Teorija

Potsdamas konference
Potsdamas konference notika 1945. gadā no 17. jūlija līdz 2.augustam Potsdamā, Vācijā (netālu no Berlīnes) un tās mērķis bija izlemt, kā pārvaldīt sakauto nacistisko Vāciju, kā arī pēckara politiskās sistēmas izveidošana un miera līguma jautājumu apspriešana.
Jaltas konferencē 1945. gada februārī sabiedroto valstu vadītāji Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins bija vienojušies par to, ka pēc kara Vācija tiks sadalīta četrās okupācijas zonās, bet daudzi jautājumi, kas attiecās uz Vācijas pārvaldi un tās sabiedroto likteni, nebija atrisināti. Ar tiem bija jānodarbojas konferencei, kas notika no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam Berlīnes priekšpilsētā Potsdamā.
 
Tajā „lielā trijnieka” vadītāji sastapās pēdējo reizi. Pēc Rūzvelta nāves 1945. gada aprīlī par ASV prezidentu kļuva viceprezidents Harijs Trumens. Konferences vidū Čērčils devās mājās, lai piedalītos parlamenta vēlēšanās. Viņa vadītie konservatīvie cieta sakāvi, tādēļ Potsdamas konferencē viņu nomainīja leiboristu līderis Klements Etiljs.
 
Potsdamas konferencē tika apspriesta pēckara pasaule:
  1. reparācijas no Vācijas un tās sabiedrotajiem;
  2. Vācijas pārvalde;
  3. Vācijas sabiedroto (Itālijas, Bulgārijas, Rumānijas, Ungārijas, Somijas) statuss.
 
tttt.jpg
Okupācijas zonas Vācijā
 
Vadītāji vienojās par pamatprincipiem šo jautājumu risināšanā. Sīkākas detaļas un miera līgumi ar Vācijas sabiedrotajiem bija jāizstrādā ārlietu ministru padomei.
 
Vācijas pārvaldē bija jāievēro 4 pamatprincipi:
  1. denacifikācija;
  2. demilitarizācija;
  3. ekonomikas dekartelizācija (ekonomisko monopolu likvidēšana);
  4. vāciešu pāraudzināšana demokrātijas garā.
 
Sabiedrotie atteicās no kara laika plānu sadalīt Vāciju. Smagā rūpniecība bija jāsamazina līdz līmenim, kas neļautu Vācijai atdzimt kā militārajai lielvalstij. Vācijā bija paredzēts attīstīt pārsvarā vieglo rūpniecību, lauksaimniecību un tādas rūpniecības nozares, kuru produkciju nevar izmantot militārās varenības atjaunošanai. Vācijā nodibināja Sabiedroto Kontroles padomi, kura risināja ar okupācijas zonu pārvaldi saistītus jautājumus. Bija paredzēts 4 okupācijas zonas apvienot.
 
Potsdam_conference_1945-8.jpg
Potsdamas konferences dalībnieki
 
Potsdamas konferences lēmumi Vācijas pārvaldes jautājumos bija kā pagaidu risinājumi, tomēr lēmumiem bija tālejošas sekas. Vēlāk izrādījās, ka trūkst vienprātības starp PSRS un tās bijušajiem sabiedrotajiem. Sadalījums zonās deva iespēju realizēt atšķirīgu politiku. Rezultātā 1949. gadā izveidojās 2 Vācijas valstis.
  
Potsdamas konference norisinājās šķietamā miera atmosfērā, tomēr atsevišķas pazīmes liecināja, ka starp PSRS un Rietumu lielvalstīm pastāv domstarpības. Kamēr Vācija vēl nebija uzvarēta, tās tika apslāpētas, jo galvenais bija kopējā mērķa realizācija. Pēc kara nesaskaņas parādījās.
 
Viens no strīdu objektiem bija Polijas jaunā rietumu robeža. Jaltā bija norunāts, ka tā ies pa Oderu un Neisu, taču Sabiedrotie nebija pievērsuši uzmanību, ka pastāv divas Neises upes. Staļins panāca, ka robežu nosprauda pa Rietumu Neisi.
 
Sabiedrotie noraidīja citas Staļina prasības – par karabāzes piešķiršanu Bosforas šaurumā un dažu Itālijas bijušo koloniju atdošanu PSRS, kā arī par visu četru Sabiedroto kopīgu kontroli pār Rūras apgabalu - Vācijas rūpniecības galveno centru.
 
ASV un Lielbritānija bija neapmierinātas, ka PSRS pārkāpa Jaltas vienošanos attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, kurās atradās padomju karaspēks. Maskava centās nostiprināt komunistisko ietekmi Austrumeriopas valstīs un Austrumvācijā.
 
Potsdamas konferencē tika nospraustas pēckara robežas. Sabiedrotie vienojās atdot Polijai Vācijas zemes  uz austrumiem no Oderas un Neises, bet Padomju Savienībai – Kēnigsbergu un tās rajonu. Francija saņēma atpakaļ Elzasu un Lotringu, bet Čehoslovākija – Sudetu apgabalu.
Svarīgi!
1947. gada 10. februārī Parīzē tika parakstīts miera līgums starp II pasaules kara uzvarētājiem un Vācijas bijušajām sabiedrotajām Eiropā: Itāliju, Rumāniju, Bulgāriju, Ungāriju un Somiju.
Itālija zaudēja savas kolonijas Ziemeļāfrikā – Somāliju, Eritrju un Lībiju. Vairākas pierobežas teritorijas ieguva Dienvidslāvija, Grieķija un Francija. Savukārt Dienvidsporādu salas Egejas jūrā tika atdotas Grieķijai. Triesti pārvērta par „brīvo zonu”. 1945. gadā Dienvidslāvija un Itālija vienojās, ka Triestes pilsētu un lielāko daļu tās apkārtnes iegūst Itālija, bet Dienvidslāvijai paliek Triestes rajona mazākā daļa. Itālija atzina arī Etiopijas neatkarību.
 
Atsauce:
http://gcsehistory.org.uk/modernworld/coldwar/706px-Map-Germany-1945.svg.png
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/af/Potsdam_conference_1945-8.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.