Teorija

Svarīgi!
Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.
Latvijas armijas veidošana
Pagaidu valdībai vislielākās problēmas radīja valsts aizsardzība. Pagaidu valdība nodibināja Apsardzības (vēlāk Kara) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā. Ministrijas uzdevums bija izveidot Latvijas bruņotos spēkus. Valdība noslēdza līgumu ar Vācijas sūtni A. Vinnigu par aizsardzības vienību formēšanu, jo gan ieroči, gan vara joprojām bija vācu armijas rokās. Vācieši solīja dot apbruņojumu ar noteikumu, ka bruņotajos spēkos jāiekļauj arī baltvācu zemessargi (landesvērs) un par virspavēlnieku jāieceļ vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs. Vācieši tā cerēja saglabāt savu ietekmi Latvijā. Tika izveidotas pirmās 3 brīvprātīgo rotas, kas kļuva par Latvijas armijas pamatu. To disciplīna gan bija zema, jo viņi padevās lielinieku propagandai un sarīkoja dumpi 1918. gada 29. decembrī. Vācieši dumpi apspieda un kareivjus arestēja.
 
Padomju vara  Latvijas teritorijā
1918. gada 1. decembrī Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā. Kamēr organizējās Latvijas aizsardzības vienības, Padomju Krievija pēc Vācijas kapitulācijas anulēja Brestas miera līgumu. Krievijas armijas kodolu veidoja latviešu strēlnieki, kuri lielinieku aģitācijas ietekmē cīnījās ar pārliecību, ka jāatbrīvo dzimtene no vāciešiem – sen nīsta ienaidnieka.
 
Stuchka.jpg
(Attēlā: P. Stučka)
 
1918. g. 4. decembrī tika izveidota Latvijas Padomju pagaidu valdība ar P. Stučku priekšgalā. 1918.g. 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca sarkanie strēlnieki. 17. decembrī Padomju valdība izdeva manifestu par neatkarīgas Latvijas padomju republikas nodibināšanu.
 
Latvijas iedzīvotāji bija noguruši no kara. Ulmaņa valdībai nebija reāla vara, lai aizsargātu iedzīvotājus no vāciešiem. Tad nāca latviešu valdība ar latviešu karavīriem, kuri uzvarēja vāciešus. Sākumā Stučkas valdību atbalstīja plašs iedzīvotāju slānis. 1919. g. 3. janvārī tā karaspēks iegāja Rīgā. Sarkanās armijas vienības ieņēma Rīgu un pēc tam gandrīz visu Latviju, izņemot Liepāju un nelielu teritoriju ap to. K. Ulmanis ar Pagaidu valdību devās uz Jelgavu, vēlāk – Liepāju. Atkāpās arī jaunizveidotā armija – aptuveni 400 karavīru. Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu. Tauta 1919. gada sākumā patiesi daudzviet sarkanos sagaidīja kā atbrīvotājus. Daļu no viņiem veidoja latviešu strēlnieki, kuri bija pārliecināti, ka dodas atbrīvot Latviju no vāciešiem.
 
Līdz janvāra beigām boļševiku armija bija ieņēmusi gandrīz visu Kurzemi līdz Ventas upei. Latvijas Pagaidu valdības pārziņā palika tikai Liepājas apgabals. Pārējā Latvijas teritorijā tika nodibināta padomju vara. Vienkāršie cilvēki bija gaidījuši taisnīgu zemes sadali, saimniecības atjaunošanu un stabilu ekonomiku, bet Padomju valdība sāka realizēt sociālistiskus pārkārtojumus. Zemi un rūpniecības uzņēmumus atņēma īpašniekiem un pasludināja par valsts īpašumu. Tika apkarota privātā tirdzniecība. Tas izraisīja pārtikas trūkumu un sākās bads. Visu vainu Padomju valdība uzvēla pretiniekiem. Rezultātā Latvijā sākās „Sarkanais Terors” – cilvēku vajāšana, apcietināšana un nopļaušana. Līdz ar to Padomju valdība zaudēja tautas uzticību. Daudzi latviešu strēlnieki, kas bija palīdzējuši izcīnīt Padomju varu, dezertēja, slēpās vai pārgāja Latvijas armijas pusē. Latvijā sākās partizānu karš pret padomju varu.
 
