Teorija

1945. gada 8. maijā nacistiskā Vācija kapitulēja. Vācu karaspēks padevās uzvarētāju armijām. Līdz ar aplenkto vācu grupējumu Kurzemē gūstā nonāca arī latviešu karavīri, galvenokārt no 19. divīzijas. Viņi tika aizsūtīti uz gūstekņu nometnēm Sibīrijā un Tālajos Austrumos.

Sarunas par pēckara pasauli lielvalstis bija sākušas jau 1943. gada Teherānas konferencē (1943. gadā Teherānā padomju un britu kontrolētās Irānas galvaspilsētā notika pirmā triju lielvalstu - PSRS, ASV, Lielbritānijas - vadītāju tikšanās.).
Svarīgi!
Valstu vadītāju konferencē Jaltā un Potsdamā J. Staļins panāca savu. Gandrīz visās zemēs, kur bija iegājis PSRS karaspēks, nodibinājās komunistisks režīms.
Pēc II pasaules kara PSRS autoritāte pasaulē bija cēlusies. Rezultātā Baltijas valstu jautājums netika īpaši apspriests un tās palika inkorporētas PSRS sastāvā. Neviena no Rietumu valstīm atklāti neiestājās par Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām. Latvijā tika atjaunotas pirmskara padomju okupācijas laika iestādes.
  
AAB.jpg
Latvija PSRS sastāvā

Padomju valdība 1944. gadā no Latvijas teritorijas atdalīja Abrenes apriņķa lielāko daļu un administratīvi iekļāva to Krievijas PFSR (Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika) sastāvā.
 
Abrene tika pārdēvēta par Pitalovu. Formāli to Krievijai atdeva 1940. gadā izveidotā „Padomju Latvijas valdība”. Arī Igaunija pie Austrumu robežas tika atņemtas teritorijas.
 
abrene1.jpg
Abrenes apriņķis

aab2.jpg
Dzeltenā krāsā iezīmēta Jaunlatgales (Abrenes) pilsēta un seši pagasti, ko 1944. gadā pievienoja KPFSR

Latviešu bēgļi, kuri kara beigas sagaidīja ārzemēs, galvenokārt Vācijā, bija spiesti meklēt jaunas mītnes zemes. Vēl grūtāk klājās leģionāriem, jo viņus sākumā bēgļu nometnēs nepieņēma. Apmēram 140 leģionārus, kuri bija patvērušies Zviedrijā, tās valdība 1946. gadā izdeva PSRS.

Attiecību „atvēsināšanās” starp PSRS un tās bijušajiem Rietumu sabiedrotajiem paglāba tos latviešu gūstekņus un bēgļus, kuri bija patvērušies Rietumvācijā, no izdošanas. (Daudzas Rietumvalstis oficiāli neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS par likumīgu „de iure”. Noteikta nostāja bija arī ASV, kur visu okupācijas laiku darbojās LR sūtniecība. Konfliktam vēl vairāk padziļinoties, Rietumvalstis savas drošības garantēšanai 1949. gadā nodibināja NATO – aizsardzības savienību, kas bija tieši vērsta pret militārajiem draudiem no PSRS.)
 
Latvijas zaudējumi II pasaules karā bija lieli. Tika zaudēti 30% iedzīvotāju. Tie bija abās frontes pusēs kritušie, nogalinātie, deportētie, soda nometnēs bojā gājušie, spaidu darbos nosūtītie un bēgļu gaitās devušies. Zaudējumus bija cietusi arī Latvijas inteliģence. 75% no tiem bija emigrējuši, fiziski iznīcināti vai deportēti okupācijas laikā.
 
Arī materiālie zaudējumi bija milzīgi, jo zemi bija izlaupījušas abas okupācijas varas. Karadarbības rezultātā bija sagrautas ēkas un ierakumiem izvagotas lielas zemes platības. Rēzekne un Jelgava bija gandrīz pilnīgi nopostītas.
 
vesture1941.jpg

Padomju varas iestādes vispirms rūpējās par savas varas nostiprināšanu un okupācijas pārvaldes iestāžu izveidošanu pēc PSRS parauga. Lai pēc iespējas ātrāk likvidētu Latvijas atšķirību no tā dēvētajām „vecajām” padomju republikām.

Komunistiskā partija bija vienīgā politiskā partija un tā kontrolēja visu valsts iestāžu darbību. Neraugoties uz komunistiskās partijas priviliģēto stāvokli, PSRS represīvās varas iestādes darbojās neatkarīgi no tās. Iekšlietu komisariāts, Valsts drošības komisariāts un armijas speciālās uzraudzības iestādes centās likvidēt jebkuru pretestību padomju režīmam.

Ekonomikā gandrīz visu ražošanu pārņēma valsts sektors. Rūpniecību veidoja kā PSRS ekonomiskās sistēmas sastāvdaļu. Privātā uzņēmējdarbība okupācijas sākumā pastāvēja ierobežotos apmēros, un tika arvien sašaurināta.

1944. gadā tika aizsākta vēl viena agrārā reforma, kas vēl vairāk samazināja individuālās zemes platības lielsaimniecībām. Jaunsaimniecībām apsaimniekošanai atļauto platību palielināja no 10 līdz 15 ha. Ģimenēm, kuras uzskatīja par padomju režīmam nelojālām, atstāja tikai 5 – 8 ha zemes. Tika likvidētas daudzas ekonomiski stabilas zemnieku saimniecības. Tas bija plānots politisks solis, lai sekmētu kolhozu un padomju saimniecības sistēmu izveidošanu, kuru Latvijā piespiedu kārtā radīja līdz 1950. g.

aaas.jpg
Atgriezušies un ieceļojuši pēc kara Latvijā (1945. - 1955.)
 
Jau pirmajos pēckara gados tika sekmēta imigrantu ieceļošana Latvijā no visa PSRS. 10 pēckara gadu laikā Latvijā iebrauca apmēram 500 000 PSRS iedzīvotāju, kuri meklēja labākus dzīves apstākļus. Komunistiskā partija administratīvajā, pārvaldes un uzraudzības sistēma visur iecēla uzticamus partijas kadrus no PSRS.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_PSR
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Abrenes_apri%C5%86%C4%B7is_1940.svg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Jaunlatgale.jpg
http://www.banitis.lv/images/vesture1941.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.