Teorija

Eiropas lielvalstu attiecības un Baltijas valstu izolācija
  
Pirmā pasaules kara sekas radīja nepieciešamību pēc jaunas starptautiskas drošības sistēmas. Lielie cilvēku upuri un postījumi bija pārliecinājuši politiķus, ka karš nav labākais konfliktu risināšanas līdzeklis, tomēr šāda pārliecība nebija visām valstīm. Daudzās valstīs, īpaši Vācijā, kura zaudēja Pirmajā pasaules karā, parādījās partijas un kustības, kuru galvenais mērķis bija atmaksa un zaudētā atgūšana.
 
Trīsdesmitajos gados, kad vairumā Eiropas valstu saira demokrātiskās sistēmas, pie varas nāca diktatori. Šajās valstīs politiskie režīmi bija nestabili, jo nebija tradīcijas un pieredzes demokrātiskas sistēmas darbības nodrošināšanā. Sabiedrības antidemokrātisko noskaņojumu veicināja arī pēckara saimnieciskās grūtības, bet 30. gadu sākumā – pasaules ekonomiskā krīze. Lielā sabiedrības daļā nostiprinājās ideja par vadonību (vadoni kā tautas glābēju). Atsevišķās valstīs vadonības ideja ieguva agresīvu raksturu. PSRS komunistiskajam režīmam vadonības ideja bija kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu.
 
070221_CL_HitlerEX-227x300.jpg
Ā. Hitlers
 
joseph_stalin.jpg
J. Staļins
 
Trīsdesmitajos gados PSRS  izveidojās Josifa Staļina „tautu tēva” kults. Pasaules kundzības ideja PSRS tika maskēta ar padomju darbaļaužu internacionālo misiju – nodrošināt komunistiskā režīma uzvaru visā pasaulē. Savukārt Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers sludināja Lielvācijas ideju un vācu nācijas vēsturisko sūtību – kļūt par pasaules kungiem. 
Kamēr Tautu Savienības darbība bija efektīva, Eiropā pastāvēja relatīva stabilitāte.
 
Svarīgi!
Tautu Savienības ietekmei mazinoties, Viduseiropas un Baltijas valstis nokļuva 2 agresīvu lielvalstu – Vācijas un PSRS interešu sfērā.
Valstis palika bez drošības garantijām un nokļuva izolācijā, jo efektīvu palīdzību agresīvo lielvalstu uzbrukuma gadījumā Rietumu demokrātiskās lielvalstis Baltijas valstīm nespēja sniegt. Kamēr PSRS un Vācijas attiecības bija „vēsas”, stāvoklis bija diezgan drošs, jo abas lielvalstis nebūtu pieļāvušas vienas vai otras ietekmes palielināšanos Baltijā.

Stāvoklis mainījās 1939. g. vasarā, kad Vācijas vadonis Ā. Hitlers piedāvāja PSRS noslēgt savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, un J. Staļins priekšlikumu pieņēma. Šādi J. Staļins mēģināja izdarīt spiedienu uz Angliju un Franciju, ar kurām viņš tajā laikā veda sarunas par sadarbību Eiropas drošības jautājumos. Šajās sarunās PSRS centās panākt Anglijas un Francijas piekrišanu tam, ka PSRS dod drošības garantijas pret Vācijas iespējamu iebrukumu Baltijas valstīs un Polijā, izvietojot šajās valstīs PSRS karaspēku.  Tas bija mēģinājums ar diplomātiskiem līdzekļiem pakļaut Baltijas valstis. Tā kā Baltijas valstis un Polija PSRS garantijas noraidīja, J.Staļins izšķīrās par vienošanos ar Vāciju.

Pasaule bija sadalījusies divās naidīgās nometnēs. Totalitārās valstis uzsāka plašu bruņošanos un  ignorēja sev neizdevīgās starptautiskās vienošanās. Visagresīvāk Eiropā uzvedās Vācija. 1938. g. tā pievienoja Austriju, bet 1939. g. Čehoslovākiju. Rietumvalstis nespēja efektīvi rīkoties.
 
Svarīgi!
1939. gada 23.augustā Vācija noslēdza savstarpējās neuzbrukšanas līgumu ar PSRS (saukts par Molotovu -Ribentropa paktu) par Austrumeiropas valstu sadalīšanu. Tam tika pievienoti slepeni protokoli, kuri noteica katras lielvalsts ietekmes sfēras.
Saskaņā ar tiem Baltijas valstis, Polijas austrumu daļa un Somija nonāca PSRS ietekmes sfērā. Savukārt Polijas rietumu daļa – Vācijas ietekmes sfērā.

Baltijas valstis bija paziņojušas, ka kara gadījumā tās ieturēs neitralitāti, bet tam nebija nozīmes, jo tās kļuva atkarīgas no Vācijas un PSRS ārpolitikas. Pēc Pirmā pasaules kara Polijai tika piešķirtas vairākas agrākās Vācijas impērijas teritorijas, tāpēc Hitlers sludināja, ka vajag nokārtot rēķinus ar Poliju un atgūt vācu teritoriju.
Svarīgi!
1939. g. 1. septembrī Vācija iebruka Polijā, nonākot kara stāvoklī ar Franciju un Lielbritāniju, jo abas valstis bija devušas drošības garantijas Polijai. 
Tomēr efektīvu palīdzību tās nesniedza. Poļu armija ātri tika sakauta. Polijas austrumu apgabalos iegāja PSRS karaspēks. Pēc tam Vācija vērsās pret Rietumvalstīm. 1940. g. pavasarī tā okupēja Dāniju un Norvēģiju. 1940. g. maijā Vācija ieņēma Francijas galvaspilsētu Parīzi un piespieda 22. jūnijā Franciju parakstīt kapitulācijas aktu.
 
191.jpg
11.jpg
Austrumeiropas sadalīšana starp Vāciju un PSRS.
 
Atsauce:
http://www.thatsfamous.com/1466-4-20-hitlers-birthday-also-a-holiday-for-marijuana-users/
http://commentary.historyguy.com/2009/12/joseph-stalin-historys-villain/
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000, 191.lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.