Teorija

Pārvalde okupētajās teritorijās
Jau pirms kara Ā. Hitlers pasludināja „jaunās kārtības” jeb „Jaunās Eiropas” lozungu. „Jaunā kārtība” pirmām kārtām nozīmēja Ā. Hitlera darbos izteikto koncepciju par Eiropas un pasaules pārkārtošanu „āriešu” rases valdībā.
 
No Vācijas atkarīgas valstis, piemēram, Rumānija un Ungārija, formāli saglabāja savu neatkarību. Vācija izveidoja jaunus režīmus, piemēram, Slovākijas marionešu valstī katoļu priestera Josefa Tiso vadībā, Višī režīmu Francijā, Dienvidslāvijā izveidojās Horvātijas valsts serbu genocīda organizētāja Antes Paveliča vadībā.
 
Jozef_Tiso.jpg
J. Tiso

1942. gadā Vācija okupēja visu Franciju, 1943. gadā – Itālijas ziemeļdaļu, 1944. gadā – Ungāriju. Itālija un Ungārija bija Vācijas sabiedrotās.
 
Vācija izvēlējās atšķirīgas pārvaldes formas okupētajās teritorijās. Dažas teritorijas (Polijas rietumdaļa, daži kantoni Beļģijā) tika tieši inkorporētas Vācijas sastāvā.
 
Plašās teritorijās, kuras robežojās ar reihu, un bija paredzētas drīzumā iekļaut tā sastāvā, izveidoja civilu pārvaldi, nododot tās blakus esošo Vācijas teritoriju gauleiteru pārvaldē (Elzasa un Lotringa Francijā u.c.).
Gauleiters – (Vācu val. – Gau – novads, Leiters – vadītājs) – Nacionālsociālistu partijas organizācijas un civilās administrācijas vadītājs nacistu izveidotajā vienībā.
Visās šajās teritorijās apdzīvotajām vietām piešķīra vācu vārdus, pārvaldes un transporta sistēmu praktiski pievienoja reiha pārvaldei. Austrumos bez Ģenerālgubernatūras un protektorāta izveidojās reihskomisariāti: „Ostland”” („Austrumzeme”) Baltijas valstīs un daļā Baltkrievijas ar centru Rīgā, bet Ukrainā „Ukraine”.
 
Ievērojami atšķīrās Vācijas attieksme pret dažādu valstu tautām. Tā bija atkarīga no attiecīgās tautas vērtības atbilstoši „rasu teorijai”. Nīderlandes un Norvēģijas ģermanizēto tautu pārvalde bija liberalizētāka nekā Krievijā. Okupācijas režīms Čehijā bija nosacīti vieglāks nekā Polijā. Visās teritorijās tika realizēta saimnieciskās izlaupīšanas politika. Vācijas represīvās struktūras izveidojas savas pārvaldes institūcijas.
 
Katrā no okupētajām valstīm pastāvēja vairākas kolaboracionisma formas. Pati smagākā noziedzīgas sadarbības forma bija piedalīšanās savas zemes civiliedzīvotāju slepkavībās.
Svarīgi!
Par sugas vārdu kļuva Norvēģijas profašistiskās partijas līdera un okupantu marionešu valdības vadītāja Vīdkuna Kvislinga uzvārds, bet par nodevības simbolu – Višī režīms.
Kolaboracionisma cēloņi bija dažādi. Bieži cilvēki vienkārši turpināja savu darbu policijā, ierēdņu amatos u.tml. Nereti cilvēki ticēja, ka, sadarbojoties ar okupantiem, viņi varēs piedalīties lēmumu pieņemšanā un tādējādi ietekmēt savas tautas likteni. Daudzi no kolaboracionistiem, arī V. Kvislings, sadarbojās ar Vāciju politiskas pārliecības dēļ. PSRS teritorijā cilvēki nereti piekrita sadarboties ar okupācijas varu, lai cīnītos pret totalitāro režīmu. Vācu okupācijas režīms Krievijā pieļāva antikomunistisku strāvojumu pastāvēšanu, zināmā mērā reliģiskās dzīves atdzimšanu, Tajā pašā laikā krievu tautas politiski un militāri aktīva rīcība Ā. Hitleram šķita nevajadzīga un pat nevēlama. Nacisti nevēlējās meklēt sev sabiedrotos krievu „zemcilvēku” vidū. Tomēr bija
cilvēki, kas sadarbojās ar nacistiem alkatības un personiskās ieinteresētības dēļ.
 
Saimnieciskā dzīve okupētajās teritorijās
Vācijas uzdevums bija arī ekonomikas organizēšana okupētajās teritorijās. Teorētiski bija paredzēts apvienot okupētās Eiropas ekonomiku. Praksē tas izvērtās nevis par integrāciju, bet tiešu ekonomisku ekspluatāciju, kas atbilda vācu interesēm. Tā visasāk izpaudās austrumos – Polijā un PSRS teritorijās, ieskaitot Baltijas valstis.
  1. Okupētajām valstīm bija jāmaksā okupācijas izdevumi.
  2. Vācija administratīvā ceļā mākslīgi paaugstināja vācu reihsmarkas kursu okupētajās Rietumu valstīs.
  3. Vācija noteica obligātās saražotās produkcijas piegādes.
  4. Tā piesavinājās okupēto valstu zelta un valūtas krājumus.
  5. Tika izlaupītas mākslas un kultūras vērtības.
  6. Daudzi uzņēmumi, ieskaitot ebreju īpašumus, tika konfiscēti vai piespiedu kārtā nopirkti par pazeminātu cenu.
  7. Liela nozīme Vācijas ekonomikā bija piespiedu kārtā mobilizēto ārzemju civilpersonu un karagūstekņu darbam rūpniecībā un lauksaimniecībā.
 
Atsauce:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Jozef_Tiso.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002