Teorija

Globalizācija
Globalizācija ir ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām saistīts process, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, līdz ar to arī vairāk atkarīgi viens no otra.
 
mswql-8oz82vi_h2v6pxtehnbipiaoo__0jcnd11xa8tq4wntexxvvy9ckcnz3tfmgs-rkm_6ey06p-s4upskxdajamrvy8r6ptyrw6i4pxlcwzoaqmxfojbvcj9vmcqgmvpvmuns_8nnd18tlig4wsnuglj.jpg
 
Globalizācija izpaužas pieaugošā preču, pakalpojumu, kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Globalizācijai raksturīga arī informācijas, zināšanu, tehnoloģiju un inovāciju izplatīšanās pasaulē.

Parasti par globalizāciju runā kā par 20. gs. beigu parādību, tomēr tā bija vērojama arī agrāk – 19. gs. beigās/ 20. gs. sākumā, kad attīstījās dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio. Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš.
 
 
Industrializācija
Pārmaiņas Eiropā radīja ne tikai valdnieki un karavadoņi, bet arī izgudrotāji.

19. gs. raksturo industrializācija un modernizācija. Industrializācijas pamatā bija pāreja no roku darba uz mašinizētu ražošanu. Ar industrializāciju parasti saprot tehniskos un ekonomiskos jauninājumus, savukārt jēdziens modernizācija ietver arī pārmaiņas sociālajā sfērā, kultūrā un cilvēku uzvedībā.
 
Gan ekonomikas industrializācija, gan sabiedrības modernizācija 19. gadsimtā bija turpinājums 18. gs. procesiem. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka pārmaiņu sākums bija skotu izgudrotāja un inženiera Džeimsa Vata izgudrotā tvaikmašīna, ko darbināja ogles.
 
James_Watt_by_Henry_Howard.jpg
Džeimss Vats
 
1814.g. Dž. Stīvensons uzbūvēja pirmo tvaika lokomotīvi "Bluches", kas izlietoto tvaiku izlaida gaisā, un tā varēja vilkt jau 8 vagonus. Tās ātrums bija 6 km stundā ar 30 t smagu kravu.
 
19. gs. sākumā tvaika mašīnas lietoja visās Eiropas valstīs, kā arī ASV Ziemeļu štatos. Tās sūknēja ūdeni, grieza zāģus, darbināja aušanas iekārtas, vēlāk arī transporta līdzekļus.
 
 
Tvaikmašīnu ieviešana izraisīja strauju metalurģijas attīstību, pieauga dzelzs ražošanas apjomi, un tā cenas kritās. Rezultātā tvaikmašīnas kļuva lētākas un tās kļuva arvien plašāk izplatītas.
 
Tvaika dzinēji mainīja ne tikai sauszemes, bet arī ūdens transportu, parādījās kuģi – tvaikoņi, kuri vairs nebija atkarīgi no vēja un straumēm. 1907. g. Amerikā izgudrotājs Roberts Fultons uzbūvēja pirmo tvaikoni pasaulē, kas veica izmēģinājuma braucienu pa upi Ņujorkas apkārtnē.
 
 
5yrr-train.jpg
 
19. gs. tika izgudrota arī lokomotīve un dzelzceļš. Pirmo dzelzceļa līniju uzbūvēja 1825. gadā Anglijā. Eiropas dzelzceļu līniju kopgarums 1830. gadā bija tikai daži desmiti metru, bet gadsimta vidū vairāk kā 36 800 km.
 
19. gs. pirmo vilcienu ātrums bija visai niecīgs – 30-40 km/h.
 
Vilcienu satiksme ne tikai deva jaunu impulsu industrializācijas turpmākai attīstībai, bet arī mainīja priekšstatus par attālumiem. Vilcienu biļetes cenu ziņā bija plaši pieejamas sabiedrībai. Dzelzceļš veicināja dažādu tautību cilvēku saskarsmi, valdību sadarbību, savukārt Ziemeļamerikā tam bija liela nozīme „mežonīgo rietumu” zemju kolonizācijā.
 
 
tekegrafs.jpg
Morzes elektriskais telegrāfs.
 
