Teorija

Latvijas Republikas ārlietu resora organizācija
Latvijas valdība ārlietu resoram piešķīra ļoti nozīmīgu lomu. To ilgstoši vadīja un veidoja Z. A. Meierovics. Vēlāk ārlietu ministra amatu pārmaiņus ieņēma redzamākie Latvijas Republikas politiķi - Kārlis Ulmanis, Ludvigs Sēja, Hugo Celmiņš, Fēlikss Cielēns, Antons Balodis, Kārlis Zariņš, Voldemārs Salnais. Kopš 1919. g. Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums bija veikt politisko un informācijas darbu, lai Latvija kļūtu pazīstama ārzemēs. Latvija izveidoja savas vēstniecības 26 valstīs un Tautu Savienības mītnē Ženēvā. Ģenerālkonsulāti tika izveidoti Berlīnē, Ļeņingradā, Londonā, Ņujorkā, Prāgā. Bez tiem vēl 7 pilsētās dažādās valstīs atvēra konsulātus. Lai taupītu līdzekļus, bet būtu nodrošināta Latvijas pārstāvniecība ārzemēs, tika iecelti 5 goda ģenerālkonsuli, 77 goda konsuli un 82 goda vicekonsula. Izveidojās plašs diplomātiskais un konsulārais tīkls. Visvairāk pārstāvniecību bija Lielbritānijā un tās domīnijās. Sūtniecību izveidoja arī Vatikānā pie Romas pāvesta.
Latvijas ārpolitikas pamati
Sākotnēji topošās Latvijas valsts amatvīru ārpolitiskā darbība bija vērsta galvenokārt uz to, lai panāktu Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.
Svarīgi!
Z. A. Meierovics, pildīdams LPNP (Latviešu Pagaidu Nacionālā padome) pilnvarotā pārstāvja un Pagaidu valdības ārlietu ministra pienākumus, ilgi uzturējās Londonā. Viņam pieder vislielākie nopelni Latvijas ārpolitikas veidošanā.
 
image-962.jpg
 
J. Čakste
 
1919. g. janvārī J. Čakste vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kur centās panākt Latvijas atzīšanu de iure. Rietumu politiķi, kuri uzskatīja Krieviju par nedalāmu un centās panākt boļševiku valdības gāšanu, negribēja atzīt Latvijas neatkarību. Tādēļ konferences laikā netika gūti tūlītēji rezultāti. Sevišķi negatīva bija ASV prezidenta Vudro Vilsona nostāja. Tad Baltijas valstu un Somijas delegāti vienojās par kopīgu rīcību, lai noslēgtu mieru ar Padomju Krieviju. Sabiedrotās lielvalstis to negribēja pieļaut. Tomēr Baltijas valstis un Somija noslēdza miera līgumus ar Krieviju.

Latvijas miera līgums ar Padomju Krieviju tapa sarežģītos apstākļos, jo situācija pilsoņu kara frontēs sāka uzlaboties par labu boļševikiem, tādēļ Krievija Latvijai nebija tik piekāpīga kā Igaunijai. Miera līgums, kurš ietvēra politisko, militāro un saimniecisko noregulējumu, atrisināja latviešu bēgļu jautājumu, robežu problēmas, noteica savstarpējo attiecību pamatprincipus un saimniecisko saistību risinājumus. Latvijas īpašuma repatriēšanas jautājumā  miera līgums ar Krieviju Latvijai bija daudz neizdevīgāks nekā Igaunijai. Tomēr līgums bija jānoslēdz, un valdība to darīja. Miera līgums sagrāva latviešu boļševiku ilūzijas par „komunistiskās revolūcijas” eksportu uz Latviju un viņi pretojās tā noslēgšanai.
Svarīgi!
1920. gada 11. augustā parakstīto miera līgumu 2. septembrī ratificēja Latvijas Satversmes sapulce, bet 9. septembrī Padomju Krievija. Tā paša gada 16. decembrī tas tika reģistrēts Tautas Savienībā.
Tika nokārtoti visi robežjautājumi ar kaimiņvalstīm, lai arī ne bez problēmām. Īpaši grūti šis jautājums risinājās ar Lietuvu un Igauniju. Ar Igauniju vislielākās domstarpības bija Valkas jautājumā, kuru starptautiskā šķīrējtiesa sadalīja divās daļās. Lietuvai bija sarežģītas attiecības ar Poliju, kura bija okupējusi Viļņas apgabalu.

