Teorija

Pirmais pasaules karš ir pazīstams arī kā Lielais Karš, Nāciju karš un Karš, kas izbeigs visus karus.
I pasaules karš bija vispasaules konflikts, kas ilga no 1914. līdz 1918. gadam un kurš notika starp Antantes valstīm (Francija + Anglija + Krievija )  un Trejsavienību (Itālija + Vācija + Austroungārija).
 
DSCF2639.JPG
Trejsavienības un Antantes dalībvalstis
  
20. gs. sākumā notika globalizācija (process, kad ekonomiskās, politiskās, sociālās u.c. problēmas atsevišķās valstīs kļūst savstarpēji ciešāk saistītas).

Notika strauja zinātnes, tehnikas un rūpniecības attīstība. Paplašinājās ekonomiskie un politiskie sakari. Pieauga iedzīvotāju skaits. Arvien lielāka kļuva nepieciešamība saskaņot valstu intereses un radīt jaunas starptautiskās attiecības. Bet lielvalstis, kas veidoja Eiropas politiku, nebija gatavas to darīt.
  
Tās bija dažāda tipa impērijas:
  1. industriāli koloniālās impērijas (Lielbritānija, Francija);
  2. tradicionālās impērijas (Krievija, Austroungārija, Osmaņu impērija);
  3. jaunā impērija (Vācija).
 
Lai sasniegtu savus ekspansionistiskos mērķus, lielvalstis veidoja militāri politiskos blokus.
 
Lielvalstu militāro bloku izveidošanās
19. gs. ilgu laiku spēcīgākā Eiropas valsts bija Francija. Pēc franču – prūšu kara un Vācijas apvienošanās par spēcīgāko valsti kļuva Vācija. Lai līdzsvarotu spēku samēru, Francijai bija jāmeklē sabiedrotie. Vācijas kanclers O. Bismarks nevēlējās to pieļaut un arī pats sāka meklēt sabiedrotos. Vācija izmantoja Austroungārijas nesaskaņas ar Krieviju un noslēdza ar to savienību 1879.g. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt Krievijas uzbrukuma gadījumā. 1882. g. abām valstīm pievienojās Itālija, kurai vajadzēja sabiedrotos, kas palīdzētu atrisināt domstarpības ar Franciju par ietekmi Ziemeļāfrikā. Izveidojās Trejsavienība, kas bija vērsta gan pret Krieviju, gan pret Franciju.

Oto Bismarks cerēja, ka Krievija atturēsies no konflikta ar Vāciju un nemeklēs savienību ar Franciju, bet kļūdījās. Krievijas un Vācijas attiecības jau bija saasinātas Balkānu konflikta laikā, un, kad Krievijas – Turcijas miera līgums Berlīnes kongresā 1878.g. tika mainīts par sliktu Krievijai, tas Krievijā izraisīja neapmierinātību. Rezultātā Francija no 1891. – 1893.g. noslēdza vairākus līgumus par savstarpējo palīdzību.

Vācijas straujais saimnieciskais uzplaukums radīja konkurenci Anglijai. Angļus uztrauca vācu flote, kas apdraudēja britu kundzību pasaules okeānos. Anglija sāka tuvināties Krievijai un Francijai. 1904.g. Anglija un Francija bija atrisinājusi strīdus koloniju jautājumus un noslēgusi „sirsnīgu saprašanos” (entente cordiale). No tā cēlies nosaukums Antante.
Svarīgi!
Rezultātā 20. gs. sākumā Eiropā izveidojās 2 militāras savienības – Trejsavienība un Antante.
Tas bija negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka Anglija un Francija bija ienaidnieki no Simtgadu kara laikiem, bet Krievija un Francija – no Lielās franču revolūcijas. Antantē apvienojās tobrīd 2 visdemokrātiskākās valstis Eiropā – Francija un Anglija ar visnedemokrātiskāko – Krieviju. Sākotnēji šīs apvienošanās radīja ilūziju par stabilitāti, drošību un līdzsvaru, taču turpmākā bruņošanās un nesaskaņas kliedēja šo ilūziju.
 
Starptautiskie saspīlējumi
10big.jpg
Vilhelms II
  
20. gs. sākumā starp vairākām Eiropas valstīm bija saspīlētas attiecības. Saasinājās Vācijas un Francijas domstarpības par Maroku. Francija vēlējās pakļaut Maroku, ko negribēja pieļaut Vācija.
 
