Saimniecības atjaunošanas galvenie posmi
Pēc neatkarības izcīnīšanas Latvijas iedzīvotāji atradās smagā stāvoklī.
- Demogrāfiskā situācija nebija labvēlīga, bija izveidojies liels sieviešu pārsvars.
- Karos bija gājuši bojā un sakropļoti daudzi darbaspējīga vecuma cilvēki, daudzi devušies bēgļu gaitās, miruši no bada un slimībām vai palikuši Padomju Krievijā.
Pēc miera līguma noslēgšanas no Krievijas atgriezās apmēram 240 000 bēgļu. (1914. g. Latvijā dzīvoja 2.5 milj. iedzīvotāju, bet pirmajos neatkarības gados Latvijā dzīvoja apmēram 1.8 milj. iedzīvotāju.) - Pilnīgi vai daļēji bija sagrautas aptuveni 180 000 ēku.
- Lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija sapostīta ar ierakumiem. 25% lauksaimniecības zemes bija atstātas atmatā.
- Gandrīz puse zemes atradās vācbaltu muižniecības īpašumā.
- Rūpnīcu iekārtas, dzelzceļa vagoni un lokomotīves bija aizvestas uz Krieviju.
- Eksports no Padomju Krievijas bija apsīcis.
- Zemnieku saimniecībās 20% lopu bija izkauti un nolaupīti. Visvairāk trūka zirgu.
- Apgrozībā bija dažādu varu izdotas naudas zīmes, kuru vērtība bija zudusi.
Bija nepieciešams:
- veikt zemes reformu;
- izveidot nodokļu un sociālās aizsardzības sistēmu;
- radīt jaunas finanšu sistēmas;
- atmaksāt no Sabiedrotajiem saņemto kara materiālu un citu mantu vērtība;
- radīt Latvijas apstākļiem piemērotu rūpniecību, ņemot vērā to, ka Latvija nav bagāta ar dabas resursiem;
- veidot savu izglītības sistēmu;
- nodrošināt veselības aizsardzību un nacionālās kultūras attīstību.
Pēc vēsturnieka Arnolda Aizsilnieka iedalījuma, Latvijas Republikas ekonomiskajai attīstībai (1920 – 1940) raksturīgi četri posmi:
- 1920. – 1922. g. finanšu un valūtas reforma, saimniecisko pamatu veidošana;
- 1923. – 1929. g. tautsaimniecības attīstības un uzplaukuma laiks;
- 1930. – 1933. g. saimnieciskās autonomijas tapšanas periods;
- 1934. – 1940. g. valsts plānsaimniecība.
Uz parlamentārās demokrātijas laiku attiecināmi pirmie trīs periodi.
Pirmajā periodā tika paveikts ārkārtīgi daudz:
- tika atjaunota karā izpostītā saimniecība un likti pamati turpmākai lauksaimniecības un rūpniecības attīstībai;
- tika nodrošināta humānā palīdzība no dažādām starptautiskām un ārvalstu organizācijām, lai atvieglotu mazturīgākajai tautas daļai pirmo grūto periodu. (Šīs palīdzības apjomi nebija lieli, līdz ar to ar pilnām tiesībām var teikt, ka Latvija praktiski bez palīdzības pierādīja savu dzīvotspēju.)
- tika stabilizēta finanšu sistēma;
- tika uzsākta vērienīga agrārā reforma un attīstīti ekonomiskie sakari starptautiskā līmenī;
- tika nodibinātas valsts kredītiestādes un atsākta privāto kredītiestāžu darbība.
Otro periodu raksturo straujš tautsaimniecības uzplaukums.
- Lauksaimniecībā attīstījās piena produktu ražošana, un Latvija uzsāka sviesta un gaļas eksportu.
- Pieauga tradicionālā linu eksporta apjomi.
- Agrārā reforma pamatvilcienos tika pabeigta.
- Mežkopībā veidojās plānveida sistēma un pieauga kokmateriālu eksports.
- Lielāku nozīmi ieguva Latvijas rūpniecība, kura atdzima, orientējoties uz vietējām izejvielām un augsti kvalificētu darbaspēku.
- Attīstījās infrastruktūra: ceļi, dzelzceļi, pasts, telefons, telegrāfs.
- Tika izveidota sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības sfēra.
Trešais periods iezīmējās ar pasaules ekonomiskās krīzes ietekmi uz saimniecību.
- Latvijā galvenā nozare bija lauksaimniecība, tādēļ krīze Latvijā nebija tik postoša. Tomēr 1932. g. bija ļoti smags.
- Izdevās noturēt stabilu valūtas sistēmu, lai gan valdība atteicās no lata nodrošinājuma ar zeltu.
- Krīze sekmēja noslēgta saimniecības veida ieviešanos. Samazinot importu, saruka arī eksports.
- Pieauga valsts monopolu skaits un valsts loma saimnieciskajā dzīvē.
Finanšu sistēmas izveidošana
Latvijas rubļi
Lieli nopelni finanšu sistēmas sakārtošanā bija finanšu ministram Ringoldam Kalningam. Viņam tika piešķirtas ārkārtējas pilnvaras ekonomikas regulēšanā. R. Kalnings ieviesa dzelžainu finanšu taupības režīmu un tādējādi stabilizēja naudas kursu. Latvijas valsts īsā laikā sakārtoja finanšu sistēmu.
Svarīgi!
1922. g. augustā ieviesa ar zelta segumu nodrošinātu stabilu naudas vienību – latu, pakāpeniski no apgrozības izņemot citas valūtas. Maiņas kursu noteica 1 lats = 50 Latvijas rubļi. Latu pielīdzināja 0,29 gramiem zelta.
Tika nodibināta Latvijas Banka, kuras galvenās funkcijas bija emitēt naudu (laist apgrozībā jaunas naudas zīmes un vērtspapīrus), piešķirt kredītus un izpildīt valsts kases operācijas – izdarīt izmaksas no budžetu, iekasēt iemaksas no nodokļiem u.tml.
Tika sakārtota un stabilizēta nodokļu sistēma. Valsts ienākumi veidojās no ienākuma nodokļa, īpašuma nodokļa, uzņēmumu nodokļa, akcīzes nodokļa atsevišķām precēm un pakalpojumiem, muitas nodokļiem un valsts uzņēmumu ienākumiem. Rūpniecības attīstību veicināja, atbrīvojot no aplikšanas ar ievedmuitas mašīnas, agregātus un izejvielas, kuras Latvija neražoja. Pastāvēja vairāki eksporta un importa valsts monopoli, kurus R. Kaninga centās likvidēt.
Lielākās finanšu iestādes bija valsts bankas: Latvijas Banka, Valsts Zemes banka, Hipotēku banka.
Svarīgi!
Ekonomiskā politika bija orientēta uz tā laika Eiropai raksturīgo protekcionismu - valsts aizsargāja iekšējo tirgu un vietējos ražotājus, apliekot ar lielu muitu importa preces.