Teorija

Pārejas perioda noslēgums
PSRS stingrā režīma piekritēji negrasījās pieļaut Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu. To
centās panākt arī Darbaļaužu internacionālā frontes (Interfronte) izveidošana, kurā apvienojās daļa no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri atbalstīja PSRS komunistisko režīmu.
Latvijas PSR Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte) bija sabiedriskā organizācija Latvijā no 1989. gada līdz 1991. gadam, kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā un sociālismu.
Interfrontes darbību virzīja vienotās PSRS lielvalsts piekritēji Latvijas Komunistiskajā partijā, PSRS militāro struktūru vadītāji un drošības dienesti. Interfronte tiem bija vajadzīgs kā pretspars LTF, jo tāda tipa politiskajiem režīmiem, kāds bija PSRS, pastāvīgi nepieciešama nemitīga masu atbalstu demonstrēšana. Arī Interfronte organizēja masu mītiņus, kas bija naidīgi Latvijas suverenitātes centieniem. Tomēr Interfronti atbalstīja mazākā iedzīvotāju daļa.
 
Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, kļuva reāli PSRS vadības provocēti militāra spēka pielietošanas draudi, lai gāztu Latvijas valdību.

1990. g. decembrī kļuva skaidrs, ka M. Gorbačovs ar saviem līdzgaitniekiem PSRS valdībā politiski nepieļaus Baltijas republiku pakāpenisku atdalīšanos no PSRS. PSRS režīma atbalstītāji 1990. g. maijā izveidoja „Vislatvijas glābšanas komiteju”, kuru vadīja ortodoksālās LKP 1. sekretārs A. Rubiks. Komitejas uzdevums bija visiem līdzekļiem panākt LTF izveidotās valdības gāšanu.
 
05AlfreedsRubiks.jpg
A. Rubiks

1991. g. janvārī Baltijas kara apgabala armijas vadība saņēma pavēli nodrošināt valdības gāšanu. Galvenā loma „politiskajā teātrī” bija jāveic „Vislatvijas glābšanas komitejai”, kurai bija jānomaina LPSR AP un valdība un jāpārņem vara.
Svarīgi!
Latvijas tauta 13. janvārī Latvijas vēsturē lielākajā masu mītiņā 11. novembra krastmalā (apmēram 700 000 dalībnieku) apliecināja atbalstu neatkarības idejai un bez ieročiem rokās devās sargāt Augstāko Padomi un valdību.
Video par barikādēm: http://www.youtube.com/watch?v=fm_ZD50KqqE
 
phpxYCMj5_5_jpg_full.jpg
Barikādes smilšu ielā
 
Rīgas ielās sabrauca smagā lauksaimniecības tehnika. Apkārt Saeimas namam un Ministru kabinetam, kā arī Latvijas TV ēkām un TV tornim tika izveidotas barikādes. Vecrīga pārvērtās par barikāžu cietoksni. Cilvēki aukstajā laikā sildījās pie ugunskuriem un nedēļām, cits citu nomainot, dežurēja posteņos, lai parādītu tautas atbalstu Latvijas valdībai. Militārā ziņā liela nozīme šīm barikādēm nebija. Tās varēja aizkavēt, bet nevarēja apturēt armijas uzbrukumu. Tomēr nenovērtējama bija barikāžu psiholoģiskā un politiskā nozīme, jo pats fakts, ka gandrīz vai visa Latvijas tauta bija gatava bez ieročiem līdz beidzamajam stāvēt par savu brīvību, pierādīja tautas gara spēku. Militāra uzbrukuma gadījumā PSRS valdība pasaules acīs kļūtu par masu slepkavām. Situācija Baltijas republikās nokļuva pasaules uzmanības centrā. Nenoteiktība sākās arī PSRS valdībā un pavēle par bruņotu uzbrukumu netika dota, lai gan viss bija tam sagatavots. Līdzīgi notikumi norisinājās arī Lietuvā un Igaunijā, bet Lietuvā tautai nācās piedzīvot tiešu armijas uzbrukumu neapbruņotiem cilvēkiem.
 
ioioio.jpg
 
„Glābšanas komitejas” saukļi par varas pārņemšanu Latvijā pārvērtās par farsu. Kļuva skaidrs, ka tauta uz barikādēm nepieļautu valdības padzīšanu bez tieša militāra spēka uzbrukuma, kaut ko uzsākt PSRS tā arī neizšķīrās. Tā vietā teroru pret Latvijai lojālām institūcijām uzsāka speciālas PSRS milicijas vienības OMON, kura sākotnēji tika izveidota cīņai ar organizēto noziedzību un terorismu. Vienības kaujinieki uzbruka izveidotajiem Latvijas muitas posteņiem un terorizēja iedzīvotājus, lai tos iebaidītu. OMON kaujinieki apšaudēs Rīgā nogalināja daudzus neapbruņotus cilvēkus.
 
Tā kā Maskavā vilcinājās dot pavēli armijas uzbrukumam, tika izvēlēta cita taktika. OMON kaujiniekus 20. janvāra vakarā VDK izprovocēja uzbrukumam Latvijas iekšlietu ministrijas ēkai. Tajā pašā laikā Baltijas kara apgabala pavēlnieks telefoniski piedāvāja Ministru Padomes priekšsēdētājam I. Godmanim „armijas palīdzību” kārtības atjaunošanai. Latvijas valdība atteicās no armijas iesaistīšanas, jo padomju bruņoto spēku pavēlniecībai tikai vajadzēja oficiālās Latvijas valdības piekrišanu, lai tā dažās stundās kļūtu par stāvokļa noteicēju. Maskavā un citās PSRS teritorijās sākās plašas demokrātu organizētas protesta akcijas, lai atbalstītu Baltijas tautas.
 
