Teorija

Latvija kā starptautisko tiesību subjekts de iure daļai Rietumvalstu, kuras neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, visu okupācijas laiku turpināja pastāvēt. Svarīgi bija saņemt šo valstu atzīšanas rakstus, kas apliecinātu, ka suverenitāti atjaunojusī LR ir šo tiesību pārmantotāja.
 
Pirmā LR neatkarību atzina Islande 23. augustā, tai sekoja Krievija (24. augusts), Argentīna un Norvēģija (25. augusts). 2. septembrī Latvijas Republiku atzina ASV. 6. septembrī to atzina arī PSRS, kura tā paša gada decembrī juridiski beidza apstāvēt. Līdz 18. septembrim LR neatkarību bija atzinušas jau 79 valstis.
Svarīgi!
11. septembrī Latvija iestājās Eiropas drošības un sadarbības apspriedē (EDSA). 18. septembrī Latvija tika uzņemta ANO.
Latvijas valstij bija jāpanāk Krievijas armijas izvešana, kā arī jānokārto politiskās un ekonomiskās attiecības ar Krieviju. 17. septembrī tika panākta vienošanās ar Krieviju par tās bruņoto spēku pagaidu statusu Latvijā līdz to pilnīgai izvešanai.
 
Valsts pēctecība
Latvijas Republikas atgriešanās starptautiskajā apritē un arī daudzu iekšpolitisku jautājumu risinājumi bija saistīti ar valsts pēctecības jautājumu.
 
Ar valstu pēctecību starptautiskajās tiesībās saprot situāciju, kad kāda valsts pārmanto citas valsts tiesības un pienākumus, attiecinot savu jurisdikciju uz teritoriju, kas līdz šim bija citas valsts jurisdikcijā. Valstu pēctecība ir vienas valsts nomaiņa ar otru, saglabājot atbildību par kādas teritorijas starptautiskajām saistībām.
 
Nav tāda juridiskā dokumenta, kurā būtu nepārprotami teikts, ka ar 1990. gada 4. maija deklarāciju atjaunotā Latvija ir 18. novembra Latvijas saistību pēctece. Pēctecība Latvijas gadījumā izriet no reālajiem faktiem un Latvijas valdības rīcības.
 
1990. g. 4. maija deklarācijas preambulā (ievadā) "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" ir teikts: „Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts.”
 
Pasludinot par spēkā neesošu 1940. gada 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS, LPSR Augstākā Padome atjaunoja Latvijas Republiku. 1991. g. 21. augusta konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” 1. pants reglamentē, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922. g. pieņemtā Satversme.
 
Latvijas valsts pēctecība nav klasisks gadījums starptautisko tiesību izpratnē, jo tā ir de iure pastāvošas valsts turpinājums. Šis apstāklis radīja daudzus sarežģījumus gan pilsonības jautājumos, gan starptautisko līgumsaistību pārmantošanā.
 
No starptautisko tiesību viedokļa Latvijas Republika visu okupācijas periodu de iure pastāvēja, kaut arī de facto suverenitāti realizēt nevarēja. Lielāko okupācijas perioda daļu de iure eksistējošo Latvijas Republiku pārstāvēja LR vēstniecība ASV.
 
latvia_flag.jpg
 
Pēc suverenitātes atjaunošanas de facto kļuva aktuāli visi 3 pēctecības aspekti: pilsonības, starptautisko līgumu un Latvijas valsts īpašumu ārzemēs jautājumi. 1991.g. Augstākās Padomes lēmums „Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” preambulā tiek atzīts, ka pilsoņu kopums turpina pastāvēt saskaņā ar 1919. gada 23. augusta likumu „Par pavalstniecību”. Pilsonības jautājumā radās diskusijas. Kaut arī Augstākajā Padomē opozīcijas tās klasiskajā izpratnē nebija, jo reāli opozīciju veidojas citas valsts – PSRS piekritēju bloks, arī LTF pārstāvju domas par šo jautājumu dalījās. Daudzi aizstāvēja tā dēvēto „nulles variantu” – visi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošie automātiski kļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem. LTF parādījās pirmās nopietnās šķelšanās pazīmes un veidojās nacionāli konservatīvais, centriskais un kreisais virziens pilsonības jautājumā. Uzvarēja nacionāli konservatīvais viedoklis, kuru atbalstīja arī centristi.
Svarīgi!
Saskaņā ar šo viedokli par pilsoņiem tika atzīti visi, kuriem bija Latvijas Republikas pilsonība līdz 1940. gada 17. jūnijam, un viņu pēcteči.
Ar šādu nostādni pilsonības jautājumā tika pieņemts 5. Saeimas vēlēšanu likums.
 
1944. g. pieņemtais Pilsonības likums saglabāja 1991. g. formulēto konceptuālo pieeju pilsonības jautājumam, bet, tā kā 5. Saeimā virsroku guva nacionāli konservatīvais viedoklis, likums paredzēja ievērojamus naturalizācijas ierobežojumus. No 1995. gada marta pilsonību bez naturalizācijas varēja iegūt tikai latvieši un lībieši, kuri pastāvīgi dzīvoja Latvijā. Ierobežojumu un arī Krievijas ārpolitiskā spiediena dēļ Latvijai bija nopietnas diplomātiskās problēmas, aizstāvot savu nostāju Eiropas institūcijās, kurās Latvija centās integrēties. 1997. un 1998. g. grozījumi Pilsonības likumā atcēla naturalizācijas barjeras un juridiski atrisināja pilsonības jautājumu. Kaut arī nepilsoņu skaits Latvijā saglabājās augsts, nevienam netika liegta iespēja iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā.
 
LR atguva un pārņēma arī savus īpašumus, kaut arī kaut arī attiecībā uz bijušo diplomātisko misiju ēkām un zemi citās valstīs tas ne vienmēr bija iespējams. Latvija atguva lielāko daļu līdz 1940.g. ārvalstu bankās noguldīto valsts zelta un valūtas rezervju.
 
Atsauce:
http://2.bp.blogspot.com/_vPSNrwZ20Xw/TLGVBZn9raI/AAAAAAAAAAU/gwgpLxgJ9D8/s1600/Coat_of_Arms_of_Latvia.png
http://citati.files.wordpress.com/2008/11/latvia_flag.jpg
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.