienības vaina.
1989. gadā M. Gorbačovs atzina PSRS vainu. 1992. gadā Krievija nodeva Polijai slepenos PSKP CK Politbiroja protokolus, kuri liecina, ka noziegums ir izdarīts pēc Staļina rīkojuma.
Svarīgi!
Nirnbergas process bija svarīgs pagrieziena punkts starptautisko tiesību attīstībā, jo tas radīja juridisku precedentu  – pirmo reizi notika tiesas process par agresiju un noziegumiem pret cilvēci.
Tika atzīts, ka augstākās priekšniecības un pat valdības rīkojumu pildīšana neatbrīvo cilvēku no personīgas atbildības par veiktajiem noziegumiem.
 
Par noziedzīgām tika atzītas organizācijas – SS, SD un Gestapo, kā arī nacistu partijas politiskā vadība un armijas virspavēlniecība. Joahims fon Rībentrops, Hermanis Gērings un vēl 10 vadošie nacisti tika notiesāti uz nāvi, trim tika piespriests mūža ieslodzījums, četriem – dažāda ilguma cietuma sods, trīs tika attaisnoti.
Tomēr Nirnbergas process neatrisināja visas problēmas un tika kritizēts par vienpusību un atkarību no politiskiem apsvērumiem.
 
Tokijas process
Pēc Nirnbergas procesa parauga no 1946. gada aprīļa līdz 1948.g. novembrim notika Tokijas process par kara noziegumiem Tālajos Austrumos.
 
Hideki_Tojo_posing_cropped.jpg
Hideki Todzio
 
Tiesāts tika bijušais Japānas premjerministrs Hideki Todzio un vēl 27 japāņu politiķi un militāristi. Todzio un vēl sešiem tika piespriests nāves sods, 16 – mūža ieslodzījums, 2 – īsāka termiņa cietumsods, bet 2 nomira tiesas procesa laikā. Arī te apsūdzības izvirzīja četrās kategorijās.
 
Tokijas process bija sarežģītāks nekā Nirnbergas, jo Rietumu juridiskās un morāles normas, kas nosaka katra personisko atbildību, sadūrās ar Japānas tradicionālajām normām, kas pakļaušanos kolektīvām interesēm un augstākstāvošai varai un bezierunu pavēļu pildīšanu uzskata par vienu no galvenajiem cilvēku tikumiem. Daudzi uzskatīja, ka pēc atombumbu nomešanas uz Hirosimu un Nagasaki Sabiedrotajiem nav tiesību tiesāt japāņus par kara noziegumiem.
 
Denacifikācija
Vienlaikus ar tiesas procesiem Vācijā un Austrijā notika denacifikācijas process, kura mērķis bija atrast personas, kas bija vainojamas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, kā arī nepieļaut, lai atbildīgos amatos atrastos nacionālsociālistu partijas biedri. Cilvēki, kas bija piedalījušies Trešā reiha politikā, nedrīkstēja strādāt jomā, kas saistīta ar jaunatnes audzināšanu (skolotāji, žurnālisti u.c.).
 
Denacifikācija padomju zonā beidzās 1948.g. februārī, amerikāņu zonā - 1949. gada augustā, britu un franču zonās – 1950.g. februārī. Daudzi tika nodoti tiesai. Tiesas procesi turpinājās arī 50. – 60. gados.
Jāņem vērā, ka nacionālsociālistu partijā bija 9 milj. biedru. Visus nebija iespējams apzināt.
 
Kolaboracionisti
Vāciešiem un austriešiem nācās risināt denacifikācijas problēmu, bet daudzās Eiropas valstīs pēc kara bija aktuāls kolaboracionistu jautājums. Okupētajās valstīs bija marionešu valdības, kā arī atsevišķi cilvēki, kas bija sadarbojušies ar okupantiem.
 
Pēckara Eiropā valdīja vēlme atriebties. Pēc atbrīvošanās no nacistu okupācijas vadošie kolaboracionisti tika notiesāti uz nāvi, piemēram, Pjērs Lavāls Francijā, Vīdkuns Kvislings Norvēģijā un Jozefs Tiso Slovākijā. Šādu sodu saņēma arī 89 gadus vecais Višī režīma galva maršals Anrī Petēns Francijā, bet viņam atļāva nodzīvot atlikušos dzīves gadus.
fff.bmp
P. Lavāls
quislingfotoscanpix.jpg
V. Kvislings
tiso.jpg
J. Tiso
bez nosaukumagfgfgf.bmp
A. Petēns
 
Visasāk pret kolaboracionistiem vērsās Nīderlandē, kur arestēja ap 200 000 aizdomās turētos, kā arī Beļģijā, kur no 634 000 arestēto notiesāja 77 000. Bieži vien cilvēki izrēķinājās uz savu roku. Itālijā partizāni vienkārši nošāva un nolinčoja tūkstošiem fašistu.
 
Tiesas procesi pret kolaboracionistiem notika arī Austrumeiropas valstīs, kas bija Vācijas sabiedrotās.
 
Atsauce:
http://www.europeupclose.com/article/exploring-the-museums-of-nurnberg-germany/
http://jspivey.wikispaces.com/Disdain+for+the+Recognition+of+Human+Rights+EIJ
http://www.mtholyoke.edu/~kfeisenb/Laval.html
http://www.gazetaprawna.pl/wiadomosci/grafika/352974,6642,prokuratorzy_ipn_zbrodnia_katynska_kwalifikuje_sie_jako_ludobojstwo.html
http://nrkp3.no/bareare/ti-pa-topp-lands-svikere/
http://techcenter.davidson.k12.nc.us/group9/leaders.htm
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.