II pasaules karš bija atnesis ne tikai zaudējumus, bet arī cerības, ka pasaules valstis sadarbosies, lai izvairītos no kariem. ASV, Padomju Savienības un Lielbritānijas darbība „Lielajā aliansē” bija pierādījusi, ka ir iespējama arī ideoloģiski atšķirīgu valstu sadarbība.
Pēc kara viens no svarīgākajiem jautājumiem bija kolektīvās drošības sistēmas izveidošana. Tas tika iemiesots ANO.
Jaunā starptautiskās kārtības veidošanās aizsākās 1941. gada augustā ar ASV prezidenta F. D. Rūzvelta un Lielbritānijas premjerministra V. Čērčila tikšanos uz karakuģa Atlantijas okeāna vidū un vienošanos par principiem, kurus šīs valstis ievēros pēc kara.
Rūzvelta un Čērčila tikšanās
Rezultātā tika parakstīta Atlantijas harta, kuras pamatprincipi bija:
- ASV un Lielbritānija kara rezultātā necentīsies paplašināt savu teritoriju;
- Visām tautām ir tiesības uz brīvību un neatkarību.
Nākamajā gadā hartai pievienojās PSRS, kara gaitā – arī citas valstis.
Jaltas konferencē 1945. gada februārī tika noteikts, ka dibināšanas laikā ANO varēs iestāties visas valstis, kas līdz 1945. gada 1. martam pieteikušas karu Vācijai un Japānai. Teherānā un Jaltā Atlantijas hartā noteiktie principi būtībā tika pārkāpti, jo tika pieļauta PSRS un Polijas teritoriju paplašināšana uz Japānas un Vācijas rēķina, kā arī Baltijas valstu faktiskā inkorporācija PSRS sastāvā.
1945. gada 25. aprīlī – 26. jūnijā Sanfrancisko (ASV) notika ANO dibināšanas konference, kurā piedalījās 50 valstis. Noslēgumā tika pieņemti ANO statūti. Dalībvalstis pauda apņēmību visus konfliktus risināt sarunu ceļā vai arī atbilstoši ANO lēmumiem vest sarunas par atbruņošanos, sodīt agresorus ar militārām vai ekonomiskām sankcijām.
Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir 1945. gadā dibināta starptautiska organizācija, kas apvieno 192 valstis. Gandrīz visas pasaules valstis ir ANO dalībvalstis. Dalība ANO ir atvērta visām "mieru mīlošām valstīm", kas piekrīt ANO Statūtu nosacījumiem.
ANO karogs
1948. g. ANO pieņēma Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju. ANO nenodarbojās ar pēckara pasaules kārtības noteikšanu. Tas tika uzticēts uzvarētāju lielvalstīm – ASV, Franciju, Lielbritāniju un PSRS.
ANO bija noteikt princips, kas nodrošināja tās dibinātāju lielvalstu priekšrocības svarīgāko lēmumu pieņemšanā. Šis mehānisms bija Drošības padome, par kuras pastāvīgām loceklēm kļuva ASV, Francija, Ķīna, Lielbritānija un PSRS, bet ANO kopsapulce – Ģenerālā asambleja uz diviem gadiem ievēlēja vēl sešus nepastāvīgos Drošības padomes locekļus. 5 pastāvīgajām Drošības padomes loceklēm bija dotas veto tiesības, rezultātā ikviena lielvalsts varēja bloķēt sev nevēlamus lēmumus.
Padomju Savienības un Rietumvalstu attiecības pasliktinājās. PSRS arvien biežāk sāka izmantot savas tiesības, bet vēlāk pat boikotēja Drošības padomes sēdes. No 1948. g. līdz pat 50. gadu vidum ANO Drošības padomes darbība faktiski bija paralizēta.