Ekonomikas attīstība
Rūpniecība
Autoritārais režīms tika nodibināts apstākļos, kad ekonomiskā krīze pamatā jau bija pārvarēta un bija sākusies saimnieciskā augšupeja. Vadonības princips ienāca arī saimniecības valsts sektorā. Par valsts uzņēmuma vadītājiem kļuva personas, kas bija uzticamas un bez ierunām pildīja valdības rīkojumus.
Autoritārais režīms tika nodibināts apstākļos, kad ekonomiskā krīze pamatā jau bija pārvarēta un bija sākusies saimnieciskā augšupeja. Vadonības princips ienāca arī saimniecības valsts sektorā. Par valsts uzņēmuma vadītājiem kļuva personas, kas bija uzticamas un bez ierunām pildīja valdības rīkojumus.
Krīzes ietekmē bija radusies saimnieciska autonomija, ko K. Ulmaņa valdība vēl nostiprināja, atpērkot ārvalstniekiem piederošās daļas latviešu uzņēmumos. Arī tautsaimniecībā ieviesa latviskuma principu. Valsts arvien vairāk regulēja tautsaimniecību. Rūpniecībā strādājošo skaits 5 gadu laikā gandrīz divkāršojās. Ar valsts kapitāla palīdzību veidojās lieli uzņēmumi.
30. gadu beigās attīstījās elektrotehniskā rūpniecība.
Minox
1932. gadā Pasta un Telegrāfa Virsvaldes galvenās darbnīcas tika pārdēvētas par Valsts Elektrotehnisko fabriku (VEF). Šajā uzņēmumā ražoja telefona centrāles, elektriskās spuldzes, telefonaparātus, radioaparātus, putekļsūcējus, gludekļus, sporta lidmašīnas, fotopapīru
Svarīgi!
1937. gadā VEF ieguva starptautisku ievērību ar pasaulē mazākā fotoaparāta „Minox” izstrādāšanu.
Otrā pasaules kara laikā Vācieši uzņēmuma iekārtas un patenta dokumentāciju aizveda uz Vāciju kā kara laupījumu. Pēc kara „Minox” līdz pat 50. gadiem tika ražots Rietumvācijā. 30. gadu beigās VEF sāka ražot K. Irbīša izstrādātās lidmašīnas. Izmantojot Irbīša izstrādnes, Otrā pasaules kara laikā Padomju Savienībā tika radīts viens no labākajiem tā laika iznīcinātajiem pasaulē – JAK9.
Liela loma rūpniecības reorganizācijā bija 1935. gadā dibinātajai Latvijas Kredītbankai, kas juridiski bija privāta akciju banka, bet faktiski valsts banka, kurai valdība bija piešķīrusi arī īpašas tiesības atveseļot vai likvidēt grūtībās nonākušos uzņēmumus, dibināt jaunus lieluzņēmumus un risināt parādu jautājumus. Sākās nacionālo uzņēmumu jeb valsts kontrolēto akciju sabiedrību dibināšanas process. Tā izveidojās a/s „Laima”, „Aldaris”, „Kaļķis”, „Maiznieks”, „Dzirnavnieks”, „Šīferi” u.c.
Nodrošinot Latvijas iedzīvotājus ar pašu zemē ražotu produkciju un palielinot eksporta preču ražošanu, tika likvidēta negatīvā ārējās tirdzniecības bilance. 1934. gadā imports vēl pārsniedza eksportu par 9,6 milj. latu, bet 1937. gadā eksports jau pārsniedza importu par 24,5 milj. latu.
Kopš 1934. gada pieauga nacionālais ienākums (ekonomikas jēdziens, kas apzīmē kādai valstij piederošās rūpniecības gadā saražoto gala preču un pakalpojumu vērtību). 1934. gadā tas bija 896,8 milj. latu, bet 1938. gadā – 1256. milj. latu. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju pieaugums bija no 462 uz 637 latiem.