1905. g. Vilhelms II paziņoja:
  1. neatzīst Francijas tiesības uz Maroku;
  2. aizstāv Marokas tiesības uz neatkarību;
  3. Vācijai un Marokai pienākas tādas pašas tirdzniecības brīvības un tiesības kā citām lielvalstīm.
 
Draudēja izcelties karš. Tad 1906. g. Spānija sasauca starptautisko konferenci un nolēma, ka visām valstīm ir vienādas tiesības Marokā. Francija nepiekāpās un ieveda Marokā savu karaspēku. Savukārt Vācija vēlāk nosūtīja uz Marokas ostu bruņotus kuģus. Atkal draudēja izcelties karš. To novērsa Anglijas iejaukšanās. Vācija bija spiesta atkāpties.
 
1908.g. Austroungārija pasludināja Bosniju un Hercegovinu par Austroungārijas zemēm. Tas nepatika Serbijai, jo abās provincēs dzīvoja galvenokārt serbi. Serbiju atbalstīja Krievija, bet Austroungāriju Vācija. Krievija bija tik novājināta pēc krievu – japāņu kara, ka ieteica Serbijai piekāpties.
 
1912.g. Balkānu valstis – Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne ar Krievijas slepenu atbalstu noslēdza savstarpēju savienību un uzsāka karu ar Turciju, kura karu zaudēja. Jauniegūto teritoriju dalīšana izraisīja strīdus sabiedroto starpā. 1913.g. izcēlās otrs Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija, Melnkalne un Rumānija cīnījās pret Bulgāriju. Bulgārija zaudēja.

Abi Balkānu kari saasināja attiecības starp Krieviju un Austroungāriju. Serbija un Melnkalne centās iegūt Adrijas jūras piekrasti, un to atbalstīja Krievija. Savukārt Austroungārija pieprasīja nodibināt Albānijas valsti. Krievija piekāpās.
Svarīgi!
1912. g. Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Albānija.
Atskatoties uz iepriekš notikušajiem konfliktiem, var nojaust, ka jebkurš nākamais konflikts varētu izraisīt karu Eiropā.
 
Pirmā pasaules kara iemesli
  1. Cīņa par ekonomisko un politisko kundzību Eiropā un pasaulē.
  2. Militārā rūpniecība. Tika ražota moderna militārā tehnika. Valstis nespēja to ražošanu kontrolēt. Sākās valstu militarizācija un militāri rūpnieciskā kompleksa (militārā rūpniecība + armija + valsts institūcijas) veidošanās, jo īpaši Vācijā, kura centās ar ieročiem pastiprināt savas pozīcijas Eiropā.
  3. Nacionālais egoisms – savu nacionālo interešu absolutizēšana, ignorējot citu valstu tiesības un intereses.
  4. Militārisma kults – idejas par kara nepieciešamību un nenovēršamību.
inflandersfields.jpg
 
Svarīgi!
Bija vajadzīgs tikai viens incidents, lai saspīlētās lielvalstu attiecības pārvērstos karā. Par šādu incidentu kalpoja Sarajevas atentāts. Bosnijas un Hercegovinas pievienošana Austroungārijai izraisīja neapmierinātību serbos, kuru mērķis bija visu serbu apdzīvoto zemju pievienošana Serbijai. Tā kā Austroungārija tam pretojās, 1914. gada 28. jūnijā serbu nacionālists Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu.
Neskatoties uz to, ka atentātu izdarīja Austroungārijas pavalstnieks, Austroungārijas valdība par vainīgu uzskatīja Serbiju. Saņēmusi Vācijas atbalstu, Austroungārija 23. jūlijā iesniedza Serbijai ultimātu un pieprasīja, lai izmeklēšanu Serbijas teritorijā atļauj veikt Austroungārijas pārstāvjiem. Tā kā Serbija šo prasību noraidīja, tad 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. Šāda Austroungārijas nostāja nebūtu iespējama, ja Vācija nebūtu izteikusi atbalstu Austroungārijai. Vācija ignorēja Lielbritānijas priekšlikumus sasaukt konferenci miera saglabāšanai.
 
Konflikta attīstība 1914. gadā:
  1. 30. jūlijā Krievija izsludināja mobilizāciju, parādot gatavību aizstāvēt Serbiju;
  2. 31. jūlijā Vācija iesniedza ultimātu Krievijai, pieprasot pārtraukt mobilizāciju, bet Krievija to ignorēja;
  3. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu;
  4. 3. augustā Vācija pieteica karu Francijai, un caur Beļģijas teritoriju iebruka tajā; Itālija pasludināja neitralitāti, jo Austroungārija ultimātu Serbijai nebija saskaņojusi ar Itāliju;
  5. 4. augustā Vācija iebruka Beļģijā un Francijā; Anglija pieteica karu Vācijai;
  6. 6. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, bet Francija un Anglija – Austroungārijai;
  7. 15. augustā Japāna pieteica karu Vācijai, jo tā atteicās atdot tai savas teritorijas Ķīnā.
 
