Teorija

Latvieši Sarkanajā armijā
1940. gadā tika likvidēta Latvijas armija. Sākumā to pārdēvēja par Tautas armiju. Jau 1940. gada 27. augustā ar LPSR valdības rīkojumu Tautas armija tika likvidēta un tās komandējošais sastāvs tika izmainīts. Latvijai lojālos virsniekus represēja. No Latvijas armijas paliekām izveidoja 24. teritoriālo korpusu, kas tika iekļauts Baltijas kara apgabala sastāvā.
 
aaac.bmp
24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri
 
1941. gada jūnijā gandrīz visi latviešu virsnieki tika nomainīti ar krieviem. Tā paša gada jūnijā armijas sastāvā palikušie latviešu virsnieki Litenē mācību laikā tika apcietināti un deportēti.
 
24. korpusam arī pēc represijām padomju vara īsti neuzticējās. Sākoties karam, 24. korpusā bija palikuši ap 3000 karavīru, kuru papildināja ar iesauktajiem no citiem kara apgabaliem. 24. teritoriālais korpuss cīnījās pret vācu armijas dažādās atkāpšanās kaujās. Sīva sadursme notika pie Liepnas. Pēc Latvijas teritorijas atstāšanas korpuss tika reorganizēts. No latviešiem, kuri evakuējās uz PSRS, Sarkanajai armijai atkāpjoties, Igaunijā un Ļeņingradas apkaimē saformēja divus pulkus, kurus tūlīt raidīja kaujās.
 
1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja kritiskā stāvokļa dēļ atļāva latviešiem veidot nacionālu karaspēka daļu – Latviešu strēlnieku divīziju. Sākumā to formēja uz brīvprātības principiem. Divīzijā bija ap 10 000 vīru. Tā saņēma savu kārtas numuru 201. Par nacionālā karaspēka daļas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Veikinu.
201. Latvijas strēlnieku divīzija bija Sarkanās armijas karaspēka daļa 2. Pasaules kara laikā, kurā pamatā dienēja latvieši.
J. Staļins nacionālajām karaspēka daļā neuzticējās. Līdz ar to divīzijā iekļāva lielu skaitu krievu virsniekus un kareivjus. Komandieris J. Veikins Latvijas kompartijas sekretāram J. Kalnbērziņam rakstīja, ka divīzija strauji tiek pārkrievota un daudzi ir aizmirsuši, ka tās ir latviešu divīzijas.
 
201. latviešu divīzijai par varonību kaujās tika piešķirts 43. gvardes divīzijas nosaukums. 1944. g. uz 43. gvardes divīzijas bāzes izveidoja 130. latviešu korpusu, kas sastāvēja no divām divīzijām – 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas un 308. latviešu strēlnieku divīzijas. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas teritorijā mobilizēja karadienestam visus derīgos latviešu jauniešus, kuri dzīvoja Sarkanās armijas ieņemtajās teritorijās. 
 
1.bmp
201. Latvijas strēlnieku divīzijas karavīrs Viesturs Zulters
 
bez nosaukumagggg.bmp
130. latviešu strēlnieku korpuss
 
Sarkanā armijā bija arī 1591. latviešu zenītartilērijas pulks un 1. latviešu bumbvedēju aviācijas pulks.
 
Cīņās Kurzemē epizodiski abās karotāju pusēs sastapās latviešu karavīri. Latviešu karavīri cīnījās cits pret citu.
 
PSRS militārās izlūkošanas struktūras organizēja komunistisko pretestības kustību Latvijā, jo lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa sagaidīja vāciešus kā atbrīvotājus, un nekāda antinacistiska kustība pirmajos gados neveidojās. Izgāzās liela, speciāli sagatavota militāra partizānu ekspedīcija uz Latviju Vilhelma Laiviņa vadībā 1942.g. Tikai nelielām, izklīdušām kaujinieku grupām izdevās nokļūt līdz Latvijai, kur lielāko daļu no tām atklāja un likvidēja.
 
