Teorija

„Kara komunisma” politika
Pēc varas iegūšanas boļševiki mēģināja risināt kara gados sagrautās ekonomikas problēmas un vienlaikus īstenot komunisma principus. Tā radās ekonomiskās politikas modelis ar nosaukumu „kara komunisms”.
 
„Kara komunismam” bija raksturīgs:
  1. ārkārtas pasākumi pilsētu un armijas apgādē ar pārtiku;
  2. preču naudas attiecību samazināšana līdz minimumam;
  3. rūpniecības nacionalizācija;
  4. pārtikas repartīcija (lauksaimniecības produktu sagādes metode – visa lauksaimniecības produkcija virs normās paredzētā minimuma bija jānodod valstij);
  5. kartīšu sistēmas (pārtikas un rūpniecības preču normēta sadale);
  6. vispārējas darba klausības ieviešana;
  7. tautsaimniecības vadības un visas valsts pārvaldes maksimāla centralizācija.
 
Ārkārtas pasākumi ekonomikā sākās ar pārtikas diktatūru.
 
Boļševiku vadītās iestādes sūtīja uz sādžām bruņotu strādnieku pārtikas vienības. Tās terorizēja zemniekus, kuri nevēlējās atdot valstij par velti pārtikas „pārpalikumus” (par pārtikas produktiem maksāja pēc cietām cenām papīrnaudā, kuras vērtība dienu no dienas kritās). Šīs akcijas atbalstīja lauku proletārieši, kuriem pašiem nebija ko dot.
 
Boļševiki cerēja, ka tas ne tikai atrisinās pilsētu un Sarkanās armijas apgādes problēmu, bet arī iedibinās tiešu preču apmaiņu starp pilsētu un laukiem, iznīdēs tirgus attiecības un likvidēs zemniecības privātīpašnieciskās tieksmes.
 
Ātrā tempā tika izskausta privātā tirdzniecība un preču-naudas attiecības. Iedzīvotāji pārtikas produktu un rūpniecības preču minimumu saņēma pēc kartītēm.
 
Pilsētās sākās rūpniecības nacionalizācija un pārvaldes centralizācija. Vispirms nacionalizēja lielos un vidējos uzņēmumus apstrādājošajā rūpniecībā. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ekspropriācija (kādai sabiedrības šķirai vai slānim piederoša īpašuma atsavināšana bez atlīdzības) ekonomikas problēmas neatrisina.
 
Valstī stāvoklis bija smags. Pilsētās valdīja bads, aukstums uz sērgas. Maskavā pārtikas norma 1919. gadā līdzinājās 336 kilokalorijām dienā (optimālā diennakts norma ir 3600 kilokalorijas). Sākās streiki un citas masu neapmierinātības izpausmes. Nopietns brīdinājums bija Kronštates dumpis. Šādā situācijā komunistiskā partija krasi mainīja ekonomisko politiku.
 
Jaunā ekonomiskā politika
1921. gada martā notika KK(b)P X kongress, kurā tika nolemts īstenot jaunu ekonomisko politiku (nepu).
 
Nācās atzīt, ka ilgstošā laika posmā pastāvēs jaukta (kapitālistiski – sociālistiska) ekonomika uz preču – naudas attiecību bāzes. Neps gan nebija stingri reglamentēta politika.

Jaunā ekonomiskā politika jeb neps paredzēja, ka:
  1. Pārtikas repartīcijas tiek aizstātas ar pārtikas nodokli (1921. g. pavasarī valdība noteica naturālā nodokļa apmērus labībai, sviestam, vilnai u.c. lauksaimniecības produktiem. Tas bija 2 vai pat vairākas reizes mazāks salīdzinājumā ar repartīciju);
  2. Zemniekiem tiek atļauts brīvi tirgoties ar lauksaimniecības produktiem;
  3. Tiek atjaunota „kara komunisma” gados likvidētā maksa par transportu, pasta un komunālajiem pakalpojumiem, dzīvokļa īri;
  4. Tiek likvidēta stingrā centralizācija uzņēmumu apgādē ar izejvielām un saražotās produkcijas sadalē;
  5. Tiek izskaustas darba algas nolīdzināšana;
  6. Strādājošie sāk saņemt darba algu atbilstoši kvalifikācijai un izstrādei;
  7. Vienlaikus tiek pieļauta privātkapitāla attīstība:
    - tiek veidoti nelieli privāti uzņēmumi;
    - sīkie valsts uzņēmumi tiek iznomāti privātpersonām;
    - ierobežotos apjomos tiek piesaistīts ārzemju kapitāls.
 
