Teorija

Vācija iebrūk Polijā
1939. g. 1. septembra rītā vācu karaspēks pārgāja Polijas robežu. Vācija bija militāri un ekonomiski pietiekami spēcīga, lai uzsāktu lokālo karu pret Poliju. Taču tā nebija nopietni sagatavojusies Eiropas vai pasaules karam. Izņemot militārās kampaņas plānu pret Poliju, nebija izstrādāti nekādi citi militāri plāni. Vācu armijas (vērmahta) izveidi un apbruņošanu bija paredzēts pabeigt 1942. gadā. Vācijas sauszemes karaspēks sastāvēja no 102 divīzijām, no kurām tikai puse bija pilnīgi nokomplektētas. Francijas un Lielbritānijas rīcībā atradās lielāki militāri spēki.
 
Vācijas gatavošanos agresijai pret Poliju noslēdza nacistu specdienestu sarīkotās provokācijas. 1939. g. 31. augustā tika inscenēts poļu uzbrukums Gleivicas raidstacijai Vācijas teritorijā netālu no robežas ar Poliju. Stacijā iebruka privātā apģērbā tērpti esesieši un noraidīja ēterā četru minūšu garu uzrunu, kas sākās ar apgalvojumu, ka poļi ieņēmuši raidstaciju, un beidzās ar vārdiem „Lai dzīvo Polija!”. Ar šo un citām provokācijām nacisti cerēja attaisnot savu agresiju un vainu par kara sākšanos uzvelt Polijai. Vācu prese īpaši izcēla „Gleivicas incidentu”, radot tam lielu publicitāti. Pasaules sabiedrībai vajadzēja noticēt, ka Vācija bija spiesta enerģiski  rīkoties un sodīt Poliju.
 
warsaw_survivor.jpg
Polija pēc vācu iebrukuma
 
Militārā kampaņa pret Poliju kļuva par pirmo „zibenskaru”. Poļu armija, kas militāri tehniskā ziņā bija bezcerīgi atpalikusi, nespēja izrādīt vāciešiem nopietnu pretestību. Izmantojot tanku, aviācijas un mobilo vienību triecienus, vācu karaspēks strauji virzījās uz priekšu. Divarpus nedēļu laikā vērmahta vienības sasniedza Molotova-Rībentropa paktā noteikto interešu sfēru robežu. Aplenktā Varšava kapitulēja 28. septembrī, tomēr atsevišķas poļu karavīru vienības turpināja cīņu līdz 6. oktobrim. Formāli nepieteiktais Vācijas karš pret Poliju bija beidzies.

Sagraut Poliju Vācijai palīdzēja Padomju Savienība, kuras armija 17. septembrī iebruka Austrumpolijā. PSRS iesaistījās Otrajā pasaules karā un kļuva par tās dalībvalsti. Savu agresīvo rīcību pret Poliju tā mēģināja attaisnot, izvirzot no starptautisko tiesību viedokļa nepieņemamus argumentus. Polijas sūtnim Maskavā tika iesniegta nota, kurā bija apgalvots, ka Polijas valsts un tās valdība ir beigusi eksistēt (Poļu valdība bija 17. septembrī atstājusi valsti un devusies uz Rumāniju. Starptautisko tiesību izpratnē valsts turpina pastāvēt, ja arī uz laiku tās valdība nevar izpildīt savas funkcijas) un Padomju Savienībai ir jāaizsargā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāji un viņu īpašumi.

Polijas militāro kampaņu noslēdza vienošanās par pamieru vai miera līgums. Vācija principā piekrita Padomju Savienības nostādnei, ka to intereses neprasa saglabāt „apcirpto” Poliju kā patstāvīgu valsti.
Svarīgi!
1939. g. 28. septembrī starp Vāciju un PSRS tika parakstīts līgums „Par draudzību un robežu”. 
Tas sankcionēja Polijas suverenitātes iznīcināšanu un precizēja 23. augustā noteikto Austrumeiropas sadali. Lietuvu, izņemto apgabalu ap Marijampoli, iekļāva PSRS interešu sfērā, bet Ļubļinas vojevodisti un daļu no Varšavas vojevodistes – Vācijas interešu sfērā.
 
