Teorija

Austrumeiropas valstis, kuras pēc kara nonāca Padomju Savienības kontrolē, var sadalīt trīs grupās.
  1. Čehoslovākija un Polija bija uzvarētāju sabiedrotās, lai gan Slovākija kara laikā bija Vācijas protektorāts.
  2. Bulgārija, Rumānija un Ungārija bija sakautās pretinieces. Visās šajās zemēs atradās padomju karaspēks.
  3. Dienvidslāvijā un Albānijā nebija padomju okupācijas karaspēka. Šajās valstīs uzreiz pēc atbrīvošanas varu pārņēma komunisti, kas cieši sadarbojās ar Maskavu.
 
Galvenais PSRS mērķis bija sovjetizācija un komunisma nodibināšana.
 
bbb.bmp
 
Maskavas vadīto Austrumeiropas komunistu taktika cīņā par varas pārņemšanu pēc II pasaules kara bija:
  1. vispirms izveidot plašas demokrātiskas koalīcijas valdību;
  2. pēc tam izdzīt no koalīcijas labējās partijas;
  3. beigās nodrošināt vienas partijas varu.
 
Pirmajos pēckara gados tika izvirzīta tēze, ka ir iespējama pāreja uz sociālismu mierīgā, parlamentārā ceļā.
 
Tādi pasākumi kā muižnieku zemes īpašumu, lielo rūpniecības uzņēmumu un banku nacionalizācija, uzlabojumi sociālajā un darba likumdošanā bija populāri un atbilda plašu iedzīvotāju slāņu vēlmēm. Tomēr 1945. – 1946. gada Austrumeiropā notikušajās parlamenta vēlēšanās nevienā valstī, izņemot Čehoslovākiju, komunisti neguva kaut cik vērā ņemamus panākumus. Vēlēšanu rezultātā tika izveidotas koalīcijas valdības. Taču PSRS panāca, ka komunisti ieguva kontroli pār policiju un citām drošības struktūrām. Tā savukārt deva iespēju vieglāk izrēķināties ar politiķiem, kas negribēja pakļauties padomju diktātam un realizēt t. s. salami taktiku.
 
Apzīmējums „salami taktika” tiek piedēvēts Ungārijas KP toreizējam vadītājam Māķāšam Rākoši.
 
rakosi_rakosi_matyas.jpg
M. Rākoši
 
Viņš salīdzināja Ungārijā veiksmīgi pielietoto nekomunistisko opozīcijas partiju šķelšanas un izstumšanas taktiku ar populārās ungāru dūmdesas griešanu. Tāpat kā desu sāk griezt no labā gala, katrā partijā vispirms sāka atšķelt tās labējā spārna politiķus, apsūdzot viņus kā „reakcionārus”, „tautas ienaidniekus” vai vainojot viņus noziegumos, ko tie nebija izdarījuši. Gabalu pa gabalam labējais spārns tika atšķelts, līdz palika tikai viskreisāk noskaņotie politiķi. Pēc tam partijas vai nu apvienojās ar Komunistisko partiju vai darbojās kompartijas kontrolē.
 
Otrs paņēmiens nekomunistisko partiju pakļaušanā bija slēptu komunistu iefiltrēšana tajā. Tie sašķēla nekomunistiskās partijas no iekšienes.
 
Kopš 1947. gada otrās puses Maskavas taktika attiecībā pret Austrumeiropas valstīm radikāli mainījās. Galvenais iemesls bija attiecību pasliktināšanās ar Rietumvalstīm. Staļins vairs nejutās saistīts ar solījumiem, kurus viņš deva saviem sabiedrotajiem. Rietumeiropas valstīs arī mazinājās kompartiju (komunistisko partiju) ietekme, tās tika izstumtas no valdībām. Arī Austrumeiropas valstīs komunistu ietekme nepalielinājās pietiekami ātri. Staļins baidījās no savu jauniegūto sabiedroto nelojalitātes, bet lojalitāte, viņaprāt, bija pilnīga pakļaušanās Maskavas diktātam.
 
Tika darīts viss, lai komunisti Austrumeiropas valstīs pārņemtu varu. Tika atsijāti visi tie, kas pilnībā nepakļāvās Staļina norādījumiem. 1947. gada oktobrī komunistisko partiju konference izveidoja Komunistisko un strādnieku partiju informatīvo biroju (Kominformu), lai koordinētu komunistisko partiju darbību.
 
1948. gadā ar Maskavas atbalstu visās valstīs, kurās atradās padomju karaspēks (izņemot Austriju), komunisti pārņēma varu.
 
Čehoslovākijā, par spīti kompartijas ietekmei, bija stingras demokrātiskās tradīcijas. Tādēļ Čehoslovākija bija pēdējā, kuru izdevās sovjetizēt. Tikai 1948. g. Čehoslovākijā komunistiem izdevās veikt apvērsumu un piespiest prezidentu Edvardu Benešu apstiprināt valdību, kurā visi ministri bija komunisti, izņemot ārlietu ministru Janu Masariku. Pēc dažām nedēļām Masariks gāja bojā neskaidros apstākļos. Komunisti pārņēma varu un piespieda prezidentu atkāpties.
 
457px-Jan_Masaryk.jpg
J. Masariks
 
Īpaša situācija bija Dienvidslāvijā un Albānijā. Dienvidslāvijā komunisti bija vienīgais reālais politiskais spēks, jo konkurējošās nekomunistiskās kustības bija kompromitējušas sevi, sadarbojoties ar nacistiem. Nozīme bija arī Dienvidslāvijas komunistu vadītāja Josipa Broza Tito diplomātiskajai prasmei nodrošināt gan Rietumu, gan Maskavas atbalstu. Turklāt Tito panāca, ka Padomju Savienība izveda karaspēku no Dienvidslāvijas pēc kara beigām.
 
vvvv.bmp
J. B. Tito
 
1948. g. PSRS un Dienvidslāvijas attiecības saasinājās. Konflikts nebija dēļ tā, ka Dienvidslāvijas komunisti būtu pārāk demokrātiski. Tito represijas pret politiskajiem pretiniekiem nebija mazāk nežēlīgas kā Staļina. Staļins bija saniknots par to, ka Tito atteicās pakļauties viņa pavēlēm, piemēram, nevēlējās veidot kopuzņēmumus ar PSRS, kas tai dotu iespēju kontrolēt Dienvidslāvijas ekonomiku. Staļins bija neapmierināts arī ar Tito centieniem palielināt Dienvidslāvijas ietekmi Dienvidaustrumu Eiropā. Kad mēģinājumi izraisīt iekšēju apvērsumu Dienvidslāvijas kompartijas vadībā, kā arī iefiltrēt savus cilvēkus slepenajos dienestos izrādījās nesekmīgi, Maskava izlēma par atklātu konfliktu. Albānija konfliktā nostājās Padomju Savienības pusē.
 
Atsauce:
http://www.debateitout.com/will-communism-officially-return-to-russia-one-day.html
http://www.peoples.ru/state/statesmen/matyas_rakosi/rakosi_rakosi_matyas.shtml
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Jan_Masaryk.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Marsal_Tito.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.