Ļeņins dažādās variācijās atkārtoja tēzi, ka „diktatūra ir vara, kas tieši balstās uz vardarbību un nav saistīta ne ar kādiem likumiem”. Plaši tika praktizēti nāvessodi, ieslodzījumi cietumos un darba nometnēs, izsūtīšana, deportācijas (iedzīvotāju vardarbīga pārvietošana), represijas (atsevišķu personu un iedzīvotāju kategoriju vajāšana, apspiešana un ierobežošana), ekonomiskas sankcijas un psiholoģiska iebiedēšana.
Iebiedēt, apspiest, atriebties, nošaut u.c. vārdi bija raksturīgi boļševiku runām. Izrēķināšanās notika ar meņševikiem, eseriem un pārējiem citādi domājošajiem.
Svarīgi!
1917. gada decembrī tika izveidota Viskrievijas Ārkārtējā komisija (Čeka) cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un amatnoziegumiem.
Impulss terora pastiprināšanai bija 1918. g. 30. augusta atentāts pret Ļeņinu, kurš tika ievainots. Šajās dienās cilvēku pūļa klātbūtnē kādā Maskavas parkā tika nošauti tieslietu un iekšlietu ministri u.c. vecā režīma amatpersonas. Gāztais Krievijas cars Nikolajs II ar ģimeni tika nogalināti Jekaterinburgā.
Nikolajs II ar ģimeni
1918. g. 5. septembrī tika pieņemts dekrēts par sarkano teroru. Saskaņā ar to bija paredzēts ierīkot koncentrācijas nometnes un nošaut visas personas, kurām ir kāds sakars ar baltgvardu organizācijām, sazvērestībām un dumpjiem. Staļins uzskatīja, ka komunisma idejas vārdā ir attaisnojami jebkuri upuri.
Masu represijas bija sociāli ekonomisko pārkārtojumu obligāta sastāvdaļa. Uz labošanas un darba nometnēm nosūtīja milzīgu skaitu cilvēku. 10 000 ieslodzīto kļuva par valsts vergiem, kurus izmantoja smagākajos un veselībai kaitīgākajos darbos.
Jau 1919. gadā pēc Ļeņina rīkojuma tika izveidotas pirmās darba nometnes. Tā tapa GULAG – galvenā nometņu pārvalde. Tā bija nometņu sistēma, uz kurieni izsūtīja visus valsts ienaidniekus. Pēc uzbūves un nežēlīgo izturēšanos pret ieslodzītajiem neatšķīrās no vēlākām nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēm. 30. gados, zem Staļina kontroles, šo nometņu kļuva vairāk, tāpat kā tajās ieslodzīto.
Par masu represiju īstenošanas galveno struktūru kļuva iekšlietu tautas komisariāts (NKVD). Valstī tika veicināta ziņu pienešana par darbabiedru, kaimiņu un pat ģimenes locekļu režīmam nelojālu rīcību vai izteikumiem.
Jauns represiju vilnis sākās 1934. g. beigās. 1. decembrī Ļeņingradas pilsētas padomes ēkā tika nogalināts viens no ietekmīgākajiem Komunistiskās partijas vadītājiem Sergejs Kirovs. Slepkava – no partijas izslēgtais Leonīds Nikolajevs turpat tika apcietināts. Viņam piesprieda nāvessodu. Kirova slepkavība tāpat kā daudzas citas politiskās slepkavības atstāja neskaidrības.
S. Kirovs
S. Kirovs bija populārs gan partijas aprindās, gan tautas vidū, tādējādi viņš bija Staļina konkurents. Par to liecināja arī vēlēšanu rezultāti. 1934. gada partijas 17. kongresā, balsojot par CK sastāvu, pret Staļinu nobalsoja 292, bet pret Kirovu tikai 3. Vēlēšanu rezultātus pēc Staļina rīkojuma pārlaboja, paziņojot, ka gan pret Staļinu, gan pret Kirovu nobalsojuši tikai 3 kandidāti. Tautai Kirova slepkavība tika pasniegta kā sociālisma ienaidnieku darbība. Izmeklēšana un tiesas process kļuva formāls.
Staļins S. Kirova slepkavību izmantoja, lai izvērstu valstī teroru. Dažu nedēļu laikā represēja tūkstošiem cilvēku.