Kad Austrumu frontē vācieši sāka ciest neveiksmes, Latvijā aktivizējās komunistiski orientētas pretvācu grupas. Tās organizēja padomju aģenti , kurus PSRS speciālie dienesti sāka iesūtīt vācu aizmugurē. Latvijā šīs grupas ienāca no Baltkrievijas partizānu apgabaliem. Partizānu taktika bija pēkšņi uzbrukumi vācu aizmugures spēkiem, pārvaldes iestādēm, transportam un tiltiem. Kaut cik vērā ņemama komunistiska pagrīdes un partizānu diversiju grupu darbība sākās tikai 1943.g. beigās, kad Latvijā darbojās 3 – 4 palieli grupējumi. To nevar uzskatīt par tautas antinacistisku pretestības kustību, jo to organizēja un apgādāja PSRS dienesti. Šo partizānu grupu attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem bieži bija naidīga.
 
Latvieši vāciešu armijā
Latviešu pašaizsardzības vienības, kuras tika izveidotas, komunistiskā režīma piekritējiem atkāpjoties 1941. gada vasarā, vācieši izformēja. Pēc tam tika pasludināta pieteikšanās brīvprātīgajos policijas bataljonos. Pirmie trīs tika saformēti 1941. g. Taču 1942. g. brīvprātības princips vairs netika ievērots. Lai izvairītos no apsūdzībām par okupēto zemju pilsoņu iesaistīšanu svešā valsts dienestā, presē tika sludināts, ka policisti ir brīvprātīgie. Daudzi brīvprātīgie pieteicās, jo 1941. g. naids par komunistu nodarītajām pārestībām bija liels. Brīvprātīgo skaits saruka, kad pierādījās, ka vācieši negrasās atdot nacionalizētos īpašumus un atjaunot valsts neatkarību. Tad tika uzsākta piespiedu iesaukšana. Vienu no pirmajiem bataljoniem uzreiz nosūtīja uz Austrumu fronti sargāt dzelzceļu, vēlāk tos iesaistīja kaujā pretēji starptautisko tiesību normām. Kaut arī tie tika saukti par policijas bataljoniem, tie cīnījās arī frontē.
 
Kad situācija Austrumu frontē Vācijai kļuva nelabvēlīga, okupācijas vara spieda latviešu pašpārvaldi piekrist latviešu leģiona formēšanai. Pašpārvalde tam piekrita, bet ar noteikumiem, ka:
  1. Latviešu tautai jādod noteikti cīņas mērķi, kā arī garantijas, ka latvieši tiešām cīnīsies par brīvu un neatkarīgu Latviju;
  2. Nekavējoties jāpārtrauc nacionāli noskaņotu  latviešu vajāšana, no apcietinājuma jāatbrīvo visi par nacionālu darbību arestētie un tiesas sodītie latvieši;
  3. Agrākajiem īpašniekiem jāatdod visi komunistu laikā nacionalizētie īpašumi;
  4. Latvieši armijā jāpielīdzina vāciešiem uztura, algas un tiesību ziņā.
 
Noteikumus vācu vara formāli pieņēma, kaut gan nepildīja.
 
1943. g. 10.februārī Ā. Hitlers parakstīja pavēli par Latviešu brīvprātīgo SS leģiona izveidošanu.
 
aaab.bmp
Latviešu SS brīvprātīgo divīzija
 
Latviešu SS brīvprātīgo leģions jeb Latviešu leģions bija Latvijas teritoriju okupējušā Trešā reiha bruņoto struktūru  - SS un policijas - sastāvā esošo latviešu militāro formējumu kopums Otrā pasaules kara laikā.
 
phpOIVX6r_4.jpg
Latviešu leģionā mobilizētie jaunieši
 
phppJ4Pmh_6.jpg
Latviešu leģionāri ierindā, 1943. g.
 
phpJv4OdX_10.jpg
Latviešu leģiona 2. brigādes karavīri ierindā, 1943. g.
 
Ar latviešu leģionu vēlāk saprata visas latviešu vienības vācu armijā, kuru kodolu veidoja divas (15. un 19.) kājnieku divīzijas. Par divīziju pamatu kļuva pirmie trīs policijas bataljoni, kurus sākumā pārdēvēja par latviešu SS brigādi.
 
1943. gada maijā Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt: latviešu SS brigādi un latviešu SS brīvprātīgo divīziju.
 
1944. gada maijā 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju (radusies uz SS brigādes bāzes) pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju. 1944. gada jūnijā 15. latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 15. ieroču SS grenadieru divīziju.
 
