Teorija

Boļševiki gribēja radīt jaunu proletārisku kultūru.
 
Cīņa notika 2 frontēs:
  1. par darbaļaužu masu izglītību, analfabētisma likvidēšanu un jauna laikmeta kultūru;
  2. pret vecās – buržuāziskās kultūras iespaidu.
Tomēr valstiski akceptēta un skaidra jaunās kultūras radīšanas plāna nebija.
 
Cīņa ar analfabētismu
Cīņu ar analfabētismu padomju valsts uzskatīja par savu primāro uzdevumu. 20. gadu sākumā vairāk nekā 2 trešdaļas iedzīvotāju bija analfabēti.
 
Tika pieņemts likums, lai visi analfabēti vecumā no 8 līdz 50 gadiem obligāti mācītos lasīt un rakstīt dzimtajā vai krievu valodā. Tika pat nodibināta Ārkārtēja komisija analfabētisma likvidēšanai un brīvprātīga masu biedrība „Nost ar analfabētismu!”. Pilsētās un laukos izveidoja desmitiem tūkstošu bibliotēku un lasītāju istabu. Jaunā valdība cerēja reizē ar lasītprasmi iemācīt tautu pareizi domāt. Būtiskas pārmaiņas notika tikai 20. gadu otrajā pusē, kad vairāk nekā viens miljons kultūrarmiešu devās no pilsētām uz laukiem mācīt analfabētus. 1939. g. rakstītprasmes līmenis bija 87,4%.
 
b946_old_books_stacked.jpg
 
Pārmaiņas tautas izglītības un kultūras jomā
Notika arī pārmaiņas tautas izglītības un kultūras jomā. Ieviesa bezmaksas izglītību un darba skolu, kur mācības notika skolēnu dzimtajā valodā. Padomju vara cerēja izaudzināt komunistiskajai ideoloģijai uzticamu paaudzi. 20. gados skolās valdīja neliels haoss, jo kā buržuāziskas paliekas skolās tika atmestas mācību grāmatas, mājasdarbi, eksāmeni. Vēstures vietā tika mācīta sabiedrības mācība.
 
30. gados revolucionārie eksperimenti izglītībā tika nosodīti – atjaunoja mācību stundas, ieviesa stabilas mācību programmas. Vienlaikus komunistiskā partija pastiprināja izglītības sistēmas ideoloģizāciju. 1934. g. tika pieņemts lēmums visās skolās mācīt vēsturi, bet bija stingri noteikts, kuri vēsturiskie notikumi jāmāca un kā tie interpretējami.
 
Izglītības, kultūras un mākslas pārraudzība
Izglītības, kultūras un mākslas pārraudzība koncentrējās Izglītības tautas komisariāta rokās. Literatūrai un mākslai bija jākalpo tautai. Jaunā vara sākumā literātiem un māksliniekiem tiecās norādīt, ko vajag un ko nevajag rakstīt, gleznot un darīt.
 
Jau 1917. g. tika ieviesta cenzūra un slēgti boļševikiem nevēlami preses izdevumi. 1922. g. tika izveidota Galvenā literatūras un izdevniecību lietu pārvalde, kas pārzināja visu iespieddarbu izdošanu un cenzēšanu. Galvenā repertuāra komiteja kontrolēja teātru un citu kultūras iestāžu repertuāru.
 
20. gadu beigās sākās kultūras dzīves vienveidošana un centralizācija. Komunisti arvien vairāk sāka kontrolēt mākslinieku un rakstnieku daiļradi, deklarējot, ka literatūrai un mākslai ir pārāk liela sabiedriska nozīme, lai tās atstātu vienīgi rakstnieku, mākslinieku un režisoru ziņā.
 