 Latvijas ārējā tirdzniecība 1937. g. |  |
Valsts politika bija orientēta uz nacionālās saimniecības aizsardzību, kā rezultātā autoritārā režīma pirmajā posmā valstī izveidojās samērā noslēgta saimniekošanas sistēma. Vēlāk no šiem principiem valdība daļēji atteicās, jo vajadzēja palielināt eksportu lauksaimniecības attīstības interesēs. Nostiprinoties pašmāju rūpniecībai, konkurence nāca tikai par labu. Līdz ar rūpniecības attīstību pakāpeniski nostiprinājās infrastruktūra – pieauga ceļu un dzelzceļa kopgarums, paplašinājās pasta, telegrāfa un telefona sakaru tīkls.
Valsts ar savu kapitālu veicināja lielražošanas attīstību un dibināja akciju sabiedrības, kurās 51% akciju piederēja valstij. Kapitāls plūda nevis tur, kur bija izdevīgāk, bet tur, kur valdība norādīja. Tas nesekmēja privāto uzņēmējdarbību. Latvijas kredītiestādes bija valsts bankas. Valsts ārējais parāds bija neliels. Latvijas Bankas zelta un valūtas rezerves pieauga.
Celtniecība
Valdība sāka veidot uzkrājumus monumentālām celtniecības programmām. 1936.g. darbu uzsāka Nacionālās celtniecības komiteja. Rīgā tika uzbūvēts moderns tirgus, Tiesu pils, Finanšu ministrijas ēka, Uzvaras laukums, Kara muzejs, ietverot kompleksā Pulvertorni, Armijas ekonomiskais veikals. Tika atjaunota bermontiešu nodedzinātā pils Jelgavā. Tās telpas atdeva lauksaimniecības universitātei, kura tika nodalīta no Latvijas Universitātes kā patstāvīga augstskola.
Celtniecība
Valdība sāka veidot uzkrājumus monumentālām celtniecības programmām. 1936.g. darbu uzsāka Nacionālās celtniecības komiteja. Rīgā tika uzbūvēts moderns tirgus, Tiesu pils, Finanšu ministrijas ēka, Uzvaras laukums, Kara muzejs, ietverot kompleksā Pulvertorni, Armijas ekonomiskais veikals. Tika atjaunota bermontiešu nodedzinātā pils Jelgavā. Tās telpas atdeva lauksaimniecības universitātei, kura tika nodalīta no Latvijas Universitātes kā patstāvīga augstskola.
Ķeguma HES celtniecība
Pats lielākais celtniecības objekts bija Ķeguma HES.
To uzbūvēja ar zviedru speciālistu palīdzību. Ķeguma HES sāka darboties 1939. gada oktobrī. Pēc jaudas – 70 000 Kw. Tā bija lielākā Baltijas valstīs.
Visā Latvijā izvērtās vērienīga celtniecība. Cēla staciju ēkas, tautas namus, skolas, slimnīcas, atpūtas namus, sanatorijas, tiltus un ceļus. Šādas programmas realizācijai vienota griba un valdība nāca par labu, jo valsts mērķtiecīgi krāja tai līdzekļus.
Svarīgi!
Ķeguma HES ir vecākā Daugavas hidroelektrostacija, trešā lielākā hidroelektrostacija Latvijā.
Visā Latvijā izvērtās vērienīga celtniecība. Cēla staciju ēkas, tautas namus, skolas, slimnīcas, atpūtas namus, sanatorijas, tiltus un ceļus. Šādas programmas realizācijai vienota griba un valdība nāca par labu, jo valsts mērķtiecīgi krāja tai līdzekļus.
Lauksaimniecība
Svarīgi!
Īpaša uzmanība lauksaimniecības attīstībai tika pievērsta pēc valsts apvērsuma, jo K. Ulmanis uzskatīja, ka lauksaimniecība ir valsts saimnieciskās dzīves pamats.
Tādēļ valdība koncentrēja visus resursus un līdzekļus, lai sekmīgāk attīstītu lauksaimniecisko ražošanu un produkcijas eksportu.
