PSRS terors pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc okupācijas.
Vēlēšanas
Vispirms tas bija vērsts pret mēģinājumiem „vēlēšanās” iedabūt citus vēlēšanu sarakstus.
Bijušam izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam izdevās izveidot vēl vienu priekšvēlēšanu apvienību un sastādīt Demokrātiskā bloka kandidātu sarakstu. Tas nobiedēja padomju varas iestādes, tādēļ tās darīja visu, lai šis saraksts netiktu iesniegts. Komunistu valstsvīri lika arestēt Ati Ķeniņu un lielāko daļu no saraksta kandidātiem.
Svarīgi!
1940. g. 10. jūlijā komunistu prese paziņoja, ka Centrālā vēlēšanu komisija par derīgu atzinusi tikai vienu sarakstu – Latvijas Darba tautas bloka kandidātu sarakstu.
A. Ķeniņš
Tautsaimniecība
Nākamais Padomju varas solis bija privātīpašumu likvidēšana, kas īsā laikā sagrāva Latvijas saimniecības pamatus. Jaunā valdība visas zemes pasludināja par "tautas īpašumu". Pēc visas zemes nacionalizācijas zemnieku saimniecībā Latvijā nedrīkstēja būt vairāk par 30 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes.
Agrākajiem īpašniekiem atņemto zemi sadalīja un piešķīra lietošanā mazajām zemnieku saimniecībām. Zemi dabūja arī bezzemnieki, kuriem nebija ne inventārs, ne lopu un līdz ar to zemes apsaimniekošanas iespējas. Tā PSRS cerēja ātrāk piespiest zemniekus apvienoties kolhozos.
K. Ulmaņa valdība bija sagādājusi 248 000 tonnu labības rezervju, kuras PSRS iestādes pēc okupācijas nolaupīja. Uz Latviju sūtīja tukšus vagonus ar uzrakstiem „Maize badacietējiem Latvijā". Savukārt uz PSRS tie devās piekrauti ar Latvijas labību.
Tika nacionalizēti visi nekustamie īpašumi, uzņēmumi, bankas, veikali. Īpašnieki kompensācijas nesaņēma. Visa tautsaimniecība bija pakļauta centralizētai plānošanai. Tirgus likumu neievērošana noveda pie saimniecības lejupslīdes.
Izglītība un kultūra
Tika izveidots īpašs varas mehānisms, kuru kontrolēja PSRS drošības dienests – NKVD (Tautas iekšlietu komisariāts). Milicija, prokuratūra, komunistiskā partija un citas organizācijas organizēja neapmierināto personu uzraudzību un izsekošanu. Visi masu informācijas līdzekļi atradās padomju varas kontrolē. Valsts, kā arī partijas jubilejas tika grezni atzīmētas. Tajās bija jāpiedalās plašām iedzīvotāju masām. Visur tika slavēti PSRS komunistu līderi.
Kultūras dzīvei pēc padomju valstsvīru ieceres bija jātop par galveno līdzekli iedzīvotāju „pāraudzināšanā”. Mākslai bija jāslavē Staļina vadonības kults, šķiru cīņas, darbaļaužu internacionālisms un citas idejas.
Liela uzmanība tika pievērsta arī izglītībai. Tika izplatītas instrukcijas ar to, ko skolotāji drīkst un ko nedrīkst mācīt. Kategoriski aizliedza reliģijas mācīšanu. Represijas tika vērstas pret baznīcu. Skolās tika veikta antireliģiska propaganda. LU slēdza teoloģijas fakultāti. Laulāšanu, kristīšanu un izvadīšanu kristīgās reliģijas garā centās apkarot. Valdība atņēma baznīcai īpašumus. Latgalē slēdza katoļu klosterus. Aktīvākos mācītājus izsūtīja uz Sibīriju. Ticīgie tika vajāti, lai tie neapmeklētu baznīcu.
Terors
Svarīgi!
J. Staļins bija izveidojis soda nometņu sistēmu. Tās atradās tālu no apdzīvotām vietām, teritorijās, kur bija bargi klimatiskie apstākļi. Šo sistēmu sauca par GULAG (Galvenā nometņu pārvalde). Šajās nometnēs gāja bojā miljoniem cilvēku.
