Teorija

Iekšpolitika
Laikposmu no 1934.g. 15.maija līdz Latvijas okupācijai 1940.g. tautā sauca par „Ulmaņa laikiem”. Tas bija pretrunīgs posms Latvijas vēsturē, jo neraugoties uz autoritārām pārvaldes formām, tā neieguva vardarbīgu raksturu.
Sodi politiskajiem pretiniekiem nebija lieli, neviens netika sodīts ar nāvi, nenotika masveidīgi aresti, nebija vardarbīgu militārās varas izpausmju.

Tautas pārstāvības vietā tika ieviesta kameru sistēma, kurai daļēji vajadzēja aizstāt vēlētu parlamentu, bet galvenokārt izveidot un vadīt nozaru strukturālās vienības. Katra kamera bija pakļauta noteiktai ministrijai. Ministrijas izraudzījās kameru pārstāvjus uz trīs gadiem. Apmēram trešdaļu no kameru biedriem katru gadu mainīja.

Kameras neizveidoja uzreiz.
  1. 1934. g. tika nodibināta Tirdzniecības un rūpniecības kamera.
  2. 1935. g. – Lauksaimniecības, kā arī Amatniecības kamera.
  3. 1936. g. – Darba kamera.
  4. 1938. g. – Rakstu un mākslas, kā arī Profesiju kamera.
Četras saimniecības kameras izveidoja Valsts saimniecības padomi, abas pārējās – Kultūras padomi.
Kameras varēja darboties likumprojekta izstrādāšanā un tām pakļauto nozaru darba regulēšanā, bet tām nebija likumdošanas tiesību un bija ļoti ierobežotas padomdevēja tiesības. Kopumā tas bija samērā neveiksmīgs mēģinājums radīt plašāku pārstāv niecības institūtu.

Arī biedrībās ieviesa vadonības principu – par visu atbildēja vēlēts priekšsēdētājs, bet Sabiedrisko lietu ministrija varēja atcelt jebkuru personu un iecelt citu. Neviens lēmums ne biedrībās, ne kamerās nestājās spēkā, ja par to nebija balsojis priekšsēdētājs. Pieauga valsts loma sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē. Visus kooperatīvus pakļāva valsts aizbildniecībai. Palielinājās valsts uzņēmumu skaits.

Ideoloģija
 
Par valsts ideoloģijas pamatu kļuva vadonības kulta sludināšana. K. Ulmanis arvien vairāk iejutās visu mīlēta „valsts tēva” lomā. To veicināja viņa tuvākie līdzgaitnieki, sevišķi sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Glaimotāji veltīja Ulmanim tādus epitetus kā „mūsu zemes lielais sējējs” utt. Vienīgi M. Skujenieks un J. Balodis izturējās rezervētāk. Citi vadonim glaimoja publiski, lai pieradinātu tautu darīt tāpat.
 
DSC_5320.JPG
K. Ulmaņa slavinājums žurnālā "Atpūta"
 
Autoritārās vadonības ideja tika ietērpta slavinošā ideoloģijā, īpaši uzsverot vienotības ideju: „Vienota tauta, vienota valsts, vienota valdība.”

Ideoloģijas pamatā bija 3 galvenie elementi:
  1. vienība;
  2. vadonība;
  3. latviska Latvija.
Vadonim tika piedēvēts nemaldīgums. Viņš tika identificēts ar valsti. Latviju dēvēja par „K. Ulmaņa Latviju” vai „15.maija Latviju”. Mainījās arī attieksme pret minoritātēm, kuru plašā autonomija tika ierobežota. „Latviska Latvija” bija viens no režīma galvenajiem saukļiem.

1934.g. tika pieņemts jauns izglītības likums, kurā bija tādi jēdzieni kā „latviska izglītība”, „šķiru saprašanās” utt.
 
Ārpolitika
Latvijas ārpolitikas kurss pēc autoritārā režīma būtiski nemainījās.
Svarīgi!
Latvijas ārpolitiku Ulmaņa diktatūras laikā vadīja Vilhelms Munters. V. Munters bija viens no K. Ulmaņa uzticības personām. Viņa oficiālais amats līdz 1936. g. bija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, jo ārlietu ministra posteni vienlaikus ar Ministra prezidenta amatu ieņēma pats vadonis.
Pēc 1935. gada Latvijas delegācija darbojās Tautu Savienības Padomē. V. Munters pat tika ievēlēts par Tautu Savienības Padomes 101. sesijas priekšsēdētāju. V. Muntera lielākā kļūda bija tā, ka pārāk lielas cerības tika liktas uz Tautu Savienību. Tās statūtu 10. pants paredzēja politisko un teritoriālo neaizskaramību visām Savienības dalībvalstīm, bet 16. pants – noteica sankcijas pret uzbrucējvalstīm. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, Tautu Savienība nespēja nodrošināt to izpildi. 30. gadu otrajā pusē Tautu Savienība piedzīvoja krīzi, kas noveda pie sairuma.
 
361x500_MuntersV.png
V. Munters
 
Arī sabiedroto meklējumi starp lielvalstīm nedeva vēlamos rezultātus.
 
Jau 20. gados Latvijā sākās diskusijas par neitralitātes politiku, tomēr tikai 1939. gada 19. septembrī Latvija pasludināja pāreju uz absolūtu neitralitāti.
Tai nebija reāla pamata, jo Latvija nespēja panākt, lai citas valsts ievērotu un garantētu šo neitralitāti. Tādējādi Latvijas ārpolitikā drošības garantiju meklējumi nereti notika vairākos, dažreiz pat pretējos virzienos un nedeva vēlamos rezultātus. Daži vēsturnieki uzskata, ka Latvijas lielākā kļūda bija tā, ka tai nebija savas precīzas ārpolitiskās koncepcijas, kas garantētu valsts ārējo drošību.

V. Muntera ārpolitiskā darbība tiek daudz kritizēta, tomēr pat īpaši talantīga diplomātija nebūtu varējusi glābt valsti no okupācijas. To pierāda fakts, ka visas 3 Baltijas valstis piedzīvoja vienādu likteni.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000., 170. lpp.
http://www2.la.lv/images/gallery/608x350/361x500_MuntersV.JPG
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.