1905. gadā arī Latvijā sākās plaši revolucionārie nemieri. Revolucionārajai kustībai Latvijā bija tautas revolūcijas un nacionālās atbrīvošanās cīņas raksturs. Latvijas iedzīvotāji atradās vācu muižniecības un krievu ierēdniecības divkāršā jūgā.
13. janvāra notikumi Rīgā
Sakarā ar demonstrantu apšaušanu Asiņainajā svētdienā Pēterburgā Latvijas sociāldemokrāti (LSDSP) Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki. 13. janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie. Notika demonstrācijas un mītiņi, kuros piedalījās aptuveni 60 000 strādnieku.
Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja cara karaspēks, kas atklāja uguni. Tika nogalināti vairāk nekā 70 un ievainoti 200 cilvēki. Daudzi ledus dēļ noslīka Daugavā. Bet ar to nekas nebeidzās. Protesta mītiņi un demonstrācijas sākās arī Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Krāslavā un Daugavpilī.
1. maija demonstrācijas
1. maijs tika atzīmēts ar plašām demonstrācijām un mītiņiem, kuros tika izvirzītas vairākas prasības:
- algu palielināšana,
- darbadienas saīsināšana,
- darba apstākļu uzlabošana,
- patvaldības ierobežošana,
- biedrošanās un preses brīvība u.c. prasības.
Nemieri laukos
Nemieri Latvijā visplašāk izplatījās laukos, kur notika baznīcu demonstrācijas. Vietējie zemnieki un tautskolotāji uzstājās ar reformu prasībām. Viņi pieprasīja agrārreformu, pārvaldes demokratizāciju un vācbaltu muižniecības privilēģiju likvidēšanu. Gan saimnieki, gan kalpi vērsās pret vācu muižniekiem.
Muižnieki veidoja pašaizsardzības vienības un izrēķinājās ar nemiernieku vadoņiem. Tas izraisīja sašutumu iedzīvotāju vidū, sākās muižu dedzināšana, policijas atbruņošana un izrēķināšanās ar muižniekiem. Muižu īpašnieki, mācītāji un ierēdņi tika arī nogalināti, bieži tika traucēti dievkalpojumi utml.
Laukos valdības vara bija pilnīgi paralizēta, revolucionāru rokās bija arī dzelzceļš. Rīgā kārtība saglabājās tikai pateicoties bailēm no vācbaltiešu pašaizsardzības spēkiem. Tur patvērās atbēgušie Vidzemes muižu īpašnieki un mācītāji ar ģimenēm.
Kongresi
Pēc LSDSP ierosmes:
- izveidojās strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku);
- sanāca 2 visplašākie tautas kongresi:
- tautskolotāju kongress (piedalījās ap 1000 skolotāju; kongress pieņēma jauno tautskolu programmu un nolēma nekavējoties sākt mācības latviešu valodā);
- Latvijas pagastu delegātu kongress (tas atbalstīja sociāldemokrātu galveno ideju par Latvijas teritoriālo pašvaldību (autonomiju) jaunajā demokrātiskajā Krievijā).
Gandrīz visos pagastos izveidojās pašpārvaldes – iedzīvotāju vēlētas rīcību komitejas (470 kopskaitā, arī Latgalē). Tās veidoja jaunas tiesas, veica neatliekamas saimnieciskas funkcijas. Apriņķos izveidoja bruņotu tautas miliciju.
1905. gadā par nozīmīgiem revolūcijas centriem kļuva abas Baltijas augstākās mācību iestādes - Tērbatas universitāte un Rīgas Politehniskais institūts.
Prese
Avīze "Dienas Lapa" pārgāja LSDSP rokās. Otrs oficiāls LSDSP preses izdevums bija "Pēterburgas Latvietis", ko iespieda Pēterburgā, bet rediģēja Rīgā Suvorova ielā 25. Līdzās legālai presei LSDSP nepārtrauca arī nelegālās "Cīņas" izdošanu, kuras tirāža 1905. gada oktobrī sasniedza 18 000.
Pateicoties legālai presei un sapulcēm LSDSP 1905. gadā spēja ietekmēt plašus iedzīvotāju slāņus, propagandējot savus uzskatus gan strādniekiem, gan inteliģencei, gan zemniekiem.
Novembrī LSDSP izlaida uzsaukumu "Visiem zemniekiem!", kurā aicināja atcelt vecās, nedemokrātiski vēlētās pagastu valdes un ievēlēt vispārējās vēlēšanās to vietā katrā pagastā rīcības komitejas.
Revolūcija, 1905. g. beigas - 1907.gads
Nodedzināta Suntažas muiža.
16. novembrī Vidzemes gubernators Zvegincevs mēģināja nomierināt zemniekus, saaicinot pie sevis Rīgas pilī Rīgas apriņķa pagastu pārstāvjus. Iecerētais neizdevās, jo pagastu delegāti iesniedza gubernatoram virkni sociāldemokrātu sastādītu prasību.
Decembrī revolūcija sasniedza augstāko pakāpi. Latvijas laukos situācija atgādināja pilsoņu karu.
Ģenerālis Orlovs.
1905. gada revolūcijas laikā kopumā notika ap 1000 bruņotu sadursmju. Pirmās no tām notika Zemgalē. Kad sākās uzbrukumi Kurzemē, tika izsludināts karastāvoklis. Visasiņainākās sadursmes notika Tukumā. Savukārt Talsi tika apšaudīti ar artilēriju.
1905. gada decembrī Valkā ieradās ģenerāļa Orlova vadītā soda ekspedīcija. Pamatojoties uz muižnieku un pašaizsardzības vienību sastādītajiem sarakstiem, soda ekspedīcija bez tiesas šāva, pakāra un pēra nemieru dalībniekus, dedzināja zemnieku mājas, skolas un biedrību namus.
Daudzus izsūtīja uz Sibīriju. Cieta daudzi nevainīgi cilvēki, jo izmeklēšana nekāda nenotika. Soda ekspedīcija darbojās visu 1906. gadu. Vienīgie, kas izrādīja pretestību bija „mežabrāļi”, kuri turpināja uzbrukumus varas iestādēm. Daļa nemiernieku, lai paglābtos no soda ekspedīcijas, emigrēja uz ārzemēm. Kopumā ar nāvi sodīja aptuveni 3000 cilvēku.