60728-004-bcf9187d.jpg
 
 
Kara sākšanos padarīja nenovēršamu šādi faktori:
  1. Militāri politisko bloku disciplīna, kas nosaka, ka kādai no bloka valstīm iesaistoties militārā konfliktā, tās partnerēm jādodas palīgā;
  2. Par iesaistīšanos karā lēma šaurs cilvēku loks – valdnieki, politiskie un militārie vadītāji. Ne tikai sabiedrība, bet arī plašas politiskās aprindas nepiedalījās lēmumu pieņemšanā;
  3. Vadošo politiķu vēlēšanās nevis saglabāt mieru, bet uzņemties risku nacionālo interešu un prestiža vārdā;
  4. Modernā kara būtības izpratnes trūkums. Politiķi uzskatīja, ka karš nav novēršams, kas tas būs neilgs un to izdosies ierobežot.
 
10.jpg
 
Nepilna mēneša laikā izcēlās 1. pasaules karš, kurā iesaistījās 38 valstis un ¾ pasaules iedzīvotāju. Karā tika mobilizēti 73,5 miljoni vīriešu. Šajā karā pirmo reizi tika pielietoti moderni ieroči – ložmetēji, tanki, aviācija, ķīmiskie ieroči – hlora gāzes. Karš ilga vairāk kā četrus gadus. Rezultātā sabruka Eiropas impērijas.
 
Karojošo valstu mērķi:
  • Austroungārija vēlējās likvidēt Serbijas un Melnkalnes valsti, pievienot sev Krievijas rietumu apgabalus, kundzības iegūšana Balkānos. Kara gaitā par galveno mērķi kļuva pašas valsts saglabāšanu.
  • Vācija vēlējās izveidot vienotu koloniālo impēriju Āfrikā, vājināt franču un britu pozīcijas Tuvajos Austrumos. Vēlāk par tās mērķi kļuva Eiropas kundzība, pārvēršot Beļģiju par savu vasaļvalsti, pievienojot sev Francijas apgabalus. 1915. g. tās mērķis bija iekarot Poliju, Lietuvu, Kurzemi, bet 1917. g. jau visu Baltiju un Ukrainu.
  • Krievija vēlējās sagrābt Turcijai piederošo Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumu, anektēt Galīciju un iegūt kundzību Balkānos. 1917.g. par tās mērķi kļuva pašas valsts saglabāšana.
  • Francija vēlējās atgūt Elzasu un Lotringu, atjaunot Beļģijas valsti, kā arī anektēt dažas Vācijai piederošās teritorijas.
  • Lielbritānija neatbalstīja Francijas plānoto Reinas kreisā krasta aneksiju, jo bija pret Francijas hegemoniju kontinentālajā Eiropā. Tā vēlējās likvidēt Vācijas konkurenci pasaules tirdzniecībā, anektēt tās kolonijas un kopā ar Franciju sadalīt Turciju.
  • ASV nevēlējās pieļaut Vācijas uzvaru, lai nezaudētu Antantes valstīm piešķirtos aizdevumus miljardu dolāru vērtībā, kā arī vēlējās panākt vadošo lomu pasaules lielvalstu vidū.
 
Pēc kara vešanas formām un kara gaitas Pirmo pasaules karu
var iedalīt 3 posmos:
  1. 1914. – 1915. gads – manevrēšanas karš un pāreja uz pozīciju karu;
  2. 1916. – 1917. gads – pozīciju karš;
  3. 1918. gads – kara noslēgums.
 
Karš no 1914. – 1915. gadam
Kara pirmajā posmā izveidojās 2 galvenās frontes: Austrumu un Rietumu fronte.
 
Rietumu fronte stiepās 700 km garumā no Ziemeļjūras līdz Šveicei. Tajā Vācijas armija cīnījās ar britiem un frančiem. Austrumu fronte stiepās 1200 km garumā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tajā Krievijas armija cīnījās ar Vācijas un Austroungārijas spēkiem.
 
sap01_cvl00200_p.jpg
 
Ģenerāļa Šlīfena izstrādātajā Vācijas ģenerālplānā bija paredzēts caur Beļģiju iebrukt Francijā un sakaut to. Tad uzbrukt Krievijai. Tomēr Vācijai neizdevās ielauzties Ziemeļfrancijā. Kaujā pie Marnas upes, kurā piedalījās aptuveni 2 milj. vīru, vācu uzbrukums tika apturēts. Rezultātā Rietumu frontē sākās pozīciju karš ar 600 km garu frontes līniju, kas 3 gadu garumā gandrīz nemainījās.

