Teorija

Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības.
Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspieda savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. Koloniālisms var izpausties imperiālisma formā un mēdz būt cieši saistīts ar to.
 
Kolonija  – teritorija vai politisks veidojums, kas atrodas tālu no metropoles un ir zaudējis savu neatkarību, ir politiski un ekonomiski pakļauts metropolei.
Koloniālisms – svešu kolonizatoru (mazākuma) kundzība pār pakļautām tautām un teritorijām.
 
DSCF2575.JPG
"Rasu teorijas" atspoguļojums.
 
Koloniālismam raksturīga atsvešinātība starp kolonizatoriem un kolonizējamiem. Kolonizatori nevēlas kulturāli tuvināties ar pakļautajām tautām. To vēl vairāk pastiprināja 19. gs. otrās puses rasu teorija, kura pauda eiropeīdu rases pārākumu.

Jēdzieni „koloniālisms” un „kolonija” ir saistīti. Tomēr var pastāvēt kolonijas bez koloniālisma, kad kolonijās mazākumā ir krāsainie iedzīvotāji, bet vairākumā – baltie. Var būt arī koloniālisms bez kolonijām, kad tas pastāv vienas valsts ietvaros starp centriem un perifēriju.
 
Koloniālisma mērķis - pilnīga kundzība pār pakļautām tautām.
 
Koloniālisma attīstības posmi:
  1. 16. gs. – 18. gs. otrā puse, kad izveidojās spāņu, franču, portugāļu, holandiešu un britu koloniālās impērijas.
     
  2. 18. gs. otrā pusē – 19. gs. 70. gadi, kas iezīmējās jauns koloniālisma attīstības posms, kurā dominēja liberālisms un brīvā tirdzniecība. Lielvalstis vairāk interesēja tirdzniecība un savstarpējās attiecības, nekā kolonijas, kurās saimniekoja privātās tirdzniecības sabiedrības. Jau 19. gs. 30. gados Eiropas straujā industriālā attīstība nodrošina tai pārspēku pār ārējo pasauli. Tvaikoņi, dzelzceļš un telegrāfs ļāva ātri pārvarēt lielus attālumus. Notika ģeogrāfiski atklājumi, kuru rezultātā uz jaunatklātajām zemēm devās kristīgie misionāri, tirgotāji un armija. Lielvalstis ienāca Āfrikā. Lielbritānija – Nigērijā un Zelta Krastā (Gana), Francija – Alžīrijā un Senegālā. Savukārt Āzijā angļi ienāca Indijā, Birmā, Havaju salās, krievi – Vidusāzijā, franči – Indoķīnā, bet holandieši – Indonēzijā. Savukārt Lielbritānija – Austrālijā un Jaunzēlandē.
     
  3. 19. gs. 70. gadi iezīmē trešo koloniālisma posmu, ko raksturo jaunas pazīmes:
    a) Līdz tam nepieredzēta plānveida lielvalstu ekspansija, kuras mērķis bija izejvielu iegūšana preču ražošanai.
    b) Kolonijas bija kļuvušas par galveno veiksmīgas ārpolitikas rādītāju. Aktuāla vairs nebija nacionālu valstu veidošana, bet koloniju iegūšana.
    c) Jauna situācija kolonijās – Eiropas civilizācijas un vietējo kultūru sadursme izraisa nemierus un anarhiju.
    d) Koloniju nozīmīguma palielināšanās, vērtējot lielvalstu spēku samēru Eiropā.
 
Koloniālā domāšana/ ideoloģija
3100270165_d7d178f00e.jpg
 
Valdīja uzskats, ka neeiropieši ir pavisam citādi kā eiropieši, ka viņi gan garīgi, gan fiziski atpaliek no eiropiešiem. Šo tautu atpalicību reliģiski pamatoja ar pagānisku samaitātību, tehnoloģiski – kā nespēju pārvaldīt dabu, ģeogrāfiski, kā vides nelabvēlīgu ietekmi uz raksturu, bioloģiski kā neizmaināmas atšķirības starp rasēm.
 