DSCF2931.JPG
 
Pagaidu valdības darbība Liepājā
1919. gada 6. janvāra vakarā Pagaidu valdība ieradās Liepājā un Studentu rotas karavīri (ap 500 kareivju) novērsa vācu žandarmu mēģinājumu apcietināt to.
Jau 7. janvārī valdība samazināja savu locekļu skaitu līdz sešiem. Darbu Liepājā turpināja tikai Ministru prezidents K.Ulmanis, iekšlietu ministrs M.Valters, finanšu ministrs K.Puriņš, apsardzības ministrs J.Zālītis, satiksmes un darba ministrs T.Hermanovskis un zemkopības ministrs J.Goldmanis.
 

Vara pilsētā pilnībā piederēja vāciešiem, kas uz Pagaidu valdību raudzījās ar neuzticību kā uz lieliniekiem. Stāvoklis bija kritisks. Daudzi latvieši, ieskaitot amatpersonas, bēga uz ārvalstīm. Valdības darbība bija tik ļoti apgrūtināta, ka pēc 12.janvāra pilsētā palika vienīgi M.Valters, T.Hermanovskis un J.Zālītis, pārējie ministri izbrauca uz Dāniju vai citām valstīm. Ārvalstīs viņi mēģināja  panākt militāru un finansiālu palīdzību Latvijai. Šajā laikā Latvijas Pagaidu valdība noslēdza nozīmīgus līgumus ar Angliju, Igauniju un Lietuvu. Anglija apsolīja piegādāt ieročus. Igaunija atļāva savā teritorijā saformēt Ziemeļlatvijas armiju un solīja piegādāt tai ieročus, kā arī atbalstīt Latvijas atbrīvošanu ar saviem bruņotajiem spēkiem. Lietuva, kura bija saņēmusi aizdevumu no Vācijas, slepeni aizdeva Latvijai 5 miljonus marku (Naudu K.Ulmanis koferī pa dzelzceļu atveda uz Liepāju.). Šajā Laikā Latvijas armijā bija jau ap 3 tūkstoši vīru.

1919. g. februārī Pagaidu valdība atklāja baltvācu muižnieku organizētu apvērsuma mēģinājumu Vidzemes landmaršala H. Fon Strika vadībā. Striks tika izsūtīts uz Vāciju. Paralēli Latvijas Pagaidu valdība risināja arī iekšpolitiskos jautājumus, piemēram, piešķirot zemi bezzemniekiem, kas bija vīlušies Stučkas Padomju valdībā.
Rezultātā Ulmaņa Pagaidu valdība bija ieguvusi Latvijas iedzīvotāju uzticību, kā arī nostiprinājusies gan materiāli, gan militāri.
  
Brīvības cīņas
1919. g. 31. janvāris - Padomju spēki bija iekarojuši praktiski visu Latviju, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolēja tikai nelielu apgabalu ap Liepāju. Cīņā pret lieliniekiem palīdzēja Vācija. 1919. gada 3. martā apvienotie vācu un latviešu spēki, kuros ietilpa Golca Dzelzs divīzija un Kalpaka brigāde (1919. g. 5. janvārī tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, 7800 vīru kopskaitā, ko komandēja Oskars Kalpaks.) sāka uzbrukumus. Stučkas Pagaidu valdības rīcībā bija aptuveni 7500 karavīru. Kalpaka vienības padzina lieliniekus no Jaunās muižas.
 
Kalpks_O.jpg
(Attēlā: O. Kalpaks)
 
1919. g. 6. martā notika pārpratums. Kalpaka vienības sastapās ar kādu no Dzelzs divīzijas bataljoniem. Tie noturēja viens otru par boļševikiem, uzsākot savstarpēju apšaudi. Kaujā krita pulkvedis O. Kalpaks un komandieris N. Grundmanis. Par latviešu brigādes komandieri tika iecelts Jānis Balodis.

Marta beigās lielākā daļa Kurzemes jau bija atbrīvota. Varēja sākt uzbrukumu Rīgai, tomēr Golcs deva pavēli to apturēt, jo vācieši organizēja sazvērestību pret Latvijas Pagaidu valdību.
 
Apvērsums Liepājā
Ulmaņa valdība bija traucēklis fon der Golca plāniem. Lai gan viņš komandēja tobrīd nopietnākos militāros spēkus Latvijā, Rietumi tomēr viņam bija atvēlējuši tikai pamierā noteikto uzdevumu izpildītāja lomu - sakaut lieliniekus un pēc tam pamest Latviju.