SS brīvprātīgo leģiona nosaukuma dēļ latviešu karavīriem pēc Vācijas kapitulācijas angļu un amerikāņu gūstā neklājās viegli. Grūti bija pārliecināt angļus un amerikāņus, ka latviešu leģions nav brīvprātīgs formējums un, ka latviešiem nav nekāda cita sakara ar nacistu SS vienībām, kā tikai nosaukums.
 
Iesaucot latviešus militārajā dienestā, bija paredzēts ļaut izvēlēties - dienēt leģionā, gaisa spēku, izpalīgos, darba vienībās vai policijas bataljonos. Arī šajā ziņā no „brīvprātības” bija jāatsakās, jo brīvprātīgo pieplūdums bija neliels. Tā kā liela daļa iesaukto izvairījās ierasties, iesauktiem vairs nedeva iespēju izvēlēties, bet norīkoja dienestā pēc vajadzības.
 
Sākumā par leģiona 15. divīzijas komandieri vācieši solīja apstiprināt ģenerāli Rūdolfu Bangerski. Vācu vara tomēr neuzticējās latviešu komandieriem, tāpēc paziņoja, ka leģionu komandēs vācietis. R. Bangerskis tika iecelts par abu latviešu divīziju ģenerālinspektoru ar neskaidrām funkcijām. Latviešiem atļāva uz mundiera piedurknēm nēsāt vairogveida emblēmu ar Latvijas karoga krāsām. Vairums karavīru domāja, ka tie cīnās arī par Latvijas brīvību. Karā krita aptuveni 51% no iesauktajiem leģionāriem. Vissīvākās kaujas latviešu leģiona kājnieku divīzijas izcīnīja Volhovas purvos Krievijā, pie Jelgavas un Kurzemes aizstāvēšanā.
 
bangersiks.bmp
R. Bangerskis
 
Leģionā bez 2 kājnieku divīzijām bija arī citas karaspēka daļas: sapieri, zenītartilērijas daļas u.c.
 
Kara noslēgumā abu divīziju likteņi šķīrās. 19. divīzija pēc varonīgām cīņām Kurzemes frontē un pēc Vācijas kapitulācijas nonāca padomju gūstā. Leģionārus izsūtīja uz Krieviju, kur tos vairākus gadus pusbadā turēja gūstekņu nometnēs. Kad tie atgriezās dzimtenē, tos sagaidīja dažādi neoficiāli aizliegumi, jo „leģiona zīmogs” padomju varas iestādēs bija ne tikai uz viņiem, bet arī uz ģimenes locekļiem.
 
15. divīzija bija nonākusi Vācijā, un kara beigās tā padevās Rietumu valstu spēkiem. Sākumā tiem klājās grūti, jo tos uzskatīja par SS vīriem. Vēlāk ar laiku tie varēja atstāt nometnes. Kopumā kara laikā vācu dienestā tika iesaukti ap 140 000 Latvijas pilsoņu.
 
Kopš 1941. g. decembra latviešu jaunieši tika iesaistīti pusmilitārā valsts darba dienestā. Tā nolūks bija iegūt lētu darbaspēku. Vēlāk šie jaunieši tika mobilizēti leģionā. Teorētiski darba dienests bija brīvprātīgs, bet faktiski tajā iesaistīja kā obligātajā valsts dienestā. Sākumā vervēja ar solījumiem.
 
Vēlāk okupācijas Darba pārvalde Latvijā sāka darboties ar izsūtīšanas metodēm. Pirmajos 3 gados darbos uz Vāciju izsūtīja ap 4000 jauniešus. Kopumā uz Darba dienestu Vācijā nosūtīja apmēram 16 000 latviešus.
 
Atsauce:
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/fotogalerijas/?gallery=1549
http://vesture.eu/index.php/Att%C4%93ls:Viesturs_Zulters_1941_04.jpg
http://1.bp.blogspot.com/_mBEbwLXZc5c/SrX6oj-TEOI/AAAAAAAAAPc/7m1j427mc0s/s1600-h/Latvieshu+strelnieku+divizijas+karaviri+nodod+zverestu+pie+gvardes+karoga.gif
http://www.lv.lv/index.php?menu=fotoreportazas&fid=400&pid=4315&offset=#foto
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/8/83/Bangerskis_R%C5%ABdolfs.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/0b/Bundesarchiv_Bild_183-J16133%2C_Lettland%2C_Appell_der_SS-Legion.jpg
http://www.youtube.com/watch?v=2OE0S7ggAWw&feature=player_embedded#!
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.