Pastāvēja tāda kā „rasu teorija” – eiropieši par koloniālo tautu sprieda bez pamatotiem pierādījumiem, ka tie esot slinki, nežēlīgi, netikumīgi utt. Valdīja uzskats, ka šīs tautas ir nolemtas tikai darbam. No 1880.g. – 1914. g. vairums amerikāņu un eiropiešu piekrita šim uzskatam.

Valdīja uzskats, ka tiem, kas nav pietiekami patstāvīgi, ir vajadzīga vadība, kuru spēj dot baltie cilvēki, kuri par savu pienākumu uzskatīja to pievēršanu Rietumu civilizācijai un atbrīvošanu no garīgas tumsības. Eiropieši uzskatīja, ka tie kolonijās anarhijas un haosa vietā ienesuši kārtību.
 
Kolonijas pēc koloniālās ekspansijas veida:
  1. pierobežas kolonizācija (piemēram, Krievijas Āzijas apgabalu ekspansija 19. gs. pēdējos gadu desmitos);
  2. militāri atbalstīta pārceļotāju kolonizācija, piemēram, Jaunanglijas (vēsturiski izveidojies reģions ASV Ziemeļaustrumos, kura kolonizācija sākās 17. gs.) tipa kolonijas, kur pamatiedzīvotāji tiek iznīcināti vai izspiesti no savām teritorijām vai Āfrikas tipa, kur baltie ieceļotāji bija atkarīgi no vietējā darbaspēka;
  3. teritoriju pakļaušana militārā ceļā bez balto pārceļotāju realizētas kolonizācijas (Indijā, Filipīnās);
  4. karaflotes atbalsta punktu kolonizācija (Honkongā, Singapūrā).
 
Var izdalīt trīs kundzību veidus:
  1. nekoloniāla ietekme;
  2. šķietama koloniāla kontrole;
  3. koloniāla kundzība;
 
Nekoloniālo ietekmi 19./20. gs. realizēja lielvalstis attiecībā uz Latīņameriku. Lielvalstīm nebija teikšana šajās zemēs, bet tām bija stabila pozīcija, līdz ar to tās spēja ietekmēt šo valstu ekonomiku un netieši arī politiku.
 
Šķietami koloniāla kontrole. Vājākā valsts pati varēja veidot savu ārpolitiku un kārtot iekšējo dzīvi, tomēr tās patstāvību ierobežoja militārs spiediens (noteiktos rajonos tika izvietot karaspēks). Koloniālās administrācijas vietā darbojās diplomāti, rezidenti un padomnieki. Šāda kundzība 19./20.gs. bija Ķīnā, Persijā, Osmaņu impērijā, Taizemē.
 
Koloniālā kundzība. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija dažāda paveida koloniālā kundzība. Balto pārceļotāju kolonijas – Austrālija, Kanāda, Jaunzēlande, Dienvidāfrikas savienība (visas piederēja Lielbritānijai) ieguva plašu pašpārvaldi. Tām tika piešķirts domīnijas statuss. Domīnija bija autonoma valsts Britu impērijas sastāvā. Domīnijai kā patstāvīgai valstij bija savs parlaments un valdība. Koloniālā atkarība izpaudās Anglijas karaļa formālajā augstākā varā. Domīnijās karali pārstāvēja ģenerālgubernatori. Domīnijas bija formālas, nevis faktiskas kolonijas.
  
thomas.jpg
 
Lielāka koloniālā atkarība bija protektorātos. To organizēja tad, ja neizdevās realizēt tiešu koloniālo atkarību. Šajā gadījumā viena vai vairākas lielvalstis uzņēmās aizbildniecību – protektorātu pār kādu valsti. Parasti līgumā bija teikts, ka vājākā valsts nodod savu ārpolitiku aizbildņa – protektora pārziņā. Bieži vien protektorāts bija tikai izkārtne tiešajai kundzībai. Tipiski protektorāti bija franču kolonijas –Tunisija, Maroka, britu – Afganistāna.
 