Par ierastu parādību kļuva vadoši norādījumi un dažu autoru iznīcinoša kritika partijas presē (piemēram, Mihaila Bulgakova). Saudzēti netika arī režīma agrākie favorīti.
30. gados par universālu un vienlaikus obligātu mākslinieciskās daiļrades metodi tika pasludināts sociālistiskais reālisms un tā principi: tautiskums, partijiskums, vēsturiskums un sociālistiskais humānisms. Literatūrā un mākslā bija jāattēlo pozitīvais varonis – cīnītājs un jaunās dzīves cēlājs.
  
Īpaši lielu uzmanību pirmajos padomju varas gados izpelnījās kinomāksla, kas tika pasludināta par „vissvarīgāko no visām mākslām”, jo partija ar kino palīdzību cerēja ietekmēt miljoniem mazizglītotu cilvēku. Salīdzinot ar 1922. g. 1940. gadā kino demonstrēšanas iekārtu skaits bija pieaudzis 30 reižu. Pie skatītājiem devās pat kino aģitvilcieni un aģitkuģi. Tomēr starpkaru periodā padomju kinoindustrija ne filmu skaita, ne mākslinieciskās vērtības ziņā nevarēja konkurēt ar Rietumvalstīm.
 
Tomēr literatūras vēsturē paliekoša vieta ir daudziem 20. – 30. gados sarakstītiem darbiem: Vladimira Majokovska poēmām, Sergeja Jeseņina lirikai, Alekseja Tolstoja romāniem u.c. 30. gadu sākumā M. Bulgakovs sāka darbu pie pasaulslavenā romāna „Meistars un Margarita”.
 
bulgakov.jpg
M. Bulgakovs
 
Mākslinieki un literāti arvien biežāk tika iesaistīti komunistiskās propagandas kampaņās. 1929. g., kad J. Staļinam palika 50 gadu, padomju propaganda uzsāka vēl nepieredzētu viņa dievišķošanas kampaņu. Turpmāk par galveno vizuālo elementu svētkos un ikdienā kļuva Staļina portreti. Tie bija obligāti visās kultūras un izglītības iestādēs. Vadoņa personības kulta izpausmes kļuva par būtisku visas padomju dzīves un kultūras iezīmi.
 
stalin.jpg
 
Vara un inteliģence
Krievijā tradicionāli tika uzskatīts, ka inteliģence ir tautas sirdsapziņa. Jau pirmajos padomju varas mēnešos sākās režīma konfrontācija (sadursme) ar inteliģenci. Kaut arī boļševiku partijas un padomju augstāko vadītāju vidū bija ne mazums izglītotu cilvēku, zemākajās varas aprindās dominēja mazizglītoti revolucionāri. Drīz vien vārds „inteliģence” kļuva par lamuvārdu.
 
Nespēdami savai ietekmei pakļaut krievu rakstniekus, filozofus un zinātniekus, boļševiki sāka pielietot represijas. 1922. g. rudenī Ļeņins organizēja pirmo „naidīgo inteliģentu grupu” izsūtīšanu no Krievijas. Rezultātā ārzemēs radās krievu kultūras centri. 20. gadu vidū Berlīnē bija 40 krievu izdevniecības. Krievu emigrantu darbība galvenokārt norisinājās Parīzē, Prāgā, Rīgā un citur.
 
Krievijā palikusī inteliģence atsāka darbu skolās, institūtos un citur. Daudzi arī slīga depresijā un beidza dzīvi pašnāvībā.
 
Nozīmīga loma inteliģences pakļaušanai savā kontrolē bija Maksimam Gorkijam (sociālistiskā reālisma literatūras žanra dibinātājs). Viņš 1917. g. bija nostājies opozīcijā jaunajai varai un 20. gados galvenokārt uzturējās Itālijā, tomēr vēlāk atgriezās Maskavā. Partija izmantoja Gorkija autoritāti, lai unificētu literātu un mākslinieku organizācijas un izveidotu radošās savienības.
 
Tika izveidota Padomju rakstnieku savienība, kura apvienoja vairāk nekā 3000 literātu. Nodibinājās arī Padomju komponistu savienība, Padomju mākslinieku savienība un citas savienības.
 