19. gs. tika izgudrots arī telegrāfs - pirmā ierīce, kas sūtīja ziņojumus izmantojot elektrību. Telegrāfs tika izgudrots vienlaicīgi gan AVS, gan Lielbritānijā. Vienkāršāka un praktiskāka bija amerikāņu gleznotāja S. Morzes izgudrotā sistēma. Burti tika aizstāti ar svītrām un punktiem. Pa vadiem noraidītās zīmes uztvēra elektromagnēts, kurš cilāja spalvu, kas pierakstīja punktus un svītras uz papīra lentes. Morze demonstrēja telegrāfu, nosūtot ziņojumu no Vašingtonas uz Baltimoru.
 
Alexander_Graham_Bell.jpg
Aleksandrs Greiems Bells.
 
19. gadsimta beigās pie skaņas pārraidīšanas strādāja daudzi izgudrotāji.  Pārsteidzošs ir fakts, ka 1876. gadā telefonu patentēja nevis inženieris, bet gan skotu izcelsmes amerikāņu logopēds un fiziķis A. Bells, kas izgatavoja telefonu sadarbībā ar mehāniķi T. Vatsonu. Viņš eksperimentēja ar telefona sistēmām, izmantojot vibrējošas tērauda mēlītes, un atklāja, ka mēlītes svārstības vienā līnijas galā izraisa mēlītes svārstības un skaņu otrā līnijas galā.
 
Industrializācijas rezultātā strauji auga rūpnieciskās pilsētas. Manufaktūras nomainīja fabrikas.
 
Eiropas un ASV dažādu reģionu industrializācijas tempi bija atšķirīgi. Industriālā revolūcija sākās un visstraujāk noritēja Anglijā. Anglijā kopš 17. gs. nenotika kari, parlaments jau gadsimtu izdeva likumus, kas veicināja kapitālismu. Londona bija kļuvusi par lielāko finansiālo centru. Britu aizjūras kolonijas bija lētu izejvielu un darbaspēka avots. Vēsturnieki uzskata, ka Anglijas ekonomiskās attīstības cēloņi ir arī meklējami reliģijā un kultūrā. Lielbritānijā izplatītais kalvinisms mudināja uz pašaizliedzīgu darbu. Jau 17./18. gs. muižnieku privilēģijas tika sašaurinātas, līdz ar to tiem vajadzēja domāt, kā saglabāt savu stāvokli ar naudas palīdzību. Jāpiebilst gan, ka Skotija, Velsa un Īrija atpalika no Anglijas attīstības ziņā.
 
Arī ASV bija  vērojama nevienmērīga attīstība. Ziemeļu štatos bija notikusi rūpnieciskā attīstība ,savukārt Dienvidu štatos joprojām dominēja lauksaimniecība ar vergturu plantācijām. Kontinentālajā Eiropā industrializācija strauju gaitu uzsāka tikai 19. gs. 30. gados. Šeit industrializāciju kavēja vājā transportu infrastruktūra un izejvielu trūkums. Savukārt Vācijā iemesls bija tās sadrumstalotība. Tāpat traucējošs faktors Eiropā bija kārtu atšķirības, cunfšu noteikumi un aizspriedumainība. Francijā rūpnieciski attīstītākie rajoni bija Normandija un franču Flandrija, bet Vācijā – Prūsija un Austrijā – Čehija. Rūpnieciski attīstītākie rajoni Krievijā bija Baltijas guberņas, Pēterburga, Maskava un Urālu reģions. Krievijas impērijā rūpniecisko attīstību kavēja brīvā algotā darbaspēka trūkums, 4/5 strādnieku bija dzimtcilvēki.
 
Sabiedrības modernizācija
19. gadsimtam raksturīga urbanizācija - pilsētu un pilsētnieku skaita pieaugums kādā teritorijā.
  
Urbanizācijas iemesli:
  • Dabīgs iedzīvotāju skaita pieaugums pilsētās (lielāka dzimstība nekā laukos);
  • Lauku apdzīvoto vietu kļūšana par pilsētām;
  • Plašu aglomerāciju veidošanās;
  • Migrācija no laukiem uz pilsētām.
 
baguio.jpg
 
Jāmin gan, ka urbanizācija Eiropā pazīstama kopš antīkās senatnes, tomēr nekad tā nav bijusi tik strauja kā 19.gs./20.gs. Pilsētnieku skaits pieauga dēļ dabiskā pieauguma, gan arī dēļ laucinieku pārcelšanos uz pilsētām. Ievērojami pieauga ASV pilsētu iedzīvotāju skaits, jo uz turieni labākas dzīves meklējumos devās skoti, angļi, zviedri, poļi, vācieši, lietuvieši, īri u.c. Eiropas laukos nostiprinājās kapitālisms.
  