Polijas sakāvei un Austrumeiropas sadalīšanai sekoja iedzīvotāju pārvietošana. Šādi Vācija un Padomju Savienība cerēja nostiprināt vienošanos par interešu sfēru norobežošanu. Abas lielvalstis parakstīja slepenu protokolu, kas paredzēja iespēju vāciešiem no padomju intereses zonas pārcelties uz Vāciju, bet vācu interešu sfērā dzīvojošiem ukraiņiem un baltkrieviem – uz Padomju Savienību. Protokols attiecās arī uz Latvijā un Igaunijā dzīvojošiem vāciešiem. Starptautisko tiesību vēsturē tam nav precedenta. Tas ir vienīgais tāda veida nolīgums, kurā divi diktatori par savā starpā noslēgtās vienošanās objektu izrauga citas suverēnās valstīs dzīvojošus pilsoņus.
 
1939. gadā sākās vāciešu „atgriešanās reihā” no vairākām Eiropas valstīm. Izceļoja arī Latvijas un Igaunijas vācieši. Lielākā daļa no viņiem tika nometināti anektētajos Polijas rietumu apgabalos: Dancigā – Rietumprūsijā un Vartas zemē. Poļu iedzīvotājiem šīs teritorijas bija jāatstāj un jādodas uz Ģenerālgubernatūru. Vācu izceļotājiem vajadzēja nostiprināt paplašināto Vācijas valsti. Lai gan nacisti visu laiku klaigāja par „dzīves telpas” trūkumu, šī uzdevuma izpildei viņiem trūka cilvēki.
 
PSRS izrēķinās ar Somiju
Pēc Polijas sagrāves Vācija un PSRS gatavojās nākamajām akcijām. Vācija bruņojās Rietumu kampaņai.

Savukārt Padomju Savienība nostiprinājās Baltijas valstīs un plānoja izrēķināties ar „nepaklausīgo” Somiju, kura:
  1. 1939. g. oktobrī atteicās ar PSRS slēgt savstarpējās palīdzības līgumu.
  2. nepiekrita Kremļa priekšlikumam iznomāt Hanko pussalu;
  3. nepiekrita atdot Padomju Savienībai Somu līča austrumu arhipelāga ārējās salas, kā arī Karēlijas zemes šauruma rietumdaļu apmaiņā pret citu lielāku teritoriju padomju Karēlijā.
 
gdgd.jpg
 
Karēlijas zemes šaurumā atradās Mannerheima (Kārlis Gustavs Mannerheims (1867 – 1951) – Somijas maršals, somu armijas virspavēlnieks Ziemas karā.) aizsardzības līnija. Šī teritorija tika uzskatīta arī par vissenāko somu apdzīvoto vietu. Ja Somija pieņemtu padomju prasības, kas tika pamatotas ar to, ka nepieciešams nostiprināt Ļeņingradas (tag. Sanktpēterburgas) drošību, tad tai nepiestāvētu nekādas pretošanās iespējas.

1939. g. novembrī Padomju Savienība un Somijas attiecībās iestājās krīze. Kremlis pārtrauca sarunas un forsēja gatavošanos militārai agresijai. Padomju prese izvērsa plašu pretsomu kampaņu. Pēc nacistu parauga („Gleivicas incidents”) padomju specdienesti 26. novembrī inscenēja robežkonfliktu pie Manilas ciema Karēlijas zemes šaurumā, apvainojot tā izraisīšanā Somiju, kuras artilērija it kā šāvusi pāri robežai, nogalinot vairākus padomju karavīrus. Somu priekšlikums incidentu izmeklēt tika noraidīts.
Svarīgi!
Padomju Savienība pārtrauca diplomātiskās attiecības un 1939. gada 30. decembrī uzsāka plašu uzbrukumu uz visas 1000 km garās Somijas robežas. Šis Otrā pasaules kara notikums vēsturē ieguvis Ziemas kara nosaukumu.
Lai attaisnotos pasaules sabiedrības acīs, Kremlis izšķīrās par ļoti neveiksmīgu maldināšanas pasākumu. 1939. g. 1. decembrī Somijas atstātā pierobežas ciemā Terijokos tika sastādīta marionešu valdība, kuras priekšgalā atradās vienas no Kominternes vadītājiem, pēc tautības soms – Oto Kūsinens. Maskava ar šo valdību noslēdza draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu, kas atrisināja „visus strīdīgos jautājumus” Padomju Savienībā vēlamā garā. Vairākus mēnešus padomju līderis atteicās atzīt likumīgo somu valdību Helsinkos un deklarēja, ka Sarkanā armija nav iebrukusi Somijā kā agresors, bet gan sniedza tai palīdzību pēc somu tautas lūguma, atbrīvodama somu darbaļaudis no kapitālistu un muižnieku jūga.
 