Lielākā daļa kolonijas bija anektētas (citas valsts teritorijas vai tās daļas sagrābšana ar varu). Vietējiem iedzīvotājiem nebija politisko tiesību. Ārpolitiku pilnībā kontrolēja koloniālā lielvalsts. Tika izveidota koloniālā administrācija, kuru nozīmēja metropole un to vadīja gubernators. Tieša koloniālā kundzība bija daudzās angļu, franču, vācu, portugāļu kolonijās Āfrikā, Āzijā u.c. Aneksija bija tiešās koloniālās kundzības paveids, kad koloniālās teritorijas tika iekļautas koloniālās lielvalsts sastāvā.
 
Eiropeizācija
Jēdziens "eiropeizācija" šaurākā nozīmē ir Āzijas, Āfrikas un Okeānijas nonākšana Eiropas valstu kontrolē. 19. gs. sākumā Eiropa un tās kolonijas aizņēma 55% pasaules teritorijas, 1878. g. – 67%, bet 1914. g. – 84%.
 
Plašākā nozīmē eiropeizācija ir Rietumu civilizācijas politisko, sociālo, saimniecisko un kultūras sasniegumu pārņemšana tās kontrolētajās zemēs. Eiropeizācija 19./20.gs. bija gan pozitīva, gan negatīva. Koloniālo pasauli pozitīvi ietekmēja tehniskie un saimnieciskie sasniegumi – ceļi un telegrāfa līnijas, nosusināti purvi un apūdeņošanas iekārtas. Lielvalstis nebija ieinteresētas koloniju saimnieciskajā attīstībā, lielvalstis izlaupīja un izsaimniekoja koloniju resursus.

Koloniju iedzīvotājus labvēlīgi ietekmēja Rietumu medicīnas attīstība – vakcīnas, slimnīcas, elementāras higiēnas ievērošana. Rezultātā tika samazināta mirstība.
Koloniālā administrācija balstījās uz vietējiem valdniekiem. Pastāvošā politiskā iekārta tika lielā mērā sagrauta, bet jaunā bija sveša un nesaprotama.
 
colini20.jpg
 
Eiropeizācijas procesā nozīme bija izglītībai un kultūrai. Kolonijās tika ierīkotas skolas, kur mācījās priviliģēto slāņu jaunatne. Eiropas valodas – galvenokārt angļu un franču, koloniju iedzīvotājiem deva iespēj iepazīt Eiropas un citu civilizāciju sasniegumus. Rietumu civilizācijas tradīcijas, pasaules uzskats, mode ietekmēja Āfrikas un Āzijas iedzīvotājus. Negatīvi eiropeizācijas procesā vērtējams fakts, ka daudzviet tika sagrautas tradicionālās kultūras.
 
No vienas puses eiropeizācija saistās ar vietējo iedzīvotāju padzīšanu, politisko pakļautību un beztiesību, svešu kultūru un vērtību uzspiešanu, bet no otras puses tā ir jaunu tehnoloģiju ieviešana, jaunas attiecības starp cilvēkiem un jauns domāšanas veids.
 
Eiropeizācijas rezultātā veidojās dialogs starp civilizācijām. 1914. g. kolonijas vairs nebija izolētas, bija izveidojusies jauna un vienota pasaule, kurai bija kopīga vēsture – pasaules vēsture.
 
Japāna atšķirībā no citām Āzijas un Āfrikas zemēm ātri pārņēma Eiropas civilizācijas sasniegumus, vienlaikus saglabājot savu īpatnējo civilizāciju. Japāna bija vienīgā civilizācija ārpus Eiropas, kura saglabāja savu patstāvību un savdabību un, izmantojot citas valsts civilizācijas sasniegumus, pati kļuva par civilizācijas lielvalsti.
 
Par cīņas arēnām 19. gs. pēdējā trešdaļā kļuva Āfrika, Āzija un Okeānija.
 