Kapitālisms ir politiska, sociāla un ekonomiska sistēma, kurā kapitāls pieder privātpersonām, nevis valstij, un kurā preču ražošana un sadale atkarīga no privātkapitāla investīcijām un peļņas interesēm.
  
Zeme kļuva par apgrozības līdzekli. Lauksaimniecība no dzīves veida kļuva par biznesu. Zemnieku saimniecības, kuru īpašnieki nespēja pielāgoties pārmaiņām, izputēja un tie kļuva par algotiem strādniekiem, kuri pārcēlās uz vietām, kur tika piedāvāts labāks darbs un labāka peļņa – uz pilsētām. Zemniekiem bija izveidojies priekšstats, ka turību var sasniegt tikai pilsētās. Līdz ar to urbanizāciju stipri ietekmēja situācija laukos, tas, cik strauji notika zemnieku izputēšana.
  
Visstraujāk pilsētas auga Rietumeiropā. Iedzīvotāju skaits Londonā no 1831. g. līdz 1841. g. pieauga par 130 000, bet Parīzē no 1841. g. līdz 1846. g. par 125 000. Iedzīvotāju skaits auga strauji, bet ne pilsētu teritorijas. Liela šaurība valdīja īpaši strādnieku kvartālos, kuri parasti bija izvietoti fabriku tuvumā. Strādnieku jeb proletāriešu dzīve bija smaga gan Eiropā, gan ASV, jo šajos strādnieku kvartālos nebija ne attīstīta kanalizācija, ne tīrs ūdens, līdz ar to izplatījās dažādas epidēmijas. Arī gaiss dēļ fabrikām bija netīrs. Algas fabrikās bija zemas. Izplatīts bija sieviešu un bērnu darbs, un, ja to veica vīrietis, viņam maksāja mazāk. Krīzes sāka piemeklēt cikliski visas valstis, kuras skāra industrializācija. Radās preču pārprodukcija un zema pirktspēja. Krīzi pavadīja bezdarbs, inflācija un fabriku slēgšana. Šīs problēmas Rietumeiropā izdevās atrisināt tikai 19. gs. otrā pusē.
 
Sabiedriskās kustības Eiropā 19.gs.
Liberālisms (latīņu val. liberālis – brīvs)
 
19. gs. visur pasaulē pieauga liberālisms – sabiedriski politiska kustība, kuras pamatā bija ideja par cilvēka pilnīgu brīvību visās dzīves jomās.
  
Svarīgākās liberāļu prasības:
  1. visu cilvēku vienlīdzība likuma priekšā;
  2. cilvēka un pilsoņa brīvības;
  3. tautas vēlētu pārstāvju dalība valsts pārvaldē.
 
6a00d8341cb44a53ef00e54fc614f88834-800wi.jpg
 
Par liberālisma devīzi sākotnēji kalpoja Lielās Franču revolūcijas lozungs – „Brīvība, vienlīdzība, brālība!”. Par liberāļu kredo kļuva prasība, lai valsts neiejaucas indivīda personiskajās lietās.
 
Ar laiku noformējās liberālisma pamatprincipi:
  1. katra personība ir unikāla un neatkārtojama;
  2. katrai personai ir tiesības dzīvot savu dzīvi;
  3. katram cilvēkam ir neatņemamas dabiskās tiesības;
  4. dabiskās tiesības aizsargā privātīpašums, brīvs līgums, likumu vara;
  5. ģimene un privātīpašums veido sabiedrības pamatu;
  6. visām attiecībām cilvēku starpā jābūt brīvprātīgām;
  7. sabiedrības uzplaukumu nodrošina brīvais tirgus, brīvā tirdzniecība, brīva cilvēku pārvietošanās un miers.
 
Liberāļi pārsvarā bija vidusslāņa pārstāvji, aktīvākie bija studenti, kuri kritizēja valstu valdību. Viņuprāt izvirzītie mērķi jāsasniedz ar reformu, nevis revolūciju palīdzību.
 
