Teorija

Pārejas perioda sākums
LPSR Augstākajā Padomē saasinājās politiskā cīņa, kur bez vairākuma – LTF deputātiem – bija arī daudz PSRS režīma atbalstītāju un 13 neitrāli deputāti, no kuriem 10 regulāri balsoja kopā ar LTF frakciju.
Svarīgi!
1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā Padome ar pārliecinošu vairākumu pieņēma Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, kurā bija teikts, ka 1939. g. 23. augustā PSRS un Vācijas vienošanās ir prettiesiska tāpat kā PSRS okupācijas režīms Latvijā.
Okupētās Latvijas tā dēvētās „Tautas saeimas” deklarācija par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā, kas pilnīgi ignorēja Latvijas Satversmi, tika pasludināta par spēkā neesošu kopš tās pieņemšanas brīža. Latvijas PSR Augstākās Padomes Neatkarības deklarācija atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību Latvijas teritorijā, bet līdz jaunās redakcijas pieņemšanai uz laiku apturēja tās darbību, atstājot spēkā 1., 2., 3. un 6. pantu, kuri veido Latvijas valsts konstitucionālo pamatu un ir grozāmi tikai tautas nobalsošanā.
 
Deklarācijā tika noteikts, ka ar 1990. gada 4. maiju sākas pārejas periods līdz Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanai de facto. Deklarācija sastāv no 2 daļām – pirmā izskaidro okupācijas vēsturiskos apstākļus, otrā nosaka Latvijas tiesisko statusu līdz reālai suverenitātes atgūšanai. Neatkarības deklarācija formāli atjaunoja Latvijas Republikas valsts varu.
 
Kaut arī LTF bija vairākums Augstākajā Padomē un LTF ieteiktie kandidāti 7. maijā pieņēma arī izpildvaras – Ministru Padomes vadību un nomainīja iepriekšējo valdību (par MP priekšsēdētāju kļuva LTF pārstāvis Ivars Godmanis), Latvijā turpināja darboties visas padomju varas iestādes un Maskavas represīvais aparāts. Arī PSRS armija jebkuru brīdi varēja sākt rīkoties un vardarbīgi pārtraukt divvaldības situāciju. PSRS robežapsardzības spēki kontrolēja Latvijas robežu.
 
Ivars_Godmanis_saeima.jpg

Tikai tautas lielais atbalsts un LTF vadības autoritāte Latvijas iedzīvotāju lielākajā daļā sekmēja to, ka vairums valsts iestāžu un vietējās padomes konsekventi pildīja Augstākās Padomes un Ministru Padomes lēmumus. Tas deva iespēju I. Godmaņa vadītajai valdībai reāli kontrolēt situāciju valstī un panākt pilnīgas suverenitātes atgūšanu. Tās pārvaldes iestādes, kuras nepakļāvās jaunajai valdībai, ātri dublēja, izveidojot alternatīvas. Tā tas notika arī ar LPSR Prokuratūru, kuras vadītājs atteicās pakļauties Latvijas valdībai. Tika izveidota Latvijas Republikas prokuratūra, un par tās prokuroru iecēla Jāni Skrastiņu, kura vadībā pārgāja 4/5 Latvijas Prokuratūras darbinieku. LPSR Prokuratūrā palikušie darbinieki nonāca politiskā izolācijā.
 
Saprātīga un iecietīga nacionālā politika sekmēja minoritāšu atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Ja pārejas periods nebūtu izsludināts, PSRS valdība tiktu dots iemesls iejaukties ar bruņotu spēku. Tieši to tā visu laiku arī mēģināja panākt.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b0/Ivars_Godmanis_saeima.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.