Āfrikas kolonizēšana
Sākotnēji risinājās cīņa par Āfriku. 1870. g. eiropieši bija kolonizējuši tikai 10% no šī kontinenta. Turpmāko desmit gadu laikā turpinājās šī kontinenta ekspansija.
1869.g. tika atklāts Suecas kanāls, kas izmainīja jūras ceļus un lielvalsts intereses. 70. gados Eiropā bija ekonomiskā krīze, eiropiešiem radās vēlēšanās pašiem kontrolēt izejvielu iegūšanu un cenas. Eiropieši interesi palielināja arī zelta un dimantu atradņu atklāšana Dienvidāfrikā.
 
Āfrikas dalīšanā piedalījās Lielbritānija, Francija, Spānija, Beļģija, Portugāle, Vācija un Itālija. Kolonijas Āfrikā saglabāja Spānija (Spāņu Sahāru) un Portugāle (Angolu un Mozambiku). 1875.g. Lielbritānija ieguva Suecas kanālu un vēlāk visu Ēģipti, līdz ar to tā kļuva par noteicēju jūras ceļam uz Indiju. Jau esošā Britu kolonija Kāpzeme kļuva par atbalsta punktu koloniju paplašināšanai uz dienvidiem. Lielbritānijai sāncense bija Francija. Kad briti izspieda frančus no Ēģiptes un atņēma tiem Suecas kanālu, franči pievērsās Ziemeļāfrikai, iekarojot Alžīriju, Tunisiju, galvenie atbalsta punkti bija Senegāla Rietumāfrikā un Alžīrija.
 
1569203464_25be3c5689.jpg
Leopolds II.
  
1884.g. Beļģijas karaļa Leopolda II īpašumā nonāca bagātā Kongo teritorija Centrālāfrikā. Šis gads bija nozīmīgs arī tādēļ, ka šajā gadā Āfrikas sadalīšanā iesaistījās Vācija, iegūstot Togo un Kamerūnu, kā arī citas teritorijas. Šādu lielvalstu aktivitāte varēja izraisīt strīdus pašu lielvalsts starpā, tāpēc 1884./1885.g. pēc Vācijas un Francijas iniciatīvas tika sasaukta Berlīnes konference, kurā piedalījās 14 valstis. Tā bija pirmā starptautiskā konference, kas risināja strīdus koloniju jautājumos. Konferencē tika apstiprinātas Beļģijas karaļa tiesības uz Kongo, atļaujot arī citām valstīm kuģošanu un tirdzniecību šeit. Konferencē tika nolemts, ka Eiropas valstīm ir tiesības uz vēl nekolonizētajām Āfrikas teritorijām, ja tās informē pārējās valstis un saņem to piekrišanu.
 
Šī konference bija neveiksmīga Lielbritānijai, jo Beļģijai piederošā Kongo traucēja tai izveidot nepārtraukto Lielbritānijas koloniju joslu Āfrikā.
 
Austrumāfrikā radās Vācijas un Lielbritānijas interešu konflikts. Pēc 1890.g. vienošanās Vācijai palika Tanganjika, bet Lielbritānijai Uganda un Zanzibāra (līdz 19.g. 90. gadiem tā bija arābu vergu tirgotāju galvenā osta un ietekmes centrs Āfrikā), nostiprinot savu varu Austrumāfrikā. Lielbritānija ieguva arī Rodēziju. Lielbritānijai 20. gs. sākumā piederēja lielākā daļa Dienvidāfrikas teritorijas, dabas resursu. Kaut arī Vācijas valdījumi bija plaši, tā nebija Lielbritānijas konkurente.
 
Colonialism191.jpg
Eiropas valstu kolonijas Āfrikā 20. gs. sākumā.
 
Francijas plānos bija izveidot Franču Āfriku no Atlantijas okeāna līdz Sarkanajai jūrai. Šajā laikā angļi bija iekarojuši Sudānu un 1898.g. satikās ar frančiem pie Fašodas cietokšņa. Gadu vēlāk tika noslēgts Sudānas līgums, kurš noteica robežas starp Lielbritānijas un Francijas kolonijām. Francija atzina Lielbritānijas kundzību Nīlas augštecē, atsakoties no sapņa par vienlaidus teritoriju cauri Āfrikai. Francijai palika teritorijas Rietumāfrikā, kā arī Centrālāfrikā, un vēlāk tā ieguva arī Madagaskaras salu un Maroku.
 
