Teorija

Warren_G_Harding_portrait_as_senator_June_1920.jpg
Vorens Hārdings
 
1921. gadā ievēlētais ASV prezidents Vorens Hārdings vēlējās atgriezties pie situācijas, kāda valdīja ASV 1914. gadā. Viņš savus mērķus izklāstīja šādi: "Pašlaik Amerikai nepieciešami nevis varoņdarbi, bet atveseļošanās, nevis patentētas zāles, bet normāli apstākļi, nevis revolūcija, bet atjaunotnes darbi."
 
"Back to normalcy" jeb atgriešanās pie situācijas, kāda valdīja 1914. gadā, raksturo amerikāņu attieksmi pret pārējo pasauli starpkaru periodā. Ārpolitikā ASV atgriezās pie izolacionisma. Arī  ASV prezidenta Vudro Vilsona izteiktie aicinājumi 1919. gada 18. janvārī Parīzes miera konferencē neguva atbalstu.
 
Kongress pretojās ASV līdzdalībai Tautu Savienībā. Par ASV izolēšanos liecināja arī noteikums par imigrantu uzņemšanu – tikai 160 000 cilvēku gadā. 1924. un 1929. gadā ASV tika pieņemti likumi, kas ierobežoja iebraucēju skaitu valstī. (Laikā no 1900. līdz 1915. gadam Savienotajās Valstīs ieradās vairāk nekā 13 miljoni cilvēku, galvenokārt no Eiropas dienvidu un austrumu reģioniem. Daudzi no šiem ieceļotājiem bija ebreji vai katoļi.) Pēc daudzu amerikāņu domām ārpasaule bija draudīgs anarhistu un boļševiku cīņas lauks, tāpēc tie par labāku uzskatīja neiejaukšanos.
 
Atšķirībā no Eiropas valstīm Amerikas Savienotās Valstis pasaules kara gados bija nostiprinājušas savas pozīcijas pasaulē. Amerikāņu piegādes Antantes valstīm veicināja ražošanas apjoma pieaugumu ASV par 20%. Līdz kara sākumam ASV bija parādā Eiropas valstīm un katru gadu procentos vien maksāja 200 milj. dolāru. Pēc kara Eiropas valstis bija parādā ASV. Procentu maksājumu sasniedza 500 milj. dolāru gadā. Londonas vietā par pasaules ekonomisko centru kļuva Ņujorka.

20. gs. 20 gadi ASV sākās ar īslaicīgu ekonomisko krīzi. Līdz 1929. g. sekoja uzplaukuma periods, kas vēsturē iegāja kā „zelta divdesmitie”. 1920. gadā ASV dzīvoja tikai 6% no pasaules iedzīvotājiem. Tā saražoja 40% no pasaules tērauda un 60% no pasaules naftas, kā arī 85% no automašīnām. Ražošanā tika ieviesti jauni zinātnes sasniegumi. Konveijera ieviešana rūpniecībā pazemināja daudzu ilgtermiņa preču cenas, un tās kļuva pieejamas plašām tautas masām. Piemēram, kāda Forda automašīnas modeļa cena no 850 dolāriem kritās uz 290 dolāriem. Ātri pieauga algas. Henrijs Fords saviem strādniekiem maksāja līdz pat 5 dolāriem dienā.
Attīstījās debesskrāpju celtniecība. Iedzīvotāji iegādājās automašīnas un sadzīves tehniku, piemēram, ledusskapjus, veļas mašīnas utt. Eiropā tas notika tikai piecdesmitajos gados. ASV attīstījās banku un kredītiestāžu sistēma. Notika preču pirkšana uz nomaksu, akciju un vērtspapīru pirkšana un pārdošana.
 
Divdesmitie gadi bija liels kontrastu laiks. 1919. gadā tika pieņemts„sausais likums”, kas aizliedza ražot un pārdot alkoholiskos dzērienus. Šajā laikā valstī neierobežotā daudzumā ieveda kontrabandas dzērienus. Ar to nodarbojās noziedzīgi grupējumi, kas izveidoja mafiju. Ar nelegālu alkohola tirdzniecību čikāgietim Alam Kaponem līdzīgie gangsteri sapelnīja milzīgu kapitālu un valdīja pār daudzu pilsētu ierēdniecību. Ņemot vērā, ka miljoniem cilvēku pārkāpa „sauso likumu”, valdībai nācās to atcelt 1933. gadā. „Sausā likuma” dēļ alkohola patēriņš pieauga par 10%.
 
