Teorija

Iedzīvotāju pārvietošana
II pasaules karš izraisīja vismaz 60 milj. cilvēku pārvietošanu.
 
Vācijā kara laikā kā darbaspēks bija ievesti 8 miljoni cilvēku, pēc kara daudzi devās mājās, bet citi papildināja bēgļu nometnes. Miljoniem cilvēku devās mājās uz visām Eiropas pusēm. Sabiedroto karagūstekņi tika atbrīvoti no nometnēm Vācijā. Vācu karagūstekņi atradās nometnēs PSRS un Rietumeiropā.
 
Padomju iestādes okupētajā Austrumprūsijā, Augšsilēzijā, Rumānijā, Ungārijā un Bulgārijā internēja visus tur dzīvojošos darbaspējīgā vecuma vāciešus un nosūtīja darbā uz Padomju Savienību.
 
72403435.jpg
 
II pasaules kara laikā un tūlīt pēc kara notika dažādas iedzīvotāju deportācijas - piespiedu pārvietošana uz citu apgabalu vai valsti. Pēc Polijas iekarošanas nacisti vairāk kā pusotru miljonu poļu izdzina no mājām Poznaņas apkaimē. Tur iemitināja no Baltijas 1939. – 1941. g. izceļojušos vācbaltiešus, kuriem kara beigās nācās bēgt tālāk uz Vāciju.
 
Nacisti bija izdzinuši arī frančus no Elzasas un Lotringas. Miljoniem cilvēku no Baltijas, Austrumprūsijas un citurienes kara beigās bija aizvesti uz Vāciju.
 
2 miljoni čehu un poļu atgriezās no darba nometnēm Padomju Savienībā. Padomju Savienībā kara beigās veselas tautas – čečeni, inguši, kalmiki, Krimas tatāri – tika deportētas uz Sibīriju un Vidusāziju.
 
Pēc tam, kad PSRS otrreiz okupēja Baltijas valstis, tūkstošiem iedzīvotāju tika nosūtīti uz filtrācijas nometnēm. Tās bija paredzētas, lai no cilvēkiem, kas bija atradušies vācu okupētajā zonā un tika turēti aizdomās par sadarbību ar okupantiem, atsijātu izlūkdienesta aģentus, personas, kas vainojamas kara noziegumos u.c.
 
Padomju Savienībā bieži šīs nometnes izmantoja kā bezmaksas darbaspēku avotu.
 
Potsdamas konferencē Rietumvalstis piekrita jau notikušajai vāciešu izdzīšanai no Čehoslovākijas, Polijas, Ungārijas un Rumānijas. Tika pieprasīts, lai tas notiktu humāni, tomēr deportācijas bija brutālas. Apmēram 6,75 milj. vācieši tika deportēti uz Vāciju (citos avotos minēti 9 – 10 milj.). Gar no jauna noteikto Polijas un Padomju Savienības robežu poļi un daļa ukraiņu, kas atradās robežas padomju pusē, tika pārvietoti uz rietumiem, uz Poliju, bet pārējie ukraiņi – uz Ukrainas PSRS.
 
Būtībā iedzīvotāju pārvietošanai pēc II pasaules kara bija etniskās tīrīšanas raksturs. Rezultātā Viduseiropas un Austrumeiropas zemes kļuva etniski viendabīgākas, taču tas tika panākts, ignorējot cilvēktiesības.
 
72403425.jpg
Cilvēku rinda pēc ēdiena bēgļu nometnē Vācijā
 
1945. gadā apmēram 12 milj. cilvēku Vācijas un Austrijas okupācijas zonās tika atzīti par „pārvietojamām personām”. Viņus bieži apzīmēja ar burtiem DP – angļu val. displaced persons, no kā arī radies latviešu bēgļu nometnēs lietotais nosaukums – dipīši. Cilvēki dzīvoja bēgļu nometnēs, par kurām tika pārvērstas bijušās koncentrācijas nometnes. Daudzi pēc kara atgriezās mājās, bet daudziem nebija kur doties.
Padomju Savienība pieprasīja, lai citas valstis izdotu cilvēkus, ko tā uzskatīja par saviem pilsoņiem. Cilvēki, kas nevēlējās atgriezties, vairākkārt tika deportēti un pēc tam notiesāti. 50. gadu pirmajā pusē liela daļa bēgļu bija atraduši patvērumu ASV, Austrālijā un Lielbritānijā, taču 1960. gadā Eiropā vēl bija 107 nometnes, kurās dzīvoja 32 000 pārvietoto personu.
 
Atsauce:
http://www.life.com/gallery/23020/image/72403435
"Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.