Teorija

Latvieši Rietumos
Neliela latviešu daļa atsevišķos vēstures posmos dažādu iemeslu dēļ bija izceļojusi no dzimtenes un apmetušies uz dzīvi citur. Ir bijuši periodi, kad izceļošana ekonomisku un politisku iemeslu dēļ bija samērā plaša. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā zemnieki meklēja iespēju iegūt zemi Krievijā. Citi izceļoja, meklējot labākus dzīves apstākļus ārvalstīs ārpus Krievijas impērijas. Daudzi glābās ārvalstīs pēc 1905. gada revolūcijas.
 
Latviešu emigranti jau 20.gs. pirmajā pusē bija daudzās valstīs, pat ASV. Lielākā daļa no emigrantiem (izņēmums bija Padomju Krievijā līdz Staļina represijām, kad latvisko kultūrvidi iznīcināja vardarbīgi) asimilējās mītnes zemes kultūrvidē.
Par trimdas latviešiem tiek saukti emigrācijā (galvenokārt Eiropā, Amerikā un Austrālijā) dzīvojošie latvieši, kuru lielākā daļa devās prom no Latvijas 2. pasaules kara beigās, lai izvairītos no PSRS režīma represijām, otra grupa ir latviešu karavīri, kuri pēc kara beigām bija nonākuši karagūstekņu nometnēs un pēc atbrīvošanas nevēlējās atgriezties dzimtenē.
Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 80. gados ārpus Latvijas (bez PSRS) dzīvoja apmēram 150 000 latviešu.
 
Jēdzienu „latviešu trimda” sāka lietot tikai pēc padomju okupācijas režīma izveidošanās Latvijā 1940. un 1944. g. No iepriekšējiem emigrācijas viļņiem pēdējais stipri atšķīrās.
  • Pirmkārt, tas ieguva masveida raksturu – apmēram 130 000 latviešu pēc kara palika Rietumos.
  • Otrkārt, tā bija piespiedu emigrācija politisku apsvērumu dēļ, jo bēgļiem draudēja represijas un fiziska iznīcināšana no padomju okupācijas varas puses.
 
Īpaši smagas represijas sagaidīja Latvijas inteliģenci, politiskos darbiniekus un vācu militārajās struktūrās iesaistītos. Emigrācijas piespiedu raksturs bija noteicošais faktors, kas deva apzīmējumu „latviešu trimda”.
 
Par latviešu bēgļiem rūpējās Apvienoto Nāciju palīdzības organizācija.
 
1945. gada 28. decembrī Zēdelghemas karagūstekņu nometnē Beļģijā tika dibināta latviešu karavīru un viņu ģimenes locekļu organizācija „Daugavas Vanagi”, kuras saimnieciskās un kultūras aktivitātes bija ļoti plašas. Organizētās izceļošanas akcijas palīdzēja latviešu bēgļiem no Rietumvācijas nometnēm nokļūt nākamajās mītnes zemēs – Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Austrālijā. Daļa palika Rietumvācijā. Aptuveni 5000 Zviedrijā nonākušie palika tur uz dzīvi.
 
van.jpg
"Daugavas Vanagu" logo

"Daugavas vanagu" uzdevumi:
  1. Pulcēt latviešus visā pasaulē vienotas tautas kopības saglabāšanai;
  2. Kopt un uzturēt latviešu starpā varoņgaru, nacionālo vienotību un morālisko stāju;
  3. Palīdzēt grūtības nonākušiem tautiešiem;
  4. Atbalstīt un veicināt latvisko kultūru, izglītību un jaunatnes attīstību;
  5. Aizstāvēt Latvijas neatkarību un brīvību;
  6. Stiprināt ticību Latvijas valstij, tās demokrātiskās iestādēs, cilvēku tiesībās un brīvībai;
  7. Godināt visus karavīrus, kas cīnījušies par Latvijas brīvību un neatkarību;
  8. Sadarboties ar cilvēkiem no citām tautām kopējo interešu un mērķu sekmēšanai.
 
Lai gan ekonomiskie apstākļi bēgļiem bija samērā labi, valdības attieksme pret tiem bija atturīga, lai nekaitinātu PSRS. Visvairāk latviešu nonāca ASV. Tur 80. gados dzīvoja apmēram 100 000 latviešu un viņu pēcnācēju. Austrālijā bija 30 000 – 36 000 latviešu, Kanādā – 18 000 – 20 000 latviešu, Dienvidamerikas valstīs ap 7 000, bet Eiropā ap 30 000. Šie skaitļi ir aptuveni.
 
Par savu dzīvi trimdiniekiem bija jācīnās pašiem. Bēgļu palīdzības organizācijas atbalstu sākotnēji sniedza minimāli. Visam, kas bija saistīts ar latviskās kultūrvides saglabāšanu, līdzekļi bija jāatrod pašiem bēgļiem. Nonākot mītnes zemēs, latvieši organizējās biedrībās un kristīgajās draudzēs. Draudzes uzcēla savas baznīcas. Kultūras biedrībās veidojās kori, tautas dejas grupas un teātri. Svētdienas skolās latviešu ģimeņu bērniem mācīja dzimto valodu, Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviskās tradīcijas un svētku svinēšanu. Trimdā tika organizēti dziesmu svētki. Latvieši izveidoja savus preses izdevumus, publiskās bibliotēkas un izdeva grāmatas latviešu valodā.
 