Ottokuusinen.jpg
O. Kūsinens
 
No savas puses arī somi apsprieda iespēju izveidot Somijas teritorijā alternatīvu Krievijas valdību ar Aleksandru Kerenski vai Ļevu Trocki priekšgalā.

Komēdija ar O. Kūsinena valdību beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Izņemot PSRS, neviena cita valsts to neatzina. 1940.g. janvāra beigās Padomju Savienība jau bija spiesta atzīt, ka Somijai Helsinkos tomēr ir likumīga valdība. Pēc pusotra mēneša O. Kūsinena valdība tika likvidēta un padomju puse izvairījās to vispār pieminēt.
Padomju Savienība pret Somiju plānoja „zibenskaru”, taču to neizdevās īstenot. Kaut gan Sarkanajai armijai bija milzīgs pārspēks, tā ilgi nespēja gūt vērā ņemamus panākumus. Somi varonīgi pretojās un izcīnīja vairākas gluži neticamas uzvaras. Ciešot neiedomājami lielus zaudējumus, tikai 1940. gada februārī padomju karaspēkam izdevās daļēji pārvarēt Mannerheima aizsardzības līniju. Somijas spēki sāka izsīkt un tā bija spiesta piekrist miera sarunām.
 
1940. g. martā tika parakstīts miera līgums, kas noslēdza 105 dienas ilgušo Ziemas karu.

Ziemas kara rezultātā Somija:
  1. zaudēja 10% no teritorijas;
  2. tai vajadzēja uz 30 gadiem iznomāt Hanko pussalu padomju karaflotes bāzes ierīkošanai.

Šie miera noteikumi satrieca somu sabiedrību un veicināja pretkrievu noskaņojuma pastiprināšanos. Somija sāka tuvināties Vācijai, cerot ar tās palīdzību gūt revanšu par zaudējumu Ziemas karā.

Padomju Savienība guva Pirra uzvaru (Pirrs bija nelielas Senās Grieķijas valsts - Epīras valdnieks. Kādā no kariem viņa karaspēks sakāva romiešus, tomēr Pirra karaspēks cieta tik lielus zaudējumus, ka viņš bija spiests izmest savu slaveno frāzi — vēl viena tāda uzvara un mūsu vairs nebūs, kas iegāja vēsturē kā teiciens „Pirra uzvara”.)

Visai pasaulei PSRS bija pierādījusi savu militāro vājumu. No miljons karavīriem, kas piedalījās cīņās pret somiem, krita, nosala vai tika ievainoti 265 000. Cietas arī PSRS starptautiskā autoritāte un prestižs. 1939. g. 14. decembrī Padomju Savienību kā agresoru izslēdza no Tautu Savienības.
 
Atsauce:
http://wineandexcrement.com/us-presents-gift-to-russia-to-commemorate-60th-anniversary-of-soviet-invasion-of-poland/1756/
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/archive/2/24/20071120112204!The_Bochnia_massacre_German-occupied_Poland_1939.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:EU-Finland.svg
http://3.bp.blogspot.com/_OzlcG6YJV24/SKjYzHl0y6I/AAAAAAAAA8M/bKlq-LoiVuM/s400/Ottokuusinen.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.