Periodu no 1940. g. jūnija līdz vācu karaspēka iebrukumam 1941. g. jūnijā Latvijas vēstures literatūrā dažkārt dēvē par „baigo gadu”. PSRS valsts drošības dienests, ko sarunvalodā dēvēja par čeku, realizēja vajāšanu pret citādi domājošiem. Lai izsekotu „pretpadomju elementus”, tika izmantots plašs slepeno ziņotāju („stukaču”) tīkls. „Čeka” pielietoja spīdzināšanu, lai piespiestu cilvēkus atzīties tajā, par ko tika apsūdzēti.
NKVD (Iekšlietu tautas komisariātu ) tribunāli (ārkārtējās tiesas) bez īpašiem pierādījumiem piesprieda nāves sodu un izsūtīšanu uz GULAG nometnēm. Drošības dienesta vadītāji S. Šustins un A. Noviks parakstīja dokumentus par cilvēku nošaušanu, kuros kā vienīgā apsūdzība tika minēts: ”bijis aizsargs”, „bijis policists”, „slēpies mežā” , „pametis darbu”, „uz ielas dziedāja patriotiskas dziesmas” vai „dienējis balto armijā”.
S. Šustins
A. Noviks
„Baigā gada” laikā, pēc Starptautiskā Sarkanā Krusta ziņām”, notiesāja 7020 cilvēkus. No tiem 404 bija sievietes, 17 bērni, 172 pensionāri. No notiesātajiem 980 tika nošauti, bet pārējie izsūtīti un GULAG nometnēm. Lielākā daļa no apsūdzētajiem nekādu pretestību režīmam nebija izrādījuši.
Svarīgi!
Kopumā „baigajā gadā” (ieskaitot masu deportācijas) represēja aptuveni 35 000 cilvēku jeb 1,8% no Latvijas iedzīvotājiem.
Piespiedu izsūtīšana notika uz nometnēm Sibīrijā, Ziemeļos aiz polārā loka un citur.
Norādījumi par to, kā tehniski veikt deportācijas, Maskavā bija sagatavoti jau pirms Latvijas okupācijas 1940. g. janvārī. Slepeni ar vietējo komunistu un PSRS sūtniecības darbinieku starpniecību tika sastādīti „neuzticamo” cilvēku saraksti.
Arī kritēriji tika izstrādāti Maskavā:
- darbība Latvijas un valsts militārajās iestādēs;
- partijas un sociālā piederība.
Nekādi vainas pierādījumi netika meklēti. Cilvēki no Latvijas uz spaidu nometnēm tika deportēti visu laiku, bet līdz 1941. gadam deportācijas nenotika masveidā.
Svarīgi!
1941. g. naktī no 13. uz 14. jūniju sākās masveida deportācijas. Latvijas iedzīvotājus bruņoti cilvēki naktī piecēla no miega, atļāva ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko un aizveda uz stacijām.
Viņu mantas pēc tam tika konfiscētas. Daudzi dzīvokļi tika izlaupīti. Stacijā vīrus no ģimenēm nošķīra. Visus sasēdināja preču vagonos uz aizveda uz GULAG nometnēm. Vīrieši tika ieslodzīti stingrā režīma nometnēs aiz dzeloņdrāšu žogiem, bet bērnus un sievietes nometinājuma vietās netālu no citām apdzīvotām vietām.
Precīzi nav zināms izsūtīto skaits, bet pēc Sarkanā Krusta datiem tie bija 15 081 cilvēks (3332 bērni un pusaudži jaunāki par 16 gadiem, 1214 bērni jaunāki par 7 gadiem un 291 zīdainis). Pēc pilnīgākām ziņām kopumā deportēja 20 000 cilvēku.
Daudzi izsūtītie mira ceļā. Piederīgajiem par izsūtītajiem nekādas ziņas netika sniegtas. Apcietinātie centās no vilciena vagoniem izmest zīmītes, lai informētu piederīgos.
"Baigā gada" upuri
1941. g. 14. jūnija deportācija bija sevišķi smaga. Cilvēki tika nometināti klajā vietā, kur viss, ieskaitot barakas, bija jāceļ pašiem. No deportācijām paglābās tikai tie, kas kaut kādu iemeslu dēļ minētajā naktī nebija mājās. „Čekas” terors Latvijā turpinājās līdz pēdējam brīdim. Vēl 26. jūnijā jau pēc Vācijas iebrukuma Latvijas teritorijā čekisti izveda apmēram 3100 politieslodzītos uz spaidu nometnēm.
1941. g. 14. jūnija deportēto sastāvs (pēc dzimuma un vecuma)