Plaši tika reklamētas ievērojamu Rietumu kultūras darbinieku vizītes Padomju Savienībā. Angļu dramaturgs Bernards Šovs, vācu romānists Emīls Ludvigs un citi tikās ar Staļinu un jūsmīgi pēc tam atsaucās par savām vizītēm. Ir izteikti dažādi viedokļi par to, kāpēc Rietumu intelektuāļi, izņemot franču rakstnieku Andrē Židu (atgriežoties dzimtenē publicējis kritisko darbu „Atgriešanās no PSRS”), neredzēja vai noklusēja padomju negācijas.
 
Padomju cilvēka dzīvesveids
Iesākumā daudzi boļševiki cerēja, ka muižnieku un buržuāzijas gāšana izmainīs ikdienas dzīvi, cilvēku morāli un tikumus. Taču drīz vien nācās pārliecināties, ka „pagātnes paliekas” – dzeršana, huligānisms un noziedzība ir visai noturīgas.
 
1914. gadā ieviesto „sauso likumu” atcēla 1925. gadā, tomēr šajā laikā alkoholisko dzērienu lietošana palielinājās. Huligānisma un noziedzības apjomi bija katastrofāli. Situāciju saasināja fakts, ka pēc pilsoņu kara valstī bija 7 miljoni bezpajumtnieki.
 
Ikdienas dzīvē valdīja trūkums un pieticība. Bieži lielākie dzīvokļi tika pārveidoti par komunālajiem dzīvokļiem, tajos dzīvoja vairākas ģimenes, kurām bija kopīga virtuve un labierīcības. Pilsētās bija dzīvokļu trūkums. Komunālajos dzīvokļos notika kolektivizācija, kuras sekas bija morālā degradācija un dzeršana.
Hroniska parādība pārtikas trūkums. 1935. gadā tika atcelta kartīšu sistēma uz pārtikas produktiem, taču vienlaikus pieauga to cenas.
 
virutve.jpg
Komunālā dzīvokļa virtuve 1937. g.
 
Uz vispārējā trūkuma fona krasi atšķīrās vadošo darbinieku dzīves apstākļi. 1938. g. CK Politbiroja lēmumā tika atzītas pārmērības šajā jomā, tādēļ tika ierobežots vasarnīcu lielums (ja darbiniekam bija ģimene, tad 7-8 istabas, ja ne, tad 4-5).
 
Vieglās rūpniecības izstrādājumu trūkumu kompensēja ar pieticības kultivēšanu. Par normu kļuva pusmilitāri vai sportiski apģērbi, atteikšanās no greznumlietām, 30. gados – arī no kaklasaitēm.
 
Daudzi iedzīvotāji visās nelaimēs vainoja nevis režīmu, bet „tautas ienaidniekus” un bija gatavi nest upurus labākas nākotnes vārdā.
 
Laikmeta iezīme bija jaunvārdi un vārdu mainīšanas kampaņas. Modē bija dot bērniem vārdus Oktjabrina, Ļeņina, Niņeļ (vārds Ļeņins no otra gala), Vladiļen (Vladimirs Ļeņins) utml. Mainīti tika arī pilsētu nosaukumi. Petrogradu pārdēvēja par Ļeņingradu, Caricinu – par Staļingradu. Katrā pilsētā bija vadoņu un revolūcijas vārdā nosauktas ielas. Līdzīgie nosaukumi – Staļinabada, Staļino, Staļinivi u.c. radīja zināmu jucekli.
 
Daudzas izmaiņas tomēr bija virspusējas. Krievija bija agrāra un zemnieciska zeme. Ikdienas dzīve daudzējādā ziņā ritēja vecajās sliedēs.
 
Atsauce:
http://i14.tiesraides.lv/800x0s/pictures/2010-04-27/b946_old_books_stacked.jpg
http://imwerden.de/bilde/bulgakov.jpg
http://hedrook.vho.org/images/stalin.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d2/Maxim_Gorky_LOC_Restored.jpg
http://babs71.livejournal.com/393443.html
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.