Teorija

Komunistiskās partijas varas sabrukums
Pretestība režīmam pastāvēja arī PSRS „ziedu laikos” – 60. gadu beigās un 70. gados. Tajā laikā Latvijā darbojās atsevišķas grupas, kuras centās pievērst uzmanību cilvēktiesību stāvoklim Latvijā. Daudzi inteliģences pārstāvji, neraugoties uz varas iestāžu draudiem, mēģināja pievērst uzmanību latviešu tautas izzušanas iespējai.
80. gadu vidū nacionālā pretestība ieguva organizētas formas, bet 80. gadu otrajā pusē izvērtās par plašu tautas kustību. Latvijā nodibinājās cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki – 86”, kura 1987. gadā sāka organizēt dažādas publiskas demonstrācijas.
 
Helsinki-86 - Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa, ko 1986. gada jūnijā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības.
Helsinki_86_ttu.jpg
 
1987. g. izveidojās Vides aizsardzības klubs (VAK), kura darbību VDK bija spiesta paciest. Tā bija puslegāla organizācija ar nodaļām visā Latvijā. VAK uzstājās pret vides nesakārtotību, bet vēlāk izvirzīja politiskas prasības. 1987.gada gada 14. jūnijā notika pirmā plašākā tautas manifestācija pret deportācijām un  citiem padomju noziegumiem. Tas bija aizsākums demokrātisku manifestāciju vilnim.
 
Sākās šķelšanās Latvijas KP. Toreizējais LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs oficiālos izteikumos atzina, ka opozīcijas prasības, kas saistās ar staļinisma nosodīšanu, ir pamatotas. Kopš 1988. g. PSRS drošības spēki manifestācijas Latvijā vairs īpaši nekavēja. Masu akcijās sāka skanēt Latvijas Republikas himna un plīvot sarkanbaltsarkanie karogi. Parādījās tipogrāfiski iespiesti un pavairoti opozicionāri izdevumi. 1988. g. pirmo reizi kopš 60. gadiem oficiāli LPSR valdība atļāva svinēt Jāņus, 24. jūniju pasludinot par brīvdienu.
 
 
gorbunovs.jpg
A. Gorbanovs

1988. g. 26. jūnijā darbību nelegāli uzsāka Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK), kura E. Berklava vadībā atklāti iestājās par pilnīgu Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Oficiāli tās pirmais kongress sanāca 1989. g. 18. februārī.
 
Latvijas radošo savienību valdes plēnumā (kopsapulcē) 1988. g. 1. – 2. jūnijā inteliģences pārstāvji pievērsa uzmanību sabiedriskajai, politiskajai un saimnieciskajai situācijai Latvijā. Pretēji Komunistiskās partijas atļautajam oficiālajam vēstures skaidrojumam politiskais komentētājs Mavriks Vulfsons uzdrošinājās publiski atgādināt, ka Latvija ir okupēta. Plēnums atstāja dziļu iespaidu uz sabiedrību un izpelnījās LKP nosodījumu. Tas bija LKP neveiksmīgs stāvokļa glābšanas mēģinājums, jo 1988. g. beigās LPSRS Augstākā Padome atļāva LR karoga un nacionālās simbolikas lietošanu masu pasākumos.
1988. g. sākās masveidīga izstāšanās no Latvijas Komunistiskās partija. Lai glābtu situāciju, PSRS vadošā elite pieļāva, ka augstākajos partijas un valsts amatos Latvijā tiek iecelti Latvijā dzimuši un auguši nomenklatūras pārstāvji. Par LKP pirmo sekretāru tika iecelts Jānis Vagris, par Augstākās Padomes priekšsēdētāju – Anatolijs Gorbunovs, par Ministru padomes priekšsēdētāju – Vilnis Edvīns Bresis.

Nacionālā pretestība
Nacionālā pretestība ieguva plašas tautas kustības formas. 
Svarīgi!
Tautas atbalsts radošo savienību valdes plēnumā paustajām idejām izpaudās lielas masu organizācijas dibināšanā 1988. g. oktobrī, kuru nosauca par Latvijas Tautas fronti (LTF). Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu.
LTF apvienoja cilvēkus ar dažādiem uzskatiem, bet viņus visus vienoja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideja. Tauta masveidīgi iesaistījās šajā kustībā (aptuveni 110 000 biedru) un atbalstīja visas LTF rīkotās akcijas. Visiespaidīgākā no tām bija „Baltijas ceļš” 1989. gada 23. augustā, kad triju Baltijas valstu iedzīvotāji sadevās rokās un izveidoja dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai.
 
1-baltijas.jpg
"Baltijas ceļš"
 
Latvijas Tautas fronte savu darbu uzsāka laikā, kad strauji auga tautas pašapziņa. Šis process ieguva latviešu tautas „trešās atmodas” apzīmējumu.
 
Kā pretsvaru Tautas frontei reakcionārie spēki 1989.g. izveidoja LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti (Interfronti), kura rīkoja atbalsta akcijas PSRS režīmam.
 
Atsauce:
http://www.klubs415.lv/majaslapa/images/rakstiem/Helsinki_86_ttu.jpg
http://titania.saeima.lv/Personal/Deputati/Saeima_DepWeb_Archive.nsf/0/C40B4CF03E1B7F12C2257817002D4E07/$FILE/gorbunovs.jpg
http://img.rating.lv/thumbnail.php?file=1-baltijas.jpg&size=article_medium
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.