Reizē ar privātās rūpniecības atdzimšanu radās nepmaņi – privātuzņēmēju un tirgotāju slānis, kas veidojās no pirmsrevolūcijas tirgoņiem, rūpniekiem, pārvaldes aparāta darbiniekiem, kā arī no Pilsoņu kara laika spekulantiem, demobilizētajiem sarkanarmiešiem.
 
No vienas puses jaunā ekonomiskā politika radīja izeju no saimnieciskā sabrukuma, bet no otras puses tā radīja neapmierinātību dažādos sabiedrības slānos. Pilsētās pieauga bezdarbs, daļa zemnieku nespēja piemēroties nepa nosacījumiem.
 
Rūpniecības modernizācija un tautsaimniecības plānošana
20. gadu vidū tika paziņots, ka tautsaimniecības atjaunošanas periods ir beidzies. Partijas vadībā virsroku guva viedoklis par rūpniecības modernizāciju jeb sociālistiskās industrializācijas nepieciešamību.
 
Tautsaimniecības plānošanas un direktīvās vadības koncentrēta izpausme bija piecgadu plāni.
Piecgades plāns bija PSRS saimniecības attīstības plānošanas pamatforma, kas saglabājās valsts un republiku mērogā līdz padomju sistēmas sabrukumam.
Pirmās piecgades plāns (1928.-1933.) paredzēja piecos gados palielināt rūpnieciskās produkcijas ražošanu par 180%, ražošanas līdzekļu ražošanu – par 230%, lauksaimniecības produkciju – par 55%, nacionālo ienākumu – par 103%.
 
Taču jau 1929. g. beigās Staļins izvirzīja saukli: „Piecgadi četros gados!” Valsti pārņēma industrializācijas drudzis. Tika celti simtiem jaunu uzņēmumu. Valsts pārvērtās par milzīgu būvlaukumu, kurā rosījās desmitiem tūkstošu celtnieku. PSRS iepirka modernu tehniku un piesaistīja ārzemju inženierus, taču valstī trūka kvalificētu darbinieku. Dārgā ievestā tehnika tika ekspluatēta neprasmīgi.
 
rer41.jpg
 
Kaut arī izdevās pārvarēt industriālo atpalicību, vairāki būtiski piecgades plāna uzdevumi netika izpildīti. Tika izdarītas korekcijas plānošanā. Tika paziņots par pirmās piecgades pirmstermiņa izpildi un apstiprināts otrās piecgades plāns (1933. – 1937.). Lielāka uzmanība tika pievērsta kara rūpniecības attīstībai, rūpnieciskās produkcijas pieauguma tempi samazinājās. Sākās ieslodzīto bezmaksas darbaspēka izmantošana. 1930. g. vasarā ieslodzīto skaits GULAG nometnēs sasniedza 140 000. Viņi, piemēram, būvēja kanālu, kas savieno Balto jūru ar Baltijas jūru, 37 km no tā tika mākslīgi izbūvēti pa klinšainu grunti. Un to gandrīz bez jebkādas tehnikas īstenoja ieslodzītie ar laužņiem un lāpstām.
 
Kolektivizācija
1927. gada decembrī VK(b)P XV kongress paziņoja par pāreju no sīksaimniecībām uz lielražošanu kolektīvajās saimniecībās jeb kolhozos. Līdzās politiskajiem mērķiem (iebiedēt sabiedrības grupas, kuras potenciāli varēt izrādīt pretestību Komunistiskās partijas diktatūrai; iznīdēt individuālisma un privātīpašnieciskos instinktus; uz zemniecības ekspluatācijas rēķina īstenot industrializācijas plānus) pastāvēja vēlme ar kolektivizācijas palīdzību stabilizēt lauksaimniecisko ražošanu.
 
collect.jpg
 
Līdz 1933. g. kolhozos paredzēja iesaistīt 1,1 milj. zemnieku saimniecību (4% no kopskaita). Sākās masveida kolektivizācija, ko īstenoja galvenokārt ar administratīvām piespiedu metodēm. Kolektivizācija bija īsts Padomju valsts karš pret zemniecību. Būtiska kolektivizācijas sastāvdaļa bija kulaku kā šķiras likvidēšanas politika.