Tika apvienotas viena profila savienības, piemēram, piensaimnieku biedrības, kā arī svarīgāko preču eksportētājorganizācijas. Izveidojās „Sviesta eksports”, „Bekona eksports” un citas sabiedrības. To darbības rezultātā uzlabojās eksportējamo preču kvalitāte, tika paaugstinātas iepirkumu cenas un pieauga eksporta kopapjoms.
Tika apvienotas viena profila savienības, piemēram, piensaimnieku biedrības, kā arī svarīgāko preču eksportētājorganizācijas. Izveidojās „Sviesta eksports”, „Bekona eksports” un citas sabiedrības. To darbības rezultātā uzlabojās eksportējamo preču kvalitāte, tika paaugstinātas iepirkumu cenas un pieauga eksporta kopapjoms.
Jelgavas cukurfabrika
Valsts atbalstīja augstražīgāku šķirņu un jaunās tehnikas ieviešanu. 1939. gadā Latvijas laukos jau strādāja 1182 traktori. 1937. gadā bija tikai 46 kūlīšu sējēji, bet 1939. gadā – 342. Pļaujmašīnu skaits pieauga par 43 000. Zemnieki sāka audzēt cukurbietes. Jelgavā, Liepājā un Krustpilī uzcēla cukurfabrikas. Valsts pilnībā nodrošināja sevi ar cukuru. Pēc statistikas rādītājiem, salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm, Latvija 30. gadu beigās bija lauksaimnieciski visattīstītāko valstu pirmajā sešiniekā, atsevišķās jomās pat pirmajā trijniekā.
Svarīga loma bija lauksaimnieku izglītošanas programmai – lauksaimniecības skolu, kursi un semināru atvēršanai, kā arī šķirnes lopu un augkopības valsts selekcijas stacijām un paraugsaimniecībām.
Latvija kļuva par ievērojamu pārtikas produktu eksportētāju – sviests, gaļa, olas no Latvijas ostām sāka ceļu uz Rietumeiropu. Valsts eksportēja arī linu, finieri, papīrmalku un citus kokmateriālus. Attīstījās zvejniecība. K. Ulmaņa laikā nozvejas apjoms divkāršojās.
Pārmaiņas sociālajā sfērā
Svarīgi!
Bezdarbs 30. gadu beigās samazinājās līdz minimumam. 1938.g. darba biržās bija reģistrēti tikai 900 darba meklētāju. Arī šis skaitlis neparāda patieso ainu, jo laukos sezonas strādnieki vienmēr trūka.
Bezdarbnieku skaita dinamika
Pieauga strādājošo sociālā aizsargātība un arodbiedrību loma. Arodbiedrības slēdza kolektīvos darba līgumus, lai panāktu labākus darba noteikumus. 1932.g. Latvijā bija 52 arodbiedrības ar 84 000 biedru. Efektīvi darbojās sociālās apdrošināšanas sistēma, īpaši attiecībā uz strādniekiem. Tika noteikta obligātā apdrošināšana slimības gadījumā. Saslimušie un viņa piederīgie saņēma ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī 2/3 no algas kā slimības naudu. Katru gadu strādniekiem piešķīra 2 nedēļu apmaksātu atvaļinājumu.
Uzlabojās iedzīvotāju dzīves līmenis. Kvalificēti strādnieki 1936. gadā vidēji pelnīja 130 latus, bet meistari – 280 latu, inženieri mehāniķi – 380, vidusskolas skolotāji ar augstāko izglītību 230 – 335 latus. Salīdzinājumam: 1 l piena maksāja 0,11 latus, 1 kg cūkgaļas – 0,93 latus, 1 kg sviesta – 1,78 latus, vīriešu uzvalks – 33 latus, zābaku pāris – 10 latus.
Šāda valsts politika sekmēja atbalstu režīmam un palielināja K. Ulmaņa autoritāti tautā. Visās arodbiedrībās un slimokasēs ieviesa stingru valsts uzraudzību, lai tās vadītu „pareizi domājoši” cilvēki. Daudzi laikraksti un žurnāli tika slēgti, lai „nemusinātu tautu.”