Itālija savā īpašumā ieguva tikai tuksnešainas, mazapdzīvotas un trūcīgas teritorijas – Eritreju, Somāliju, Lībiju.

Pēc Āfrikas dalīšanas bija palikušas tikai 2 neatkarīgas valstis – Abesīnijas ķeizarvalsts un Libērijas Republika. 1900.g. 9/10 Āfrikas teritorijas kontrolēja Eiropas lielvalstis.
 
Āzijas kolonizēšana
Cīņā par Āziju 19./20.gs. iesaistījās ne tikai Eiropas valstis, bet arī Eirāzijas lielvalsts Krievija, Āzijas lielvalsts Japāna, kā arī ASV. Osmaņu impērija, Persija, Ķīna, Siāma (Taizeme), Afganistāna bija kļuvušas vājas. Āzijas tāpat kā Āfrikas kolonizācijā liela loma bija Lielbritānijai , kurai piederēja viss Indijas okeāna Āzijas krasts un izejas uz Vidusjūru un Kluso okeānu. Vēlāk tā kolonizēja Birmu, Malajas pussalu, Borneo salu (Kalimantānas). Šajā reģionā vienīgā neatkarīgā valsts palika Siāma (Taizeme). Britu koloniālās impērijas galvenā sastāvdaļa bija Indija. Lai stiprinātu tās drošību, briti ieņēma teritorijas Afganistānā, Persijā, Osmaņu impērijā, kā arī Arābijas pussalā.
 
19.gs. beigās koloniālo ekspansiju izvērsa arī Krievija, iegūstot kolonijas Vidusāzijā. Krievijas kolonijas robežas no Indijas šķirā tikai 20 km, kas radīja Krievijas un Lielbritānijas saspīlējumu. 1907.g. tika noslēgta Pēterburgas vienošanās, kurās abas lielvalstis vienojās par ietekmes sfērām. Arī Centrālāzijā abu valstu intereses sadūrās, tomēr tās nebija tik asas.
 
mapcolonialasia.jpg
Kolonijas Āzijā 20. gs. sākumā.
 
No Eiropas valstīm nozīmīgas kolonijas Āzijā bija arī Francijai, Nīderlandei, Spānijai, mazāk nozīmīgas – Portugālei, Vācijai. Līdz 20.gs. sākumam gandrīz visas Dienvidaustrumu Āzijas zemes bija kļuvušas par kolonijām. Savukārt Austrumu Āzijā lielvalstis interesēja Ķīna. Lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Krievijas, Japānas, ASV) sacensība par Ķīnas kolonizāciju ļāva tai saglabāt neatkarību.
 
Okeānijas dalīšana
  
Kolonijām Okeānijā nebija īpaši saimnieciskas nozīmes, tās vairāk bija kā stratēģiski militāri atbalsta punkti un lielvalstu prestiža apliecinājums. Okeānijas koloniju iegūšanā piedalījās Francija, Lielbritānija, Vācija, ASV. Saomas krīze 19.gs. beigās bija visnopietnākais konflikts ietekmju sfēru sadalīšanā Okeānijā.
 
Koloniālās impērijas
 

19.g.s beigās un 20. gs. sākumā lielvalstis aizrāva ideja par savas koloniālās impērijas veidošanu ar metropoli centrā un kolonijām visā pasaulē. No 12 koloniālvalstīm īstas koloniālās impērijas bija tikai Francijai un Lielbritānijai. Pārējām – Nīderlandei, Portugālei, Dānijai, Spānijai, Vācijai, Beļģijai, Itālijai, Krievijai, Japānai un ASV piederēja tikai dažāda lieluma un nozīmes koloniālie īpašumi.
 