19.gs. sākumā cēlās eiropiešu pašapziņa. Jo īpaši inteliģence bija pārliecināta, ka visas problēmas var atrisināt tikai nacionālā valstī – tādā, kur pārsvarā dzīvo vienas tautības iedzīvotāji. Bieži nacionālisti un liberāļi izvirzīja kopīgas prasības.

Liberālisma ideju rezultātā:
  1. tika atcelta dzimtbūšana daudzviet Austrumeiropā;
  2. daudzviet tika likvidēta verdzība;
  3. tika garantētas īpašuma tiesības, reliģiskās brīvības;
  4. uzlabojās sieviešu tiesiskais stāvoklis;
  5. veidojās neiecietība pret karu un kārtu privilēģijām;
  6. vairojās cilvēku pašapziņa un tika veicināta patstāvīga domāšana.

Liberālisms bija pretrunā ar konservatīvismu, kas pēc Napoleona impērijas sagrāves un Vīnes kongresa dominēja daudzu valstu nacionālajā ideoloģijā.
 
 
Konservatīvisms (latīņu val. conservativus – tāds, kas saglabā)
 
Konservatīvismā valdīja uzskats, ka sabiedrības pamati jābūvē uz pārbaudītām un stabilām likumu un morāles normām, valsti jāvada stingrai personībai, sociālais miers iespējams, respektējot privātīpašumu. Konservatori uzskatīja, ka nevajag mainīt to, ko var nemainīt. Par konservatīvismu paraugu politikā uz sadzīvē kļuva Viktorijas laika Lielbritānija.
 

Nacionālisms
 
Jau apgaismotāji un vēlāk arī Lielā franču revolūcija aizstāvēja tēzi, ka nācijai ir tiesības uz savu suverenitāti un tiesības izvēlēties politisko iekārtu. 19. gs. sākumā šī ideja izplatījās Eiropā, Latīņamerikā un Āzijā.
 
Nacionālisms bija uzskats un jūtas, kas uzsvēra indivīda piederību noteiktai ļaužu grupai, kurus vienoja valoda, tradīcijas, mentalitāte un reizēm reliģija.
 
Valdīja uzskats, ka indivīda centieni var būt sekmīgi tikai tad, ja viņa tauta spēj brīvi realizēt savas politiskās, ekonomiskās un kultūras vēlmes. Milzīgu uzmanību nacionālisms pievērsa tautas vēsturei. Rakstītajā nacionālajā vēsturē tika izcelti nacionālie varoņi, mocekļi un nodevēju tēli. Nacionālisms uzmanību veltīja arī tautas kultūras apzināšanai un kopšanai. Nacionālisma ideju paudēji bija galvenokārt inteliģences pārstāvji un tas izplatījās galvenokārt tajās zemēs, kur notika etniskie un reliģiskie konflikti. Piemēram, 19. gs. Balkānos slāvi, grieķi, albāņi un rumāņi centās atbrīvoties no Osmaņu Turcijas varas. Krievijā 19. gs. notika 2 asiņainas poļu sacelšanās. Savukārt vāciešu un itāļu mērķis bija savu tautu apvienošana vienotās nacionālās valstīs.
 
Nacionālisms, liberālisms un konservatīvisms bija fons, uz kura norisinājās 19. gs. pirmās puses politiskā vēsture.

Atsauce:
http://andrewjuderajanathan.files.wordpress.com/2009/05/x1pgg9emswql-8oz82vi_h2v6pxtehnbipiaoo__0jcnd11xa8tq4wntexxvvy9ckcnz3tfmgs-rkm_6ey06p-s4upskxdajamrvy8r6ptyrw6i4pxlcwzoaqmxfojbvcj9vmcqgmvpvmuns_8nnd18tlig4wsnuglj.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/2c/James_Watt_by_Henry_Howard.jpg
http://bcyesteryear.com/5yrr-train.jpg
http://www.dzm.lu.lv/fiz/IT/F_12/images/Tem_5/tekegrafs.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/10/Alexander_Graham_Bell.jpg
http://www.bulatlat.com/images/6-26/baguio.jpg
http://adrian.gaudebert.fr/blog/public/photos/6a00d8341cb44a53ef00e54fc614f88834-800wi.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Globaliz%C4%81cija
http://www.daugrc.edu.lv/Paligmateriali/Citi_mat/WW/skola/fizika.htm
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.g.