Latvijas Republikas robežu noteikšana
DSC_5307.JPG

kkkk.jpg

 
1921. gada 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome (Francija, Lielbritānija, Itālija, Beļģija un Japāna) atzina Latviju un Igauniju de iure. Lielu atbalstu Latvijai bija sniedzis Itālijas ārlietu ministrs grāfs Karlo Sforca, jo Itālijai nebija tiešu ekonomisko interešu Krievijā. (Citām Sabiedroto lielvalstīm tur palika lieli neatmaksāti kredīti un investīcijas, ko tās cerēja atgūt.) Z. A. Meierovics pacietīgais darbs bija vainagojies ar panākumiem. Arī pārējās valstis atzina Baltijas valstis.
Svarīgi!
Process noslēdzās ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā 1921. gada 22. septembrī ar 38 balsīm „par” un 10 „atturoties”.
Visilgāk no lielvalstīm kavējās ASV. Tā atzina Latviju tikai 1922. gada 27. jūlijā.
 
Z. A. Meierovica ārpolitikas stratēģija
Ārpolitikā svarīgākais uzdevums bija nodrošināt mieru un valsts neatkarību. Lai šo uzdevumu veiktu, bija jārēķinās ar Latvijas bīstamo ģeopolitisko situāciju – Baltijā sadūrās lielvalstu intereses, un tur izveidotās mazās un jaunās valstis bija daudz cietušas Pirmajā pasaules karā.
 
Pirmais solis drošības meklējumos bija plāns par Lielās Baltijas savienības (Baltijas Antantes) izveidošanu, kurā iekļautos Polija, Lietuva, Igaunija, Somija un Latvija.
 
AnnaMeirovic.jpg
 
Z. A. Meierovics
 
To sekmīgi sāka realizēt Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics. Pēc viņa iniciatīvas 1920. gada vasarā notika šo valstu pārstāvju konference Bulduros un tika parakstīts šo valstu politiskās savienības līgums. Taču tas netika ratificēts, jo sakarā ar konfliktu Viļņas apgabala dēļ Lietuva atteicās turpmāk sadarboties ar Poliju.
1922. gadā Varšavā notika Polijas, Somijas un Baltijas valstu konference, bez Lietuvas piedalīšanos. Tika parakstīts Varšavas vienošanās līgums. To parakstīja arī Igaunijas, Somijas un Polijas ārlietu ministri. Tomēr vēlāk Somija līgumu neratificēja. Līdz ar to neizveidojās politiska savienība. Somija pārorientējās uz sadarbību ar Skandināvijas valstīm.
 
Vēlāk Z. A. Meierovics mēģināja izveidot aizsardzības savienību tikai ar 3 Baltijas valstīm. Tomēr savienības ideja nerealizējās, jo Lietuvas iesaistīšana radītu pienākumu Latvijai un Igaunijai vērsties pret Poliju.
 
1922. g. PSRS un Vācija noslēdza sadarbības līgumu, kas radīja bažas Baltijas valstīm.
Svarīgi!
Rezultātā Latvija un Igaunija 1923. gada 1. novembrī noslēdza aizsardzības līgumu, kas paredzēja sniegt savstarpēju bruņoto palīdzību, ja uzbruktu kāda trešā valsts.  
Tā noslēdzās pirmais mēģinājums radīt drošības garantijas Latvijai. Z. A. Meierovics gāja bojā autokatastrofā 1925. gada (38 gadu vecumā).

Latvijas ārpolitika 20. gs. 20. g. beigās un 30. g. sākumā
Turpmāk Latvijas diplomātija balstījās uz neiesaistīšanos citu valstu konfliktos un labu attiecību veidošanu ar lielvalstīm. Latvija gan neveidoja pārāk ciešu kontaktus ar Vāciju un Padomju Krieviju.
Svarīgi!
1923. gadā stājās spēkā pirmie tirdzniecības līgumu ar Rietumvalstīm - Čehoslovākiju un Lielbritāniju.
Latvija guva panākumus arī Tautu Savienībā, kad Baltijas vācu muižniecība bija iesniegusi protestu par to, ka Latvija atteicās maksāt kompensācijas par nacionalizētajām muižu zemēm. Tautu Savienība šo sūdzību noraidīja.
 
1927. g. F. Cielēna vadītā Ārlietu ministrija noslēdza tirdzniecības līgumu ar PSRS. To nosodīja Lielbritānija, Polija un Igaunija. Saimnieciskā ziņā tas Latvijai bija izdevīgi, bet politiski nedroši, jo kaimiņvalstis sāka raudzīties uz Latviju nedroši par tās tuvināšanos PSRS.

Turpmākā Latvijas ārpolitika bija vērsta uz iesaistīšanos visās Eiropas drošības struktūrās. 1932. g. tika noslēgts savstarpējās neuzbrukšanas līgums ar PSRS.
 
Atsauce:
http://i.vietas.lv/userfiles/image_gal/small/62/image-962.jpg
http://www.am.gov.lv/data/pic/lv/p/AnnaMeirovic.jpg
http://www.mfa.gov.lv/data/pic/lv/Represetie/Vilhelms_MUNTERS.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.