Ar apcietinātajiem un viņu ģimenes locekļiem neviens nedrīkstēja uzturēt sakarus. Sievām ieteica pēc iespējas ātrāk panākt šķiršanos, bet bērniem – atteikties no vecākiem. Piemēram, kad tika apcietināts Maskavas kāda rajona partijas sekretārs ar sievu, viņu 13 gadus veco meitu piespieda uzstāties pionieru sapulcē un pieprasīt savu vecāku, kuri apsūdzēti par spiegošanu, nošaušanu.
1935. gada pavasarī tika pieņemts likums par dzimtenes nodevēju ģimenes locekļu sodīšanu un par 12 gadu vecumu sasniegušo bērnu saukšanu pie kriminālatbildības.
Kaut arī nebija nekādu pierādījumu, ka Kirova slepkava būtu zinovjeviešu opozīcijas dalībnieks, ar šo Staļina versiju pietika, lai uzsāktu plašas represijas pret trockistiem un zinovjeviešiem.
Kulminācija Staļina terorā pret bijušajiem Komunistiskās partijas vadītājiem bija Maskavas politiskās paraugprāvas 1936. – 1938. gadā.
Vairāki desmiti Ļeņina līdzgaitnieki tika apsūdzēti centienos gāzt padomju varu. Šīm un citām prāvām bija propagandas funkcija, to gaita plaši tika atspoguļota presē.
Gan vadošajiem partijas darbiniekiem, gan armijas komandieriem, gan vienkāršajiem pilsoņiem izvirzīja dažādas apsūdzības:
- par sakariem ar Trocki un trockistiem;
- par sazvērestību pret padomju varu;
- par spiegošanu Vācijas un Japānas labā;
- par mēģinājumiem atjaunot kapitālismu.
Terors un represijas skāra arī valsts bruņotos spēkus. 1937. g. tika pasludināts nāvessods maršalam Mihailam Tuhačevskim (viņš it kā sadarbojies ar vācu izlūkdienestu) un vēl 7 Sarkanās armijas komandieriem. Tūkstošiem virsnieku tika represēti. Līdz 1938. g. no 108 Kara padomes locekļiem amatus saglabāja tikai 10.
Staļins bija fanātiski pārņemts ar cīņu pret „kaitniekiem”. Izmeklēšanas gaitā apsūdzētie tika pratināti 15 – 18 stundas no vietas, sisti, žņaugti un citādi spīdzināti, viņus šantažēja un draudēja izrēķināties ar tuviniekiem. Galvenais apsūdzības uzturētājs bija ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Tiesā par galveno vainas pierādījumu uzskatīja atzīšanos.
A. Višinskis savu uzstāšanos parasti beidza ar vārdiem: „Es pieprasu visu šo trako suņu nošaušanu!”
A. Višinskis
Represiju rezultātā no Ļeņina vadītā Politbiroja locekļiem dzīvs bija palicis tikai pats Staļins.
„Lielā terora” kulminācija bija 1937. gads. Staļins pieprasīja vēl nežēlīgāk vērsties pret „tautas ienaidniekiem”. 1937. un 1938. gadā represijas aptvēra visus sociālos slāņus, valsts struktūras, arī partiju un represīvos orgānus. Kopumā šajos gados tika arestēti 1 575 000 cilvēku, 1 345 000 tika piespriesti dažādi sodi, tai skaitā 681 692 cilvēki tika nošauti. Daudzi mira izmeklēšanas laikā, neizturot spīdzināšanu, kā arī necilvēcīgos apstākļos nometnēs (1938. g. tur nomira 90 000 ieslodzīto).
Par masu represiju cēloņiem ir dažādi viedokļi. Reti kurš tic, ka upuri tiešām bija padomju varas un sociālisma ienaidnieki. Ļeņina un Staļina izvirzītajiem lozungiem ticēja miljoniem cilvēku, arī represiju īstenotāji un to upuri. Iespējams, ka, gatavojoties karam, Staļins vēlējās izrēķināties ar „ienaidniekiem”, lai nostiprinātu režīmu. Represijām bija arī zināma ekonomiska motivācija – lēts darbaspēks, ko izmantot dzīvībai bīstamos darbos svarīgos tautsaimniecības objektos.
Lai arī kādu būtu represiju cēloņi, daudzu miljonu cilvēku traģēdija nav attaisnojama.