17. augustā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijā un Vācijai vajadzēja daļu armijas sūtīt uz Austrumu fronti cīņai pret Krieviju, līdz ar to Vācija neizdevās izvairīties no cīņas divās frontēs. Krievija iebruka arī Austroungārijā, ieņemot lielu daļu Galīcijas.

1914. g. karā iesaistījās Osmaņu impērija, pret kuru Krievija karoja Kaukāzā, bet Anglija Mezopotāmijā un Sīnajas pussalā. 1915.g. Vācija un Austroungārija Austrumu frontē cerēja sakaut Krieviju. Neskatoties uz teritoriju un daudzu karavīru zaudēšanas, Krievija no kara neizstājās.

1915.g. Trejsavienībai pievienojās Bulgārija, kura kopā ar Austroungāriju sakāva Serbiju. Savukārt Itālija iesaistījās karā Antantes pusē, cerot uz Austroungārijai piederošās Tiroles un Triestes iegūšanu.
Svarīgi!
Rezultātā vienā pusē kā bijusī Trejsavienība karoja Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Osmaņu impērija, bet Antantē – Krievija, Anglija, Francija, Itālija.
1915.g. Vācija pasludināja zemūdeņu karu, paziņojot, ka kara darbības rajonos tiks nogremdēts jebkurš kuģis. Kad tika nogremdēts amerikāņu pasažieru kuģis Lusitania ar 1196 pasažieriem un komandu, Vācija pēc ASV protesta ierobežoja zemūdens kara apjomus.
 
Karš no 1917. – 1918. gadam
1917.g. janvārī Vācija paziņoja, ka tā atsāks zemūdens karu, piedraudot nogremdēt katru kuģi Lielbritānijas un to sabiedroto ūdeņos. Vācija gribēja piespiest Angliju noslēgt mieru.
 
wilson.jpg
Vudro Vilsons
  
1917. gada 22. janvārī visu karojošo valstu valdībām tika izteikta ASV  prezidentaVudro Vilsonamiera iniciatīva. Trejsavienība bija gatava piedalīties miera sarunās, savukārt Antantes valstis atbildes notā nosauca savus miera noslēgšanas nosacījumus. 1917.g. 29. janvārī Vācija paziņoja savus miera nosacījumus, un, nesagaidot Antantes atbildi, atsāka neierobežotu zemūdens karu. Rezultātā V. Vilsona miera iniciatīva cieta neveiksmi.
 
1917. gada Februāra revolūcija Krievijā.
Smagi kara sekas izjuta Krievija, jo valsts ekonomika nebija pielāgota ilgstošam karam. Pilsētās trūka pārtika, sākās streiki un demonstrācijas, kas februārī pārauga krīzē. Strādnieki sāka veidot savus varas orgānus – deputātu padomes. No troņa tika gāzts autokrātiskais cars Nikolajs II. Krievija tika pasludināta
par republiku un izveidota Pagaidu valdību, kurā dominēja liberāli noskaņoti sociālisti.

Vācija, cerot panākt Krievijas izstāšanos no kara, centās saasināt iekšpolitiskās nesaskaņas Krievijā. 1917.g. aprīlī tā palīdzēja no Šveices atgriezties Krievijā vairākiem emigrantiem, ieskaitot V. Uļjanovam (Ļeņinam). Viņa vadībā boļševiku partija sāka cīņu par varu, lai izveidotu sociālistisku iekārtu Krievijā.
1917. gada vasaras beigās viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar viņu kontrolētā 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.
 
Boļševiku lozungs par tūlītēju kara izbeigšanu izraisīja brāļošanos frontē un demoralizēja armijas kaujas spējas. Šajā laikā vara principā "mētājās uz ielas", jo Pagaidu valdībai nebija autoritātes un tā nespēja nostiprināties Krievijā.
 
1917.g. 6. aprīlī ASV pārtrauca neitralitātes politiku un pieteica karu Vācijai.
  
lenins.jpg
Ļeņins
  
1917.g. vasarā un rudenī Pagaidu valdība piedzīvoja vairākas krīzes un sastāva maiņas, bet valsts iekšējās problēmas nespēja atrisināt. Paralēli tam boļševiki solīja izbeigt karu, piešķirt zemniekiem zemi un nodibināt taisnīgu valsts pārvaldi.

Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē. Komunisti to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Komunistu pretinieki - par valsts apvērsumu. Revolūcijas rezultātā tika gāzta sociālistu izveidotā Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā. Par augstāko orgānu kļuva Viskrievijas Padomju kongress, kura starplaikos darbojās Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja (VCIK) un padomju valdība – Tautas komisāru padome (TKP) ar Ļeņinu priekšgalā.

Oktobra revolūcija notika 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila. Revolūcijas rezultātā boļševiku pretinieki tika apspiesti, citas politiskās partijas vajātas un aizliegtas. Tika pasludināta kara izbeigšana, muižnieku zemju konfiskācija un atdošana zemniekiem. Notika izrēķināšanās ar padomju varas pretiniekiem -sarkanais terors. Bez tiesas sprieduma Jekaterinburgā tika noslepkavots arī bijušais Krievijas cars Nikolajs II un viņa ģimene.

Revolūcija skāra gan pilsētas, gan lauku apvidus. Lai gan galvenie revolūcijas notikumi norisinājās Maskavā un Sanktpēterburgā, plaši nemieri notika arī laukos, un jau 1918. gadā sākās pilsoņu karš, kurš turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā, komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kura pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.
 
1917. gada decembrī Krievija uzsāka sarunas ar Vāciju par miera noslēgšanu. Tas bija abpusēji izdevīgi, jo Krievija nespēja vairs turpināt karu, bet Vācija varētu Austrumu frontē esošo karaspēku pārvietot uz Rietumu fronti. Sākotnējās sarunas bija neveiksmīgas, jo Krievija negribēja piekrist Vācijas prasībām. Vācija sāka uzbrukumu un ieņēma plašas teritorijas Krievijā, arī Baltiju. Tas piespieda boļševiku valdību piekrist visiem noteikumiem.
Svarīgi!
1918.g. 3. martā tika parakstīts Brestas miera līgums (Brestļitovskas miera līgums) ar Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju. Krievija zaudēja milzīgas teritorijas un apņēmās samaksāt reparācijas.
Pēc šī līguma Vācija visus spēkus nosūtīja uz Rietumu fronti, tomēr panākumus neguva.
  
1918.g. novembrī Krievija Brestļitovskas miera līgumu anulēja.
 
Augustā notika Francijas, Anglijas un ASV apvienotais uzbrukums franču ģenerāla Foša vadībā vāciešiem, kuri sāka atkāpties. Apvienoto spēku sekmīgi uzbrukumi notika arī Balkānu pussalā, rezultātā Bulgārija un Austroungārija noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem. 1918.g. septembra beigās Vācija vairs nebija spējīga cīnīties Pirmajā pasaules karā. Antantes valstis bija gatavas vienoties par pamieru tikai ar leģitīmiem (likumīgi atzīti) demokrātiskiem politiķiem. Antante vēlējās ķeizara Vilhelma II atkāpšanos.

Vācijā tika izveidota pirmā parlamentāriskā valdība, tomēr miera sarunas izjuka un Vācijas valdība izlēma atsākt militāru pretestību. Vācijas flotei tika dota pavēle uzbrukt daudz spēcīgākajai britu flotei, bet Ķīles un Vilhelmshāfenes flotes vienības atteicās to izpildīt. 1000 matroži tika arestēti. Sabiedrībā auga neapmierinātība. 1918.g. 3. novembrī sākās revolūcija Vācijā. Ķeizars Vilhelms II atkāpās no troņa.
Svarīgi!
10. novembrī tika sastādīta sociāldemokrātu valdība ar Frīdrihu Ebertu priekšgalā, kura 11. novembrī Vācija Kompjeņas mežā ziemeļos no Parīzes maršala Foša štāba vagonā parakstīja pamiera līgumu ar Antantes valstīm. Līdz ar to Pirmais pasaules karš beidzās.
Atsauce:
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 35. lpp.
http://is.muni.cz/do/1499/el/estud/praf/ps08/d_recht/no_av/img/05/10big.jpg
http://classicalgreg.files.wordpress.com/2008/11/inflandersfields.jpg
http://www.blockaderunnerantiques.com/images/60728-004-bcf9187d.jpg
http://www.bbc.co.uk/religion/galleries/spiritualhistory/images/10.jpg
http://www.kasjauns.lv/lv/bildes/Latvija/23.10/lenins.jpg
http://mjusino.files.wordpress.com/2008/12/woodrow-wilson.jpg
http://www.scienceclarified.com/images/uesc_03_img0124.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2001.