Politika
Nosacīti var izdalīt 3 posmus Latvijas valstiskās attīstības periodā pēc suverenitātes atgūšanas 1991. gadā:
- 1. posms (1991. – 1993. g.; līdz 5. Saeimas un Ministru kabineta darbības uzsākšanai) – parlamentārās demokrātijas atjaunošana un tirgus ekonomikas pamatu radīšana;
- 2. posms (1993. – 1996. g.) – ekonomiskās un politiskās stabilizācijas periods;
- 3. posms (pēc 1996. g.) – Latvijas iekšpolitiskās un ārpolitiskās valstiskās suverenitātes nostiprināšana un integrācijas Eiropas Savienībā sākums.
1991. gada 21. augusts bija atdevis Latvijai suverenitāti un starptautisku atzīšanu pēc 50 okupācijas gadiem. Pēc suverenitātes atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. g. novembrī uzdeva I. Godmanim sastādīt arī suverēnās Latvijas Ministru Padomi, kas turpināja darbu līdz 1993. g. jūlijam, kad tās pilnvaras pārņēma 5. Saeimas izveidotais pirmais Ministru kabinets, kuru vadīja Valdis Birkavs.
V. Birkavs
Latvijas pārejas laika sabiedrībai raksturīgs:
- demokrātiskās un parlamentārās pieredzes trūkums,
- plašs idejisko uzskatu spektrs,
- atšķirīgās ekonomiskās, sociālās un etniskās intereses.
Tas sekmēja daudzu mazu partiju veidošanos bez stabila elektorāta (elektorāts ir partijas vēlētāji un atbalstītāji, tie sociālie slāņi, kurus partija pārstāv vai cenšas piesaistīt) un sociālās bāzes. Par dominējošo modeli kļuva profesionālu politiķu kadru partijas.
Mainījās sabiedrības politiskie uzskati. Ļoti daudzi cilvēki nebija gatavi pieņemt indivīda personīgo atbildību par savu labklājību, jo padomju laikā par visu atbildēja un domāja valsts.
Pastiprinājās sabiedrības diferenciācija, samazinājās valsts sociālās garantijas. PSRS kundzības tipiskais tiesiskais nihilisms (noliedzoša attieksme pret likumu pildīšanu un atšķirīga interpretācija attiecībā no izdevīguma principa.) dažādās varas un sabiedrības struktūrās.
Minēto iemeslu dēļ līdz ar valstiskās suverenitātes atgūšanu sākās LTF šķelšanās un jaunu partiju formēšanās. LTF bija maza kustība, kas pēc savas formas bija līdzīga politiskai partijai, tomēr tā apvienoja dažādus politiskos un idejiskos spēkus, kurus vienoja kopīgs mērķis – LR valstiskās suverenitātes atjaunošana. Kad mērķis bija sasniegts, LTF iekšējā krīze kļuva neizbēgama.
LTF veidotās valdības pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ pieļautās politiskās un ekonomiskās kļūdas, novilcinātā valsts īpašuma privatizācija, kā arī citas negācijas lielas iedzīvotāju daļas apziņā tika saistītas ar LTF, tā zaudējot tautas uzticību. Arī organizācijā integrēto politisko spēku spektrs bija pārāk plašs konstruktīvai darbībai neatkarības apstākļos.
LR Augstākā Padome, kuras kodolu un pozīciju veidoja LTF biedri, arī sašķēlās savos uzskatos. Bija pienācis laiks parlamentārās iekārtas atjaunošanai. Okupācijas laikā ievēlētā Augstākā Padome izlēma nemainīt Satversmi un atstāt grozījumu izdarīšanu likumīgai Saeimai. Augstākā Padome arī nepieņēma likumu par pilsonību, jo lielākā daļa Latvijas politiķu uzskatīja, ka okupācijas apstākļos un pēc LPSR likumiem vēlēta institūcija nav juridiski tiesīgā to darīt. Augstākā Padome aprobežojās ar 5. Saeimas vēlēšanu likuma pieņemšanu, kurā vēlētāju loku ierobežoja ar tiem, kuri bija Latvijas Republikas pilsoņi līdz 1940.g., un viņu pēcnācējiem.
LSDSP logo
Vēlētāju vecuma cenzs tika samazināts līdz 18 gadiem. Tika arī izmainīts Saeimas vēlēšanu termiņš – Satversmē noteiktās oktobra svētdienas vietā. Vēlēšanas notika vasarā, to diktēja iekšpolitiskā situācija.
Latvijas politiskās partijas veidojās jau 80. gadu un 90. gadu mijā (1989. g. Latvijā darbību atjaunoja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, bet 1990. g. Latvijas Zemnieku Savienība). Tomēr to politiskā ietekme bija maznozīmīga. Partiju loma pieauga tikai LTF šķelšanās periodā – īsi pirms 5. Saeimas vēlēšanām.
Ekonomika
Pārejas periodā Latvijas ekonomiskā atkarība no PSRS iespēju robežās tika samazināta. PSRS beigu posmā ieviestā talonu un iepirkšanās vizītkaršu sistēma uz cukuru, veļas pulveri, cigaretēm un citām plaša patēriņa precēm Latvijā tika atcelta un atjaunots normāls tirgus. Tika uzsākta privatizācija un nacionalizēto īpašumu atdošana likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem.
Pāreja no centralizētas plānveida saimniecības uz tirgus ekonomiku bija smaga. 1991. g. likumdošanā sāka sakārtot īpašuma tiesības. Agrāro reformu Latvijā sāka īstenot kopš 1990. g. Reformas rezultātā zemi varēja atgūt bijušie īpašnieki un to mantinieki, bet 1991. g. beigās sākās zemes reformas pilsētās. 1992. g. lauku apvidos uzsāka zemes privatizāciju. Dzīves apstākļus laukos sarežģīja kolhozu likvidācijas rezultātā radītais bezdarbs un šaurais iekšējais tirgus lauksaimniecības ražojumiem. Latvijas lauksaimniecība preču tirgu sāka pārpludināt ievērojami lētāka ārvalstu produkcija.
Rūpniecība Latvijā līdz neatkarības atgūšanai bija iekļauta vienotā PSRS saimniecības kompleksā. Pēc PSRS ekonomiskās sistēmas sabrukuma un tai sekojošās hiperinflācijas, kas aptvēra visu bijušo PSRS teritoriju, arī Latvijā sākās strauja ekonomiskā lejupslīde un pieauga bezdarbs, jo darbu pārtrauca daudzas ražotnes. Ražošanas pārorientācija uz Rietumu tirgu bija problemātiska atpalikušo tehnoloģiju dēļ.
Latvijas valdība naudas reformas programmu sāka veidot jau 1990. g. Latvijas Bankas veiktā naudas reforma bija veiksmīga. Latvijas pārejas nauda – Latvijas rublis īsā laikā kļuva daudz vērtīgāks par Krievijas rubli un no 1992. g. jūlija kļuva par vienīgo maksāšanas līdzekli.