Britu impērija

Īsi pirms Pirmā pasaules kara varenākā koloniālā lielvalsts, kas aptvēra ¼ daļu zemeslodes teritorijas un kurā dzīvoja ¼ daļa pasaules iedzīvotāju, bija Britu impērija. Tā neveidoja vienotu un organizētu sistēmu, bet sastāvēja no dažādiem iedzīvotājiem, tradīcijām un pārvaldes organizācijām. Britu impērija izcēlās ar to, ka centās savos valdījumos ieviest dažādas pakāpes autonomiju. Atļaujot veidot pašpārvaldi un piešķirot domīnijas statusu Kanādai, Austrālijai, Dienvidāfrikas Republikai un Jaunzēlandei, faktiski atzina tās nevis par kolonijām, bet par partnerēm. Kopš 1907. g. tika rīkotas impērijas konferences, kuras lēmējtiesības bija arī domīnijām.

Britu impērijas sastāvdaļas savienoja galvenokārt jūras ceļi. Flotebija Lielbritānijas svētums, jo pastāvēja uzskats, ka Britu impērija radīta galvenokārt ar flotes palīdzību. Tai bija jābūt stiprākai par divu pārējo jūras lielvalstu flotēm kopā. Britu koloniālā impērija bija pirmā, kas reformēja koloniju politisko iekārtu un attiecības ar metropoli.
 
Francijas impērija

Tā bija otrā lielākā koloniālā impērija pasaulē. Francija lielāko daļu koloniju ieguva 19. gs. pēdējos 30 gados (Lielbritānijas kolonijas bija senākas). Pēc sakāves Francijas – Prūsijas karā (1870. – 1871.g.) tā vēlējās pierādīt pasaulei savu varenību un lielvalsts statusu.
 
French_Colonial_Forces.jpg
Franču kājnieki.
  
Francijas koloniālās impērijas centri bija Āfrikā un Indoķīnā. Francija pretēji Lielbritānijai īstenoja nevis koloniju autonomiju, bet centās politiski, saimnieciski un juridiski pielīdzināt kolonijas metropolei, uzskatot tās par valsts sastāvdaļu. Francija realizēja tiešu koloniālu un centralizētu kundzību. Franciju dēvēja par „100 miljonu (iedzīvotāju) Franciju”. Franči centās izplatīt atkarīgajās teritorijās savu valodu, kultūru un izglītības sistēmu.
 
Francijas koloniālās impērijas izveidošanā liela nozīme bija sauszemes armijai.
 
 
Vācijas kolonijas
  
Vācijas kolonijas, kas bija iegūtas 19.gs. beigās Āfrikā un Okeānijā nedeva lielu saimniecisku labumu, tomēr sekmēja tās prestižu.

Vācijas koloniālajos īpašumos pastāvēja gan tiešās, gan netiešās kundzības varianti. Tajos bija stingri centralizēts franču kundzības variants. Vienīgā atšķirība bija faktā, ka vācieši nepieļāva krāsaino iedzīvotāju asimilāciju.
 
Krievijas kolonijas
 

19. gs. beigās arī Krievija kļuva par koloniālu lielvalsti. Krievija netiecās kolonizēt aizjūras teritorijas, izņēmums bija Aļaska, ko 1867.g. pārdeva ASV, bet gan tai piegulošos Āzijas apgabalus. Kolonizētās teritorijas tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā, tas atviegloja arī to pārvaldi. Formāli šīs kolonizētās teritorijas bija gan anektētas, gan protektorāti.
 
ASV kolonijas

ASV neatzina koloniālo kundzību un ietekmes sfēru sadalīšanu. ASV piederēja gan tieši pārvaldīti atbalsta punkti, gan protektorāti, gan tieši un netieši pārvaldītas kolonijas.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001., 281.lpp.
http://farm4.static.flickr.com/3161/3100270165_d7d178f00e.jpg
http://sun.menloschool.org/~sportman/modernworld/chapter8/2003/bblock/smorgan/Colonialism191.jpg
http://www.tcnj.edu/~filak2/images/colini20.jpg
http://farm3.static.flickr.com/2109/1569203464_25be3c5689.jpg
http://sun.menloschool.org/~sportman/modernworld/chapter8/2003/bblock/smorgan/Colonialism191.jpg
http://www.columbia.edu/~amm2009/3956/mapcolonialasia.jpeg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/e/e3/French_Colonial_Forces.jpg
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.