Ikdienas dzīve
Lielākā daļa cilvēku pēckara gados Eiropā dzīvoja pusbadā, pastāvēja pārtikas un pirmās nepieciešamības preču normēta sadale, kā arī „melnais tirgus”. Īpaši grūti klājās cilvēkiem Vācijā, Polijā, Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā.
Vācijā 1946. gadā normētās pārtikas apgādes deva vienam cilvēkam amerikāņu zonā nodrošināja 1330 kilokalorijas, padomju zonā – 1038, britu – 1050 un franču – 1000 kilokalorijas dienā, lai gan cilvēkam nepieciešamas vismaz 2400 kilokalorijas dienā.
Naudai zaudējot vērtību, cigaretes, tabaka un alkohols bija kļuvis par galveno valūtu, par kuru varēja iegūt praktiski visu. Braucieni uz laukiem pārtikas „medībās”, bija daudzu pilsētnieku regulāra nodarbošanās. Pilsētnieki domāja ne tik daudz par strādāšanu, cik par pārtikas organizēšanu.
Arī tajās Eiropas valstīs, kur dzīve nebija tik smaga kā Vācijā, kartītes nodrošināja tikai minimumu. Kafija, šokolāde, konfektes un citas garšīgas lietas lielākajai daļai cilvēku nebija pieejamas. Daudzviet pārtika pēc kara trūka vairāk kā kara laikā.
Nepietiekamā uztura novārdzinātajiem cilvēkiem nācās cīnīties arī ar aukstumu. Rietumeiropā 1946. – 1947. gada ziema bija rekordauksta, temperatūra turējās zem nulles un sniegs nenokusa vairākus mēnešus. Rietumeiropieši nebija pieraduši pie tāda aukstuma, trūka arī kurināmais.
Eiropā bija arī valstis, kurās cilvēki neizjuta īpašas grūtības, piemēram, karā neiesaistītā Zviedrija un Šveice.
Kultūra
Cilvēku pasaules izjūtu Rietumeiropā noteica no vienas puses kara pieredze un pēckara trūkums, no otras – optimisms, pārliecība, ka pasaulei ir jāmainās. Daudzi lika cerību uz Padomju Savienību, saskatot tajā virzošo spēku, kas varētu realizēt šīs pārmaiņas.
Cilvēkiem bija arī svarīgi apjēgt kara laikā gūto pieredzi un pasaules izjūtu.
Svarīgi!
Viena no ietekmīgākajām intelektuālajām kustībām pēckara laikā bija eksistenciālisms. Franču rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs bija šīs kustības spilgtākais pārstāvis.
Ž. P. Sartrs
Viņa idejas balstījās uz pirmskara vācu filozofu Martīna Heidegera un Karla Jaspersa idejām.
Ž. P. Sartrs piedalījās Pretošanās kustībā. Viņš bija viens no ievērojamākajiem eksistenciālisma pārstāvjiem. Viņa idejas visspilgtāk izteiktas darbā „Esamība un nekas” (1943), kā arī daudzos citos literāros sacerējumos. Sartrs absolutizēja relatīvismu. Dzīve ir absurda, bez jēgas un mērķa. Taču cilvēki kļūst par to, kas viņi ir, caur saviem darbiem. Katra cilvēka darbība izriet no viņa pieņemtajiem lēmumiem, un katrs lēmums ir morāla izvēle.
Eksistenciālisms liek cilvēkiem varonīgi pretoties apstākļiem. Šādu atziņu bija guvuši cilvēki, kas piedalījās Pretošanās kustībā. Šo ideju spēcīgi pauda franču rakstnieks Albērs Kamī romānā „Mēris”.
Eksistenciālisms bija ārkārtīgi populārs dažādu uzskatu cilvēku – marksistu, pozitīvistu, liberāļu, kristiešu u. c. vidū. Eksistenciālisms bija pirmo pēckara gadu filozofija. Tas atbilda tādu cilvēku izjūtām, kas dzīvo nenormālos apstākļos.
Tādēļ eksistenciālisms sociālisma zemēs bija populārs ilgi pēc tam, kad jau bija zaudējis pievilcību Rietumos, kur tas bija maz piemērots, lai palīdzētu cilvēkiem dzīvot normālu ikdienas dzīvi labklājības sabiedrībā. Eksistenciālisms izpaudās gan literatūrā, gan tēlotāja mākslā.
Svarīgi!
Otrs ietekmīgs strāvojums mākslā bija neoreālisms, kas īpaši spilgti parādījās itāļu kino. Par tā pirmo ievērojamāko darbu kļuva Roberto Rosellīni filma „Roma – atklāta pilsēta”.
![roberto-rossellini[1].jpg](https://resources.cdn.uzdevumi.lv/5e12d856-5feb-479f-ac14-96fcdc991d64/roberto-rossellini%5B1%5D.jpg)
R. Rosellīni
Neoreālisms attēloja vienkāršo cilvēku dzīvi, tiecās pēc dokumentalitātes, filmās nereti piedalījās neprofesionāli tēlotāji.
Ikdienas un garīgās dzīves ideoloģizācija Austrumeiropā
Austrumeiropas valstīs pirmajos pēckara gados garīgais klimats bija citāds kā Rietumos. Uzvara karā ne tikai bija nostiprinājusi Padomju Savienības autoritāti, bet arī cēlusi padomju cilvēka pašapziņu, kā arī radījusi cerības, ka dzīvei ir jāmainās uz labo pusi, ka mazināsies represijas un dzīve kļūs pārtikušāka. Inteliģence cerēja, ka uzlabosies attiecības ar ārvalstīm.
Cerībām nebija lemts piepildīties. Neilgi pēc kara sākās kampaņas pret Rietumu kultūras ietekmi. Krievu šovinisms (citu tautu un nāciju interešu ignorēšana un rupja apspiešana savas valsts interešu vārdā) kara laikā bija kļuvis par vienu no galvenajiem ideoloģijas balstiem. Padomju propaganda sludināja, ka uzvaru karā izcīnījusi lielā krievu tauta. Pēc kara krievu šovinisms tika propagandēts visās jomās. Tika apgalvots, ka Krievija morālajā, garīgajā un tehniskajā ziņā ir pārāka par visām valstīm, visus tehnikas un zinātnes sasniegumus – atomenerģiju, radio, radaru, telefonu, telegrāfu un penicilīnu – ir izgudrojuši krievi. Rietumu kultūras ietekmes tika noliegtas un apkarotas.
Vienlaikus tika darīts viss iespējamais, lai ierobežotu Austrumeiropā izvietotās okupācijas armijas kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem. Pēc tam, kad lielie pārvietošanās viļņi pirmajos pēckara gados bija norimuši, Padomju Savienības un citu Austrumeiropas valstu iedzīvotāji bija gandrīz pilnībā atšķirti no ārpasaules. Norobežošanās no ārpasaules un minimālās informācija, kas Rietumos nokļuva par to, kas notiek Padomju Savienībā, palīdzēja Rietumos uzturēt bieži vien pārspīlētus priekšstatus par šīs valsts ekonomisko un militāro varenību. Būtībā PSRS norobežošanās no Rietumu pasaules bija nespēka pazīme. Staļins juta, ka atvērtība ārpasaulei apdraud komunistisko valsts iekārtu.