Klan-in-gainesville.jpg
Kukluksklans
 
Šajā laikā atdzima Kukluksklans. Šo organizāciju atjaunoja 1915. gadā. Straujā industrializācija piesaistīja vairākus emigrantu viļņus no Eiropas, kā arī veicināja plašu afroamerikāņu izceļošanu no Dienvidu štatiem uz ziemeļiem. Kā reakcija uz šiem procesiem šajā laikā klanā parādījās antikatolicisms, antikomunisms, antisemītisms un naids pret imigrantiem. Atsevišķās grupas veica nolinčošanu, uzbrukumus privātmājām un citas vardarbīgas darbības.
 
Formāli otrais Klans bija miermīlīga organizācija. Divdesmito gadu vidū, kad klans sasniedza savu plaukumu, tajā bija apmēram 15% no balsstiesīgajiem amerikāņiem, kas sastādīja 4 miljonus amerikāņu. To lozungs bija – simtprocentīgs amerikānisms. Šajā organizācijā uzņēma tikai Amerikā dzimušus baltādainos protestantus. Šī organizācija veicināja rasu un reliģisko neiecietību.
 
20. gs. divdesmitie gadi bija arī sieviešu emancipācijas laiks. 1919. g.tika pieņemts likums, ka arī sievietes var piedalīties vēlēšanās. 1920.g.prezidenta vēlēšanās pirmo reizi balsoja arī sievietes. Politikā pie varas bija republikāņi. 3 republikāņu prezidenti pēc kārtas bija – Hārdings, Kūlidžs un Hūvers. Viņi līdz minimumam samazināja valdības iejaukšanos valsts ekonomikā. ASV valdošajās aprindās populārs bija uzskats – ja valdība darīs visu iespējamo privātā biznesa nostiprināšanai, tad lielākajai daļai valsts iedzīvotāju būs labklājība. Tomēr sekojošā valsts ekonomiskā krīze pierādīja, ka valsts regulēšana ekonomikā ir nepieciešama.
 
Pasaules ekonomiskās krīzes cēloņi
1929. gadā lielvalstu rūpnieciskās ražošanas apjoms bija palielinājies par 47% salīdzinot ar 1913. gadu. Vislielākais pieaugums bija ASV - 72%. Strauji attīstījās jaunās rūpniecības nozares – ķīmiskā rūpniecība, automobiļu rūpniecība, elektrotehnikas, sadzīves tehnikas un sintētisko materiālu ražošana. „Zelta divdesmitie” radīja ilūziju par uzplaukuma laikmeta sākumu.
 
keynes-1.jpg
Džons Keinss.
 
Zinātnes sasniegumi un jaunas tehnoloģijas ļāva palielināt ražošanas apjomus. Iedzīvotāju pirktspēja un darba algas netika līdzi. Tika ražots vairāk, kā varēja patērēt.

ASV bija lielākais pēckara kreditors. Ekonomiskā nestabilitāte ASV varēja izraisīt saimniecisko krīzi pārējās valstīs.

1919. gadā angļu ekonomists Džons Keinss kritizēja Parīzes miera konferences lēmumus ekonomikas jautājumos. Viņš uzskatīja, ka lielās reparācijas novedīs pie bankrota Vāciju, kā arī satricinās pasaules finanšu sistēmu. Viņš arī kritizēja vairāku valstu valdību neieinteresētību ekonomikas attīstībā.
 
Krīze Ņujorkas biržā
 
20. gs. 20. gados miljoniem amerikāņu iesaistījās akciju pirkšanā un pārdošanā fondu biržās. Akcijas pirka, lai vēlāk pārdotu dārgāk. Akciju īpašnieki guva peļņu, jo akciju cenas strauji auga. Cenas krietni pārsniedza to reālo vērtību. Bija skaidrs, ka kaut kad to cena kritīsies. 1929.g. fondu biržu ienākumi sāka kristies. Neviens akcijas nevēlējās pirkt, visi vēlējās tikai pārdot.

