Teorija

Nacistu popularitāte, ko nostiprināja militārie panākumi, Vācijā pilnībā neizzuda līdz pat kara beigām. Tomēr ne visi iedzīvotāji atbalstīja Hitleru. Pat pēdējās ierobežoti demokrātiskajās reihstāga vēlēšanās 1933. g. martā savas pozīcijas lielā mērā saglabāja kreisās partijas un katoliskā Centra partija. Visos Vācijas sabiedrības slāņos bija cilvēki, kas nebija apmierināti ar režīmu. Augsti ierēdņi un virsnieki sadarbojās ar britu izlūkdienestu. Katoliskā jaunatne organizēja slepenus opozicionāru pulciņus, turpināja darboties arī komunistiskā pagrīde.
 
Izplatītākās pretošanās formas vācu okupantiem bija:
  1. propaganda (ideju, uzskatu un teoriju sistemātiska izplatīšana ar nolūku iegūt piekritējus) un aģitācija (mutiska un rakstiska politiska darbība, kuras mērķis ir ietekmēt plašas aprindas),
  2. nelegālas literatūras izdošana un izplatīšana,
  3. diversijas (valstij naidīgu organizāciju vai ārvalstu aģentu graujoša darbība miera laikā) transporta jomā, informācijas vākšana,
  4. kolaboracionistu (dzimtenes nodevēju, kas sadarbojas ar okupantiem) apzināšana un atmaskošana,
  5. bruņotu partizānu (pretošanās kustības dalībnieki) cīņa.
 
1941. gada augustā, kad Minsteres katoļu bīskaps Augusts fon Galens sprediķī publiski iebilda pret „eitanāzijas” programmu, nacistu varas iestādes neuzdrošinājās vērsties pret tik augstu baznīcas amatpersonu. Pret „eitanāziju” iebilda arī citi bīskapi un pat nacistu partijas biedri.
 
bez nosaukuma.bmp
Augusts fon Galens

Atentāts pret Ā. Hitleru
Nozīmīgākās Vācijas pretošanās kustības pasākums ir 1944. g. 20. jūlija atentāts pret Ā. Hitleru. Vācijas militārā elite – ģenerāļi un virsnieki – jau sen nevarēja pieņemt Ā. Hitlera režīmu. Apjaušot sakāvi, viņi, sadarbojoties ar citiem vecās elites pārstāvjiem, nolēma gāzt nacistu režīmu, pārņemt varu un panākt lūzumu kara gaitā. Sazvērnieki vēlējās noslēgt mieru ar Rietumiem un koncentrēt spēkus pret Sarkano armiju. 1944. gadā plāns paredzēja pēc Ā. Hitlera nogalināšanas izdarīt valsts apvērsumu ar Berlīnē izveidotās Rezerves armijas spēkiem. Viens no sazvērestības galvenajiem organizētājiem bija pulkvedis Klauss fon Štaufenbergs. 1944. g. 20. jūlijā viņš apspriedē pie Ā. Hitlera diktatora tiešā tuvumā novietoja portfeli ar bumbu.
 
Eksplozija izraisīja ievērojamus postījumus, bet Ā. Hitlers praktiski necieta. Sazvērnieki, būdami pārliecināti par Ā. Hitlera nāvi, uzsāka realizēt apvērsumu. Ironija, ka tas varēja izdoties pat Hitleram dzīvam esot. Tomēr, kad kļuva skaidrs, ka atentāts bija neveiksmīgs, sazvērnieku jau tā neizlēmīgā rīcība beidzās ar neveiksmi. Režīms nežēlīgi izrēķinājās ar sazvērestības dalībniekiem.
 