Lielākie trimdas laikraksti bija „Laiks” (ASV), „Latvija Amerikā” (Kanādā), „Londonas Avīze” (Lielbritānijā), „Latvija” (Vācijā), „Austrālijas Latvietis” (Austrālijā).
 
imgp6390.jpg
"Austrālijas Latvietis"
 
Trimdas organizāciju politiskās aktivitātes
Latviešu trimdas biedrības un organizācijas var iedalīt:
  1. globālās, kuras aptvēra visu latviešu sabiedrību Rietumos;
  2. vietējās, kas aptvēra tikai noteiktu apgabalu vai vienas mītnes zemes biedrības.
 
„Daugavas Vanagu” ir viena no nozīmīgākajām latviešu trimdas globālajām organizācijām.

1948. gadā Kanādas latvieši nodibināja savu centrālo organizāciju – Latviešu Nacionālo apvienību Kanādā (LNAK).
 
1951. gads kļuva par otro posmu latviešu organizāciju attīstībā, jo no vietējām biedrībām, draudzēm un apvienībām, dibinājās atsevišķas mītnes zemju latviešu organizācijas. Šajā gadā nodibinājās Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs (LAK EC, kopš 1991. g. Rietumeiropas latviešu apvienība), kurā ietilpst:
  1. Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL),
  2. Latviešu Centrālā padome Vācijā (LCP),
  3. Zviedrijas Latviešu Centrālā padome (ZLCP),
  4. Beļģijas Latviešu Nacionālā komiteja (BLNK),
  5. Dānijas Latviešu Nacionālā komiteja (DLNK),
  6. Holandes Latviešu Nacionālā komiteja (HLNK),
  7. Latviešu apvienība Itālijā (LAI),
  8. Latviešu Palīdzības biedrība Norvēģijā (LPBN),
  9. Latviešu apvienība Šveicē (LAŠ).
 
Latviešu centrālo organizāciju ASV sauc par Amerikas latviešu apvienību (ALA). Arī to dibināja 1951. gadā.
1952. gadā izveidojās Amerikas latviešu jaunatnes apvienība (ALJA).
 
Dažādu trimdas aktivitāšu atbalstam tika dibināti dažādi fondi. Globāla organizācija ir 1947. g. Stokholmā dibinātais Latviešu Nacionālais fonds.
1956. gadā četras centrālās latviešu organizācijas (ALA, LNAK, LAAJ, LAK EC) nodibināja Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA).
1977. gadā PBLA pievienojās tajā pašā dibinātā Dienvidamerikas latviešu apvienība (DLA). Tādējādi PBLA apvienojās latviešu centrālās organizācijas no četriem kontinentiem.
1972. gadā tika dibināta Pasaules baltiešu apvienība, kuru izveidoja PBLA, Igauņu pasaules padome un Augstākā komiteja Lietuvas atbrīvošanai.

struktura.jpg
 
PBLA_logo_liels-148x150.jpg
PBLA logo

PBLA uztur latviešu Kultūras fondu un izdod gadagrāmatu „Arhīvs”, kurā apkopota trimdas informācija.
1973. gadā tika izveidots Latvijas Brīvības fonds, kas nodrošināja atbalstu politiskajai darbībai.
Pirms 1991. gada PBLA galvenais darbs tika veikts politiskā laikā, aktīvi piedaloties visās Eiropas starptautiskajās konferencēs, kur lēma par Latvijas nākotni:
  • Helsinkos 1973. un 1975. gads;
  • Belgradā – 1977. gads;
  • Madridē – 1980. gads;
  • Stokholmā – 1985. gads;
  • Otavā – 1985. gads;
  • Budapeštā – 1985. gads.
 
Dalība izpaudās memoranda iesniegšanā, preses konferenču rīkošanā un publiskās demonstrācijās konferenču ēku priekšā.
 
Latviešu trimda sniedza lielu morālu atbalstu okupētajai Latvijai un sagādāja ne mazums problēmu PSRS diplomātijai pēckara periodā. Pateicoties trimdas organizāciju politiskajām aktivitātēm, lielākā daļa Rietumvalstu neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Austrālijas valdība atsauca savu 1974. gadā doto Latvijas inkorporācijas atzīšanu PSRS.
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Trimdas_latvie%C5%A1i
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/e/ed/DV_Emblema_Krasas_Cprt_Tumsh_3D.gif
http://lv.wikipedia.org/wiki/Daugavas_Vanagi
http://www.itl.rtu.lv/LVA/PBLA/bildes/struktura.jpg
http://baltic-ireland.ie/datnes/2010/04/PBLA_logo_liels-148x150.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.