Teorija

Grūtības nesenās vēstures atspoguļošanā
Laika posmu pēc Otrā pasaules kara mēdz saukt par mūsdienu vai neseno vēsturi.
 
Vēsture kļuva par zinātni 19. gadsimtā. 19. gs. tika izstrādātas zinātniskas avotu kritikas un vēstures pētniecības metodes. Tad arī izplatījās joprojām populārais uzskats, ka vēsturei jāpēta senāka pagātne, jo jāpaiet vismaz 50 gadiem, lai notikumus varētu aplūkot objektīvi. Tuvākās pagātnes izpēte ir sociologu un publicistu joma.
 
Par labu šim uzskatam tiek izvirzīti 2 argumenti:
  1. vēsturnieks nevar būt pilnībā objektīvs, aplūkojot nesenās pagātnes notikumus;
  2. pētniekam nav pieejami visi avoti.
 
Tomēr ir arī jāņem vērā, ka subjektivitāte un ideoloģizācija, kā arī pieejamo vēstures avotu nepietiekamība ir iespējama jebkura vēstures laikmeta pētniecībā.
 
Subjektivitāte un vēstures ideoloģizācija
Untitled.jpg
 
Nesenā vēsture bieži tiek politizēta un izmantota propagandas nolūkos. Sevišķi raksturīgi tas bija laika posmā pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienības un sociālistisko valstu vēstures zinātnei. Visiem pētījumiem bija jāatspoguļo marksisma – ļeņinisma pamatnostādnes. Tas ietekmēja gan pētījuma tēmas izvēli, gan arī faktu atlasi un izskaidrojumu. Fakti, kas neietilpa marksistiski ļeņiniskās vēstures modelī, netika ņemti vērā. Vēstures aina tika izkropļota.
Marksisms-ļeņinisms jeb ļeņinisms bija PSRS oficiālā ideoloģija, Ļeņina u.c. boļševiku partijas ideologu izveidots marksisma traktējums, kas būtiski atšķīrās no klasiskā marksisma. Leģitimizācija tika pamatota, atsaucoties uz Ļeņina kā neapstrīdamas un dogmatiskas autoritātes vārdu, kas arī noteica šīs ideoloģijas nosaukumu.
Ideoloģizācija bija jūtama arī Rietumvalstu vēsturnieku darbos. Divu politisko sistēmu konfrontācijas apstākļos Rietumos pastāvēja tendence atbildību par visu slikto, kas pasaulē notika, novelt uz Padomju Savienību. Bet Rietumu vēsturnieku vidū bija arī „revizionisti”, kuri centās pierādīt, ka, piemēram, „aukstā kara” izraisīšanā ir jāvaino vispirms ASV. Kā vieni, tā otri vienus notikumus izskaidroja dažādi, nereti balstoties, ne tik daudz uz faktiem, cik uz politiskajiem uzskatiem.
Revizionisms vēstures zinātnē ir virziens, kas pieprasa pārvērtēt esošās “oficiālās” koncepcijas, faktu traktējumu, sabiedrībā dominējošos vēsturiskos mītus. Terminu vēsturiskais revizionisms pirmais sācis lietot 20. gs. 70. gados franču vēsturnieks F.Furjē un tā domubiedri, pieprasot revidēt tradicionālo Lielās franču revolūcijas traktējumu.
Avotu pieejamība un ticamība
Visās valstīs pastāv ierobežojumi slepenu valsts dokumentu publikācijai. Tas attiecas uz aizsardzības un ārlietu resora, dažādu slepeno dienestu, kā arī citu valsts institūciju dokumentiem. Arī sabiedriskās un privātās organizācijas nosaka ierobežojumus savas dokumentācijas ierobežošanai.
 
Demokrātiskās valstis likumdošanas ceļā cenšas samazināt valsts un sabiedrisko organizāciju arhīvu izmantošanas ierobežojumus, tomēr ierobežojumi joprojām pastāv un pastāvēs. Savukārt nedemokrātiskās valstis cenšas ierobežot pieeju informācijai.
 
Mūsdienu vēstures izpētē ir arī priekšrocības. Pētnieks var pārbaudīt dokumentus, aptaujājot to sastādītājus un citus notikumu līdzdalībniekus.
 
Ir pat izveidojusies vēstures pētniecības nozare, ko sauc par mutvārdu vēsturi. Aptaujājot cilvēkus, vēsturnieks var iegūt dziļākus priekšstatus par sabiedrības attieksmi pret notikumiem, par to, kā vēsturiskos notikumus ir uztvēruši ne tikai tie, kas pieņēma lēmumus, bet arī ierindas pilsoņi.
 
Vienu avotu trūkumu ir iespējams kompensēt ar citiem avotiem.
 
untitled.bmp

20. gadsimta pētniekiem līdz pat komunisma sabrukumam lielas grūtības radīja tas, ka Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu arhīvi bija gandrīz nepieejami ārvalstu pētniekiem. Arī pašmāju vēsturnieku iespējas strādāt arhīvos bija ierobežotas. Svarīgākie arhīvi (Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas, PSRS Valsts Drošības komitejas u.c.) bija pieejami tikai „uzticamiem” vēsturniekiem, kuru uzdevums nebija noskaidrot vēstures patiesību, bet pasniegt vēstures faktus tādā interpretācijā, kas atbilda valsts un Komunistiskās partijas valdības interesēm. Statistisko un socioloģisko materiālu ticamība bija zema.
 
Ticamas informācijas pieejamība par Padomju Savienības un tās satelītvalstu vadības darbību un nodomiem, sabiedrības noskaņojumu un ekonomikas attīstību ietekmēja arī Rietumu vēsturnieku secinājumus.
 
Sociālistiskās sistēmas sabrukums pavēra pieeju arhīviem un citiem vēstures avotiem. Tika publicēts milzīgs skaits memuāru un dažādu personisku materiālu.
 
Atsauce:
http://istanbul.mydestinationinfo.com/Photos/Museum%20of%20History%20of%20Science%20in%20Islam/MainPicture.jpg
http://vesture.eu/index.php/Marksisms-%C4%BCe%C5%86inisms
http://lv.wikipedia.org/wiki/Revizionisms
http://thumbs.dreamstime.com/thumblarge_463/1261757400TAd15x.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.