1929. gada 4. oktobrī (vēsturē šis datums iegājis ar nosaukumu „melnā ceturtdiena”) vienas dienas laikā tika pārdotas 13 milj. akciju, radot 10 miljardus dolāru zaudējumus. Akciju cenas turpināja kristies.

Analizējot biržas sabrukšanas iemeslus, parasti min liela mēroga spekulācijas ar biržu akcijām. Vismaz miljons amerikāņu regulāri spekulēja ar akcijām, kuru cena, nemitīgi pieaugot, nodrošināja ātru iespēju tikt pie bagātības. Akciju pirkšana uz parādu deva iespēju arī trūcīgajiem spekulēt. Lielie uzņēmumi sadalīja savus īpašumus fiktīvās firmās, tad to akcijas varēja izdevīgi pārdot.

Zaudējuši uzticību finanšu iestādēm cilvēki centās atbrīvoties no akcijām un izņemt no bankām savus noguldījumus. Tas izraisīja banku bankrotus. Daudzi uzņēmumi vairs nevarēja no bankām dabūt kredītus un bankrotēja. Pieauga bezdarbs. 12,5 milj. cilvēku bija bez darba ASV. Strauji samazinājās pirktspēja, radās pārprodukcija. Pārprodukcija lauksaimniecībā izraisīja pārtikas produktu cenu krišanu par 2/3.

No ASV krīze pārņēma pasauli, jo īpaši Eiropas lielvalstis, kuras ekonomiski un finansiāli bija atkarīgas no ASV. ASV vairs nepiešķīra kredītus Eiropas valstīm. Vācija vairs nespēja maksāt reparācijas, bet Francija un Lielbritānija – parādus. Katra valsts centās patstāvīgi pārvarēt krīzi, paaugstinot muitas nodokļus, kas vēl vairāk padziļināja pārprodukcijas problēmu. Rūpnieciskā ražošana samazinājās līdz 20. gs. sākuma līmenim.
 
Krīzes dēļ pieauga neapmierinātība ar pastāvošo kārtību. Popularitāti ieguva tādi politiskie spēki kā komunisti un labējie (fašisti, nacisti), kuri aicināja gāzt pastāvošās politiskās iekārtas. Komunisti aicināja uz sociālistisko revolūciju, bet labējie piedāvāja demokrātiju nomainīt ar diktatūru. Tas radīja Eiropas demokrātiskajās valstīs politisko krīzi. Izejas meklējumi no krīzes bija dažādi. Daļa valstu realizēja ekonomiskās reformas un saliedēja visus politiskos spēkus, bet citās tika nodibināti autoritārie un totalitārie režīmi.

Tikai ar 1933. gadu valstis pakāpeniski sāka atgūties no krīzes. Saimniecisko atveseļošanos pārtrauca Otrais pasaules karš.
 
ASV trīsdesmitajos gados
Pirmajos krīzes gados republikāņu prezidents Hūvers joprojām turējās pie pārliecības, ka valdībai pēc iespējas mazāk jāiejaucas ekonomikā, tātad arī krīzes norisēs.
 
FDR_in_1933.jpg
Franklins Delano Rūzvelts.
 
1932. gadā, kad ASV notika kārtējās prezidenta vēlēšanas, ekonomiskā krīze bija sasniegusi maksimumu. Par prezidentu (22,8 milj. par, bet 15,7 milj. pret) tika ievēlēts demokrāts Franklins Delano Rūzvelts. Viņš apsolīja, ka, kļūstot par prezidentu, sāks realizēt „Jauno kursu” (New Deal), kas ir plaša ekonomisko un sociālo reformu politika, lai izvestu valsti no krīzes.
 
1933. gada 4. martā Rūzvelts nodeva prezidenta zvērestu. Uzsākot pildīt savus pienākumus, viņš teica: „Vienīgais, no kā mums jābaidās, ir pašas bailes, vārdos neizteiktas, neviena neuzklausītas, nepamatotas bailes, kas paralizē rīcībspēju, lai izkļūtu no lejupslīdes… Tagad nācijai jārīkojas. Mums ir jārīkojas – un ātri.”
 