Represējamie zemnieki tika sadalīti 3 grupās:
  1. Pirmajā grupā iekļauti tie, kas savulaik vērsušies pret padomju varu; Tos paredzēja arestēt un nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm, bet pretošanās gadījumā nošaut, bet ģimeni izsūtīt uz nometnēm, mantu konfiscēt;
  2. Otru grupu – „bagātākos kulakus un pusmuižniekus” kopā ar ģimeni arestēt un nosūtīt nometināšanai PSRS ziemeļos;
  3. Trešo grupu – turīgos zemniekus, kuri bija atzīti par režīmam lojāliem, bet kuriem liedza iesaistīties kolhozos, pārvietoja uz neapstrādātām zemēm tajos pašos rajonos.
 
Ar teroru tika panākts, ka kolektivizācijas rādītāji 1930. gadā palielinājās divkārt. Taču notika tūkstošiem zemnieku protestu akcijas. Sākās masveida izstāšanās ko kolhoziem. Rezultātā 1930. g. beigās kolektivizācijas līmenis bija tāds pats kā gada sākumā. Kad netika izpildīti labības sagādes plāni, Staļins atsāka represijas.
1932. gadā tika pieņemtas likums, saskaņā ar kuru par kolhoza izlaupīšanu tika paredzēts sods – 10 gadu spaidu nometnē. Tauta to iesauca par „trīs vārpu likumu”, jo tajā bija paredzēts bargs sods arī par to, ka pēc ražas novākšanas kāds kolhoza laukā uzlasa palikušās vārpas. No 1932. g. līdz 1933. g. tika sodīti 125 000, no kuriem nāvi piesprieda 5 400.
 
Izmisušie zemnieki mēģināja pārcelties uz pilsētām. Padomju Savienība ieviesa pilsoņu pases un obligāto pierakstu pilsētu iedzīvotājiem. Mērķis bija nepieļaut kulaku iekļūšanu pilsētās. Tika ieviesti pat drošības orgāni zemnieku pārvietošanai atpakaļ uz laukiem.
 
Rezultātā sākās „Lielais bads”. Valsts rūpējās, lai palielinātu lauksaimniecības produktu piegādes, bet zemniekiem pašiem bija jādomā, kā izdzīvot. Nereti līdz izmisumam novestie kolhoznieki iznīcināja vai noēda izaudzēto, jo tiem nebija stimula pildīt obligātās piegādes. Valdība pastiprināja represijas. 1933. g vairāk nekā 250 00 nosūtīja uz GULAG. Tas vēl vairāk pastiprināja badu. Varas iestādes nodarbojās ar represiju pastiprināšanu un bada skarto apgabalu norobežošanu. Harkovas apkārtnē vienā vasaras mēnesī tika reģistrēti 100 000 nāves gadījumi. Oficiāli dati nekad nav publicēti, bet badu upuru kopskaits PSRS varētu būt 6 milj.
 
Golod1.jpg
 
PSRS pastāvēja 2 īpašuma formas: valsts īpašums un kolhozu kolektīvais īpašums. Partijas un valsts birokrātija sabiedrības vārdā rīkojās ar valsts un kolhozu īpašumu. 1937.gadā 243 700 kolhozos bija apvienotas gandrīz visas zemnieku saimniecības.
 
Sabiedrības lielāko daļu veidoja ražošanas līdzekļus zaudējušie pilsētu un lauku algotie strādnieki.
 
Atsauce:
http://www.europarl.europa.eu/multimedia/img/news/cont/20090313PHT51731/pict_20090313PHT51731.jpg
http://www.russkije.lv/media/original/r/rer41.jpg
http://cidc.library.cornell.edu/dof/sovunion/images/Stalin/collect.jpg
Atsauce:
http://kfinkelshteyn.narod.ru/Evpatoria/Golod1.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.