1919. gada 16. aprīlī vācieši sarīkoja puču. To īstenoja provāciski noskaņotais mācītājs Andrievs Niedra, kurš tādējādi ieguva Latvijas nodevēja statusu. Šai dienā barona Manteifela vadītā triecienvienība izbrauca Liepājas ielās ar bruņumašīnām, ielenca Latvijas valdības namu, arestēja iekšlietu ministru Miķeli Valteru un apgādības ministru Jāni Blumbergu, pārņēma valsts kasi un ieņēma bruņoto spēku štābu. Pasākums neizdevās līdz galam, jo Ulmaņa valdība (izņemot 2 ministrus – M. Valteru un J. Blumbergu) paglābās angļu sūtniecībā.
 
Golcs izlikās, ka neko nezin par šo operāciju. Vispirms pučisti mēģināja izveidot militāru diktatūru, bet nespēja tajā iesaistīt latviešu vienību komandieri Jāni Balodi. Visbeidzot tika izveidota rakstnieka un garīdznieka Andrieva Niedras valdība - latvisks aizsegs vācu muižniecības plāniem. Šo valdību atzina Golcs un baltvācu muižnieki. Baloža brigāde palika uzticīga Latvijas Pagaidu valdībai.
 
Balodis_Janis.jpg
(Attēlā: Jānis Balodis)
 
Pēc neilga laika Ulmanis pārcēlās no britu vēstniecības uz kuģi "Saratov" Liepājas ostā, kuru apsargāja angļi. Tas kļuva par Ulmaņa valdības mājvietu uz 2 mēnešiem. Pakāpeniski  pieauga Ulmaņa valdības popularitāte, Latvijas likumīgā valdība stingri iestājās pret jebkādu sadarbību ar dažādām vāciešu marionešu valdībām. Ziemeļlatvijas brigādes komandieris J.Zemitāns pirmais no militāristiem nosodīja puču un atzina pakļautību Ulmaņa valdībai. Liepājā Gustavs Zemgals sasauca Latvijas pagaidu parlamenta - Tautas Padomes - sēdi, kurā atbalstu K.Ulmaņa valdībai izteica pat  līdz šim atturīgie sociāldemokrāti un vācu minoritāte. Ulmaņa valdība no kuģa nokāpa 1919. gada 27. jūnijā. Sajūsminātā tauta tās priekšā kaisīja ziedus.
 
200px-Niedra_Andrievs.jpg
(Attēlā: Andrievs Niedra)
 
Rezultātā 1919. gadā Latvijā pastāvēja 3 valdības:
  1. K. Ulmaņa Pagaidu valdība, kura cīnījās par neatkarīgu demokrātisku Latvijas Republiku;
  2. P. Stučkas Padomju valdība, kura centās saglabāt padomju varu;
  3. A. Niedras valdība, kura atbalstīja vācu intereses.
     
Aiz K. Ulmaņa valdības stāvēja latviešu karaspēks, A. Niedras – vācbaltieši un valsts vāciešu karaspēks, P. Stučkas – Sarkanarmija.
 
Andrieva Niedras valdība bija provāciski noskaņota. Tā aizstāvēja baltvāciešu tiesības uz zemi un konkurenci Latvijas valstī. Savukārt K. Ulmaņa valdība vēlējās samazināt baltvāciešu ietekmi, un to zemi sadalīt starp latviešu zemniekiem, tādējādi izceļot latviešu pārsvaru pār citām minoritātēm, nevis skaitliskā ziņā, bet nacionālā. P. Stučkas veiksmīgi sadarbojās ar komunistiem, uzskatot, ka Latvijas valstij nav stipras un stabilas nākotnes ārpus varenās Padomju Savienības.
 
Uzbrukums Rīgai
Golcs 1919.g. 22. maijā pavēlēja uzbrukt Rīgai, lai palielinātu Niedras valdības autoritāti. Baloža brigādei nācās cīnīties kopā ar vācu vienībām pret bīstamāko ienaidnieku – latviešu lieliniekiem. 22. maijā vācu vienības ieņēma Rīgu un uzsāka nežēlīgu izrēķināšanos ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kurus uzskatīja par boļševiku atbalstītājiem. Sākās „Baltais Terors”. Tas tika pārtraukts 23. maijā, kad iejaucās Baloža brigāde un sabiedroto pārstāvji.
 