Claus-von-stauffenberg.jpg
Klauss fon Štaufenbergs
 
Pretošanās kustība Francijā
Visievērojamākā pretošanās kustība izveidojās Rietumeiropā Francijā. Ģenerālis Šarls de Golls, kas sakautās Francijas valdībā bija aizsardzības ministra vietnieks, nesamierinājās ar jauno situāciju. Kapitulācijas brīdī 1940. g. 18. jūnijā viņš, uzstājoties, Londonas radio, aicināja tautu turpināt pretestību. Š. de Golls nodibināja komiteju „Brīvā Francija”, kas, atrazdamās Londonā, organizēja Francijas pretošanās kustību. Pretošanos organizēja arī spēcīgā Komunistiskā partija. Pretošanās kustība veica diversijas un uzbrukumus okupantiem, piegādāja informāciju britu izlūkdienestiem. Kad Sabiedrotie izcēlās Normandijā, pretošanās kustības cīnītāji daudzviet uzsāka sacelšanos pret vācu okupantiem. 1944. g. jūlijā uzliesmoja sacelšanās Parīzē.
 
Pretošanās kustības Austrumeiropā
Pretošanās kustības pastāvēja visā Austrumeiropā. Spēcīgākās no tām bija Polijā un PSRS.
 
Polijā 1944.g. augustā, kad padomju spēki sasniedza Varšavas pievārti, pilsētā sākās sacelšanās pret nacistiem. J. Staļins vēlējās, lai Polijas nacionālās pretošanās kustība tiktu novājināta, pirms valsts nonāktu padomju rokās. Tāpēc padomju spēki uz priekšu nevirzījās un Vācija guva iespēju sacelšanos apspiest.
Ar britu izlūkdienestu saistīta čehu nacionālo patriotu grupa 1942.g. nogalināja Reiha drošības galvenās pārvaldes priekšnieku R. Heidrihu.
 
Dienvidslāvijas komunistiski noskaņotie partizāni J. Broza Tito vadībā kontrolēja pat kalnu rajonus. 1944. gadā partizānu armija apvienojās ar Sarkanās armijas karavīriem un atbrīvoja valsti no vācu karaspēka.
Nozīmīgs bija Krievijas partizānu karš vērmahta aizmugurē. Tur tautas sacelšanās pret okupantiem savijās ar padomju specdienestu labi koordinētu diversiju programmu. Tā bija neparasti efektīva pretošanās, spridzinot dzelzceļus, iznīcinot vācu karavīrus un amatpersonas.
 
josip_broz_tito_large.jpg
J. Brozs Tito
 
Kolaboracionisms
Pēc Eiropas valstu okupācijas iekarotājiem bija vajadzīgs vietējo iedzīvotāju atbalsts, lai varētu īstenot savus mērķus. Tādēļ viņi bija ieinteresēti to brīvprātīgā sadarbībā.
Svarīgi!
Francijā Višī pilsētā atradās nacistu marionešu valdība ar Anrī Petēnu priekšgalā. Pēc kara Višī režīms kļuva par nacionālās nodevības simbolu.
Jau kara laikā sadarbību ar ienaidnieku un okupācijas varu Francijā sāka saukt par kolaboracionismu (franču val. collaboration – sadarbība). Kolaboracionisma cēloņi un tā vērtējums ir viens no sarežģītākajiem 20. gs. jautājumiem vēsturē.
 
Nacistu piekritēji – kolaboranti – atradās gandrīz katrā Eiropas valstī. Okupantiem bija svarīgi izveidot augsta līmeņa vietējās institūcijas, kuras radītu savas nacionālās valdības ilūziju, bet kurš strādātu vāciešiem paklausīgi cilvēki. Valsts līmenī ar Hitlera valdību sadarbojās Norvēģijas un Francijas valdības. Norvēģijā nacistu marionešu valdības vadītāju Vidkunu Kvislingu pēc kara sodīja ar nāvi. Viņas vārds ir kļuvis par sugas vārdu kolaboracionistu apzīmēšanai.
 
Arī Horvātijā, Slovākijā, Beļģijā, Nīderlandē un citās Vācijas okupētajās zemēs bija nacistu piekritēji un atbalstītāji.
 
Atsauce:
http://www.armchairgeneral.com/forums/showthread.php?t=91643
http://www.chemistrydaily.com/chemistry/Image:Claus-von-stauffenberg.jpg
http://www.yoursdaily.com/analysis/the_road_to_sectarian_conflict_lessons_from_the_balkans
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002