Arī Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs B. Jeļcins ar uzsaukumu Krievijas armijai sekmēja tās atturēšanos no militārām akcijām pret Baltijas valstu valdībām. 13. janvārī viņš devās uz sarunām Tallinā ar Baltijas valstu vadītājiem, jo saprata, ka nākamās PSRS komunistiskās valdības akcijas būs vērstas pret viņu un demokrātijas atbalstītājiem Krievijā.
 
eltsin_bn.jpg
B. Jeļcins
 
Janvāra beigās kļuva skaidrs, ka komunistu plāni ir izgāzušies un tieša militāra uzbrukuma tuvākajā laikā nebūs. Cilvēki pamazām atgriezās savās darba vietās. Valdība un Augstākā Padome turpināja darbu.
 
Bija skaidrs, ka janvāra notikumiem noteikti sekos citi PSRS valdības mēģinājumi atjaunot komunistisko režīmu Latvijā.
 
Pēdējais valdošā režīma piekritēju mēģinājums saglābt komunistisko iekārtu un varu visā PSRS tika veikts 1991. g. augustā, kad grupa partijas varas aparāta darbinieku mēģināja izdarīt apvērsumu Maskavā. Iespējams, ka tas notika saziņā ar pašu PSRS prezidentu M. Gorbačovu, kurš oficiāli no apvērsuma tomēr bija norobežojies un atradās "atpūtā" Krimā. Rīgas ielās parādījās militārā tehnika un armijas vienības. Nekādu aizsardzību valdība nepaspēja noorganizēt un arī nemēģināja to darīt, lai neizraisītu civiliedzīvotāju asinsizliešanu. Smaguma centrs cīņai par demokrātiju šoreiz nebija Baltijas valstis, bet Maskava, kur notika galvenais reakcijas uzbrukums. PSRS armija Rīgā ieņēma radio ēku, televīzijas ēku un torni, iekšlietu ministriju un svarīgākos sakaru mezglus. Latvijas valdība un Augstākā Padome turpināja darboties. Šādai situācijai visi jau bija sagatavojušies, arī „pagrīdes” Latvijas radio turpināja raidīt. Ļoti aktīvi šajā laikā strādāja Rietumu radiostacijas. Tās novērsa informācijas trūkumu un līdz ar to neziņas radītu paniku.
 
Kritiskākajā brīdī LR Augstākā Padome 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
 
Tajā tik uzsvērts, ka PSRS sastāvā nemitīgi tiek apdraudēta Latvijas iedzīvotāju drošība un ka PSRS valdība ir apliecinājusi nevēlēšanos risināt sarunas par Latvijas suverenitātes atjaunošanu, Ar šo likumu formāli tika pilnībā atjaunota Latvijas valstiskā suverenitāte.
 
Visnopietnākais pretinieks PSKP konservatīvajai valdībai Krievijā 1991.g. vasarā bija Krievijas jaunā valdība un tās vadītājs Boriss Jeļcins. Izšķirošie notikumi augustā noritēja Maskavā, kur iedzīvotāji centās nosargāt Krievijas Augstākās Padomes ēku kā izcīnīto demokrātisko brīvību simbolu. Padomju armija bija sašķēlusies. Neliela tās daļa atklāti simpatizēja Krievijas prezidentam B. Jeļcinam. Šis apvērsuma mēģinājums ieguvis nosaukumu „augusta pučs”. Arī Krievijas tautas vairākums Maskavā toreiz nostājās pret komunistisko režīmu un tā līderiem, kuri vilcinājās dot pavēli armijas uzbrukumam Krievijas Augstākās Padomes ēkai, jo nebija pārliecināti par armijas pakļaušanos. Notikumi beidzās ar puča krahu.
 
386245_BIG.jpg
"Augusta puča" laikā Doma laukumā 
Svarīgi!
Pēc puča izgāšanos reālo varu PSRS pārņēma Krievijas prezidents B. Jeļcins, kurš 24. augustā parakstīja Dekrētu par Latvijas Republikas suverenitātes atzīšanu no Krievijas puses. Reālai Latvijas suverenitātes starptautiskai atzīšanai vairs nebija šķēršļu.
M. Gorbačovs zaudēja reālo varu un kļuva par B. Jeļcina politisko ķīlnieku.
 
6. septembrī Latvijas neatkarību atzina arī PSRS valdība. Pēc augusta notikumiem sekoja pilnīgs PSRS un komunistiskās partijas sabrukums.
 
Atsauce:
https://riga.lv/NR/rdonlyres/A52299B8-9830-4B80-BCA1-A1224247C49E/451/05AlfreedsRubiks.JPG
http://www.lv.lv/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/phpxYCMj5_5.jpg_full.jpg
http://www.youtube.com/watch?v=fm_ZD50KqqE
http://www.jaunradesnams.lv/uploads/barik%C4%81des.jpg
http://www.viperson.ru/data/200810/eltsin.bn.jpg
http://www.diena.lv/upload/article/0063/629458/386245_BIG.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.