Vidzemes atbrīvošana
1919. gada 7. janvārī J.Zemitānu Pagaidu valdība nosūtīja uz Igauniju kā Latvijas militāro priekšstāvi. Bija nepieciešams panākt vienošanos ar Igaunijas valdību par latviešu nacionālo karaspēka vienību veidošanu. Līgumu parakstīja Zemitāns un Latvijas pārstāvis Igaunijā  mācītājs Ramanis, lai gan Zemitānam nebija skaidru juridisko pilnvaru. 1919. g. marta beigās Igaunijā tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde (aptuveni 12 000 kareivju), kuru komandēja kapteinis J. Zemitāns.
Kopā ar igauņu karaspēku no boļševikiem tika atbrīvota liela daļa Ziemeļvidzemes. Provāciskā Niedras valdība pasludināja igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par boļševikiem, kas jāpadzen no Latvijas. Tādēļ Golca Dzelzs divīzija neturpināja uzbrukumus boļševiku frontē, bet virzījās pretī igauņu un latviešu apvienotajiem spēkiem. Latviešu karavīriem nācās vienlaikus cīnīties gan pret lieliniekiem, gan pret vāciešiem.
  
Jūnija sākuma notika sadursmes starp Golca divīziju un Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu apvienotajiem spēkiem. Tā kā militārais pārsvars bija vāciešu pusē, nācās papildināt latviešu vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolas audzēkņiem leitnanta Grīna vadībā tika saformēta skolnieku rota.

No 19. līdz 22. jūnijam notika izšķirošā cīņa pie Cēsīm. Skaita ziņā abas karojošās puses bija vienlīdzīgas, tomēr vāciešiem bija labāks apbruņojums. Tomēr rezultātā pārsvaru ieguva latviešu un igauņu apvienotie spēki. Golca divīzija atkāpās. Sabiedrotie pieprasīja, lai abas karojošās puses noslēgtu mieru. Cēsu kaujas izšķīra Niedras valdības likteni, kura beidza savu darbību.
 
img_4356_1225293870.jpg
  
3. jūlijā Strazdmuižā tika parakstīts pamiers, saskaņā ar kuru vāciešiem bija jāatstāj Rīga. Vāciešiem, kuri nebija Latvijas pavalstnieki, jāatgriežas Vācijā.

6. jūlijā Ziemeļlatvijas armija ienāca Rīgā, bet 8. jūlijā atgriezās K. Ulmaņa Pagaidu valdība. Pagaidu valdība apvienoja karaspēka vienības. Cēsu kauju laikā kļuva redzama konfrontācija starp Zemitāna un Baloža vadītajiem spēkiem. Tādēļ par Latvijas armijas virspavēlnieku tika iecelts pensionēts Krievijas armijas ģenerālis Dāvids Sīmansons.
 
Bermontiāde
Vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs pēc sakāves Cēsu kaujās joprojām loloja cerības izveidot vācu kundzību Baltijā. Viņš nepildīja Strazdmuižas pamiera nosacījumus un neaizvāca vācu karaspēku no Kurzemes, bet gan nostiprinājās Jelgavā un vāca spēkus. Tur atradās arī krievu pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs, kurš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt brīvprātīgos un izveidojis karaspēku, it kā lai cīnītos pret Sarkano armiju. 12. jūnijā Bermonts ieradās pie Golca. Golcs slepeni noslēdza līgumu ar bijušo Krievijas armijas virsnieku Bermontu – Avalovu, kurš paredzēja vācu karaspēka iekļaušanos Bermonta Krievijas brīvprātīgo armijā. Tika apvienoti spēki un finansējums. Vācija vēlējās izveidot Baltijas hercogisti. Baltiju gribēja sagrābt arī Bermonts, kura mērķis bija likvidēt Pēterpils lielinieku režīmu un atjaunot Krievijas impēriju. Jaunizveidotajā Rietumkrievijas armijā bija 80% vāciešu un 20% krievu. Formāli plānoto uzbrukumu vadīja Avalovs, bet aiz viņa stāvēja Vācijas intereses. Golcs ar šo armiju cerēja iekarot Latviju un pēc tam gāzt Padomju varu Krievijā.
 
1919. g. 6. oktobrī Bermonts nosūtīja Ulmanim telegrammu, kurā pieprasīja nelikt šķēršļus Krievijas brīvprātīgās rietumu armijas gājienam cauri Rīgai uz Krieviju, lai cīnītos ar lieliniekiem. Vienlaikus (tajā pašā 6.oktobrī ) viņš parakstīja uzbrukuma pavēli.
 
1919. g. 8. oktobrī Bermonta – Golca armija sāka uzbrukumu Rīgai. Golca rīcībā bija ap 45 000 vīru, 100 lielgabali, 600 ložmetēji un 120 lidmašīnas. Rīgas frontē tiem pretī stājās 12 000 vīru, 9 lielgabali un 68 ložmetēji. Pārējā Latvijas armija cīnījās Latgales frontē pret boļševikiem.
 