1933. gada 4. martsbija arī diena, kad sabruka ASV banku sistēma. Lielākās ASV bankas Ņujorkā un Čikāgā nāca klajā ar paziņojumu par maksātnespēju. Rūzvelts slēdza visas bankas un, saņēmis ASV kongresa atbalstu, realizēja banku sistēmu glābšanas programmu – Jaunais kurss. Šī programma paredzēja valdības kontroli pār bankām. Daļa banku saņēma finansiālu palīdzību. Valdība pieņēma likumu par garantijām naudas noguldītājiem. Tas radīja uzticēšanās atmosfēru. Pārējās „Jaunā kursa” reformas tika ieviestas līdz 1933. gada jūnijam.

Tika arī pieņemts likums par nacionālās rūpniecības atjaunošanu. Galvenais uzdevums bija saglabāt vai palielināt darba algas, lai augtu pirktspēja. Notika atteikšanās no nacionālās valūtas piesaistes zeltam un dolārs tika devalvēts. Tika izveidota Sabiedrisko darbu pārvalde, kas rūpējās par bezdarbnieku iesaistīšanu darbos par 30 dolāriem mēnesī. Šos darbus nereti sauca par „izdomātiem darbiem”, kuri bija dažādi, sākot ar koku stādīšanu, beidzot ar mācīšanu skolās. Gada laikā reālu palīdzību saņēma 28 milj. cilvēku.

Lauksaimniecības pārprodukciju likvidēja, atstājot laukus atmatā. Lauksaimniecībā tika noteiktas kompensācijas fermeriem, kas labprātīgi samazināja ražošanu. Tas ļāva paaugstināt lauksaimniecības produkciju cenas. Tika palielinātas arodbiedrības tiesības. Tika arī pieņemti likumi par sociālo nodrošināšanu bezdarbniekiem, veciem cilvēkiem, bērniem, invalīdiem, atraitnēm. Tika reformēta nodokļu sistēma, apliekot ar nodokļiem lielos ienākumus, mantojumus un dāvinājumus.

Lielākajai daļai tautas pielipa prezidenta optimisms.

1936. gada prezidenta vēlēšanās atkārtoti tika ievēlēts Rūzvelts. Viņš to uzskatīja par atbalstu „Jaunajam kursam”. Tomēr Rūzveltam nācās saskarties ar Augstākās tiesas pretestību, kura nevēlējās atzīt vairākus „Jaunā kursa” likumus. Rūzvelts ierosināja kongresam pieņemt likumu, kurš paredzētu, ka prezidents varētu nomainīt Augstākās tiesas tiesnešus, ja tie sasnieguši 70 gadu vecumu un ir nostrādājuši Augstākajā tiesā vismaz 10 gadus. Kongress likumprojektu noraidīja, baidoties piešķirt prezidentam pārāk lielu varu. Tomēr Rūzvelts savu mērķi sasniedza – Augstākā tiesa vairs nevēršas pret „Jaunā kursa” likumiem.

Līdz 1938. gadam tika pieņemti likumi, kas noteica minimālo darba algu, maksimālo darba nedēļas ilgumu, kā arī aizliedza bērnu darbu. Līdz ar „Jauno kursu” valsts sāka regulēt ekonomisko attīstību. Valsts sāka rūpēties par saviem pilsoņiem.

Rūzvelts tika atkārtoti ievēlēts arī 1940. un 1944. gadā.
 

Arī trīsdesmitajos gados vēl bija augsts bezdarba līmenis (aptuveni 15% no darbspējīgiem iedzīvotājiem). Tikai Otrais pasaules karš nodrošināja pilnīgu nodarbinātību.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/8/87/Warren_G_Harding_portrait_as_senator_June_1920.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/af/Klan-in-gainesville.jpg
http://economiaclara.files.wordpress.com/2009/08/keynes-1.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b8/FDR_in_1933.jpg
J. Freibergs "Jauno laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
J. Ekonens, V. Kulju, T. Matsinena "20. gadsimta vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1998.