10. oktobrī Bermonta armija jau ieņēma Pārdaugavu. Daugava kļuva par frontes līniju. Latvijas armijā tika iesaistīti papildspēki. Armijā pieteicās daudz brīvprātīgo - zēni, studenti, pusmūža vīri, sirmgalvji, strādnieki, zemnieki, namīpašnieki un inteliģenti.
 
52239_BIG.jpg
 
Par armijas virspavēlnieku iecēla J. Balodi. Tika izstrādāts plāns - aizsardzības kaujā novājināt pretinieku, tad pāriet pretuzbrukumā. Atbalstu Latvijas armijai sniedza sabiedrotie.

3. novembrī sākās Latvijas armijas uzbrukums, kuru atbalstīja angļu un franču karakuģi. Cīņas Pārdaugavā ritēja 7 dienas. 10. novembrī Bermonta karaspēks sāka no Rīgas atkāpties. 1919. g. 11. novembrī Rīga tika atbrīvota. Uzvarai par godu 11. novembris tika pasludināts par Latvijas armijas svētku dienu – Lāčplēša dienu. Tika nodibināts Lāčplēša kara ordenis ar devīzi „Par Latviju”.
 
21. novembrī atbrīvoja Jelgavu. 28. novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Latvijas.
 
1919. gada decembrī Latvijas armijā bija jau 65 000 karavīru.
 
Latgales atbrīvošana
Pēc Bermonta padzīšanas no Latvijas varēja turpināties Latgales atbrīvošana. Pagaidu valdība noslēdza līgumu ar Poliju par militāru palīdzību. Polija piešķīra 20 000 karavīru, lai palīdzētu atbrīvot Latgali no boļševikiem.

1920. g. 3. janvārī sākās latviešu – poļu karaspēka uzbrukums Latgales frontē. Tajā dienā tika atbrīvota Daugavpils.
1920. g. 13. janvārī par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
1920. g. 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. 1. februārī tika noslēgts ar Padomju Krieviju pamiers. Brīvības cīņas līdz ar to bija beigušās.
 

Brīvības cīņas ilga 628 dienas, tika izcīnītas aptuveni 75 kaujas. Latvijas armija bija zaudējusi aptuveni 3400 karavīru.
  
Pirmajā pasaules karā un brīvības cīņās Latvija bija zaudējusi 30% iedzīvotāju. Mērķis bija sasniegts – neatkarīga Latvijas valsts tika izcīnīta. Vēl tikai bija jāpanāk starptautiska atzīšana. Sākotnēji Rietumu lielvalstis tam pretojās, jo cerēja uz cariskās Krievijas atjaunošanu.

Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju pierobežā vēl turpinājās atsevišķas militāras sadursmes. 1920. gada 12. aprīlī Maskavā tika uzsāktas miera sarunas, kas tika turpinātas Rīgā. Problēmas radīja jautājums par Latvijas un Krievijas robežu. Tomēr 11. augustā Rīgā abu valstu delegācijas parakstīja miera līgumu. Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību. Tā apņēmās Latvijai izmaksāt 4 milj. zelta rubļu atlīdzību par kara laikā evakuētajām materiālajām vērtībām, kā arī garantēja latviešu bēgļiem tiesības atgriezties dzimtenē.

Miera līgums ar Padomju Krieviju:
  1. sagrāva latviešu lielinieku cerības atjaunot padomju varu Latvijā;
  2. sagatavoja ceļu Latvijas starptautiskai atzīšanai no Rietumvalstu puses;
  3. kā starptautisks līgums bez noilguma termiņa tas kalpoja par pierādījumu tam, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latvijas Republiku.
 
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/b/b2/Stuchka.jpg
J. Freibergs "Jauno laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001., 65. lpp.
http://www.jzb.lv/files/images/krajumi/novadnieki/Kalpks_O.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/2/2f/Balodis_Janis.jpg
http://www.vesture.eu/images/thumb/a/a8/Niedra_Andrievs.jpg/200px-Niedra_Andrievs.jpg
http://latvija90.leta.lv/system/application/uploads/past/img_4356_1225293870.jpg
http://www.diena.lv/upload/article/0003/28400/52239_BIG.jpg
http://www.aliens.lv/new.php?lang=lv&id=1&k=249
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_br%C4%ABv%C4%ABbas_c%C4%AB%C5%86as
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.g.
Autoru kolektīvs "Latvijas vēsture", Zvaigzne, 1992.g.