Teorija

Sociāli ekonomiskais stāvoklis Latvijas teritorijā
19. gs. beigās - 20 .gs. sākumā
19. gs. ir zīmīgs ar dzimtbūšanas atcelšanu.
  • 1817. g. - Kurzemes zemnieku likumi atcēla dzimtbūšanu Kurzemes guberņā.
  • 1819. g. - Vidzemes zemnieku likumi atcēla dzimtbūšanu Vidzemes guberņā.
  • 1861. g. - tika atcelta dzimtbūšana Latgalē.
  • 1865. g. - muižniekiem tika atņemtas mājas pārmācības tiesības.
  • 1866. g. - pagastu pašvaldības likumi atbrīvoja pilnībā zemniekus no muižnieku aizbildniecības.
   
19. gs. pirmajā pusē radās strauja sociālā noslāņošanās laukos, nostiprinājās saimnieku kārta. Izputinātie zemnieki devās uz pilsētām. Kad sākās māju un lauku saimniecību izpirkšana, zemnieku ietaupījumi nonāca bankās, kuras varēja kreditēt tirdzniecību un rūpniecību. Tika ierīkoti jaunas satiksmes ceļi un dzelzceļi. Cunftu ierobežojumu atcelšana pavēra ceļu rūpniecības attīstībai. Pilsētu iedzīvotāju trūcīgo slāni veidoja latvieši. Tiem bija aizliegts nodarboties ar amatniecību vai tirdzniecību. Stāvoklis mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad notika sociālas un saimnieciskas izmaiņas, sākās pilsētu uzplaukums.

Fabrikās vajadzēja strādniekus, kuri varēja uzkalpoties pat līdz meistara līmenim. Jau 19. gs. sākumā cara valdība sāka ierobežot vācu tirgotāju privilēģijas. Latvieši sāka celt namus pilsētu nomalēs un sūtīt savus bērnu skolās. Veidojās latviešu inteliģences slānis, kas nesaplūda ar vācbaltiem un nepārkrievojās.
 
Pārmaiņas 19. gs. otrā pusē
DSCF2557.JPG
 
Līdz 19. gs. otrai pusei Krievijas valdība maz iejaucās Baltijas guberņu iekšējās lietās. Pārvaldes iestādēs darbojās galvenokārt vācu muižnieki. 19. gs. otrā pusē situācija mainījās, jo Krievijas valdība sāka realizēt pārkrievošanas politiku. Rātes vietā tika ieviesta vēlēta pilsētas dome, līdz ar to turīgie vācu pilsoņi sāka zaudēt savu varu.

1878. g. Rīgas domes vēlēšanās piedalījās pirmo reizi arī latviešu pilsoņi. Vēlēšanu tiesības gan bija tikai turīgajiem latviešiem, kas bija aptuveni 3% no Rīgas iedzīvotājiem.

Bija nepieciešams realizēt arī pašvaldību sistēmu, tādēļ uz Baltijas guberņām tika nosūtīta revīzija senatora Nikolaja Manaseina vadībā. Tika secināts, ka tikai maza iedzīvotāju daļa zin krievu valodu. Tad tika uzsākta pārkrievošanas politika, ko atbalstīja cars Aleksandrs III.

Pārkrievošanas jeb rusifikācijas laikā tika:
  1. reorganizēta tiesu un policijas sistēma,
  2. krievu valoda tika ieviesta par oficiālo lietvedības valodu,
  3. nostiprināta pareizticīgās baznīcas ietekme,
  4. par vienīgo mācību valodu tika noteikta krievu valoda,
  5. grāmatas un laikrakstus pakļāva cenzūrai,
  6. ierobežoja sapulču un biedrošanās brīvību,
  7. muižnieku landtāgi saglabāja savas tiesības.

Rezultātā latviešu tauta nokļuva divkāršā nacionālā apspiestībā, no vienas puses saglabājās vācu muižniecības vara, bet no otras - krievu ierēdniecība.
 
19. gs. beigās latviešu uzņēmēji pilsētās bija ļoti maz. Pilsētu ekonomikā dominēja vācu, krievu un ebreju uzņēmēji. Daļa vācbaltu uzskatīja, ka būtu labi latviešus pārvācot, lai pretotos rusifikācijai. Pilsētu iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija mainījies, latviešu bija kļuvis vairāk, un daudzi no viņiem bija sasnieguši vidusslāņa līmeni.

1866. g. tika likvidētas amatnieku cunftes, sāka strauji attīstīties rūpniecība. 1840. g. Rīgā bija 46 rūpniecības uzņēmumi, bet 1874. g. jau 142. Vidzemē 1873. g. bija izpirktas jau 80% zemnieku saimniecības. Līdzīga situācija bija arī Kurzemē. Vienīgi Latgalē, kura ietilpa Vitebskas guberņā, situācija bija citāda. Latgalē zemnieki tikai 20. gs. sākumā kļuva par pilntiesīgiem saimniekiem. Tomēr saimniecības tur bija pārāk sīkas, lai veicinātu ekonomisko attīstību, tādēļ dzīves līmenis tur palika zems.

Gadsimtu mijā Krievijā nostiprinājās sociāldemokrātu virziens. Latvijā sociāldemokrātiskās idejas nedaudz popularizēja jaunstrāvnieki laikrakstā „Dienas Lapa”.
  
Sociāli ekonomiskā attīstība 20. gs. sākumā
 
20. gs. sākumā Baltijas guberņas ekonomiskā ziņā bija viens no attīstītākajiem rajoniem. Savukārt Latgale, kura ietilpa Vitebskas guberņā, ekonomiskās attīstības ziņā atpalika no Krievijas vidējā līmeņa.
 
 
 
Dzelzceļš
  
3843321951_b.jpg
 
Nozīmīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā radīja dzelzceļa būve, kas pavēra jaunas iespējas tirdzniecībai. Ciešāki kļuva sakari ne tikai starp valstīm, bet arī pilsētām. 2/3 Latvijas teritorijas pilsētu savienoja dzelzceļi. Dzelzceļa būve sekmēja ārējās un tranzīttirdzniecības attīstību. Pieauga ostu nozīme. Lielākās Baltijas guberņu ostas bija Rīga, Liepāja, Ventspils, Tallina un Pērnava. Rīga kļuva par lielāko Krievijas ostu, apsteidzot Pēterburgu.
 
 
No Latvijas eksportēja linus, kaņepājus, labību, gaļu, sviestu, kokmateriālus. Savukārt Latvijā ieveda kokvilnu, kaučuku, akmeņogles, ražošanas iekārtas u.t.t.
 
  
Lauksaimniecība

Muižnieku saimniecībām piederēja apmēram puse zemes platību un tās bija izveidojušās par lielām, modernām saimniecībām, kuras izmantoja algotu darbaspēku. Arī zemnieku stāvoklis mainījās. Tie bija izpirkuši savas mājas, un to saimniecības lauksaimniecības produktu ražošanā konkurēja ar muižu saimniecībām.
 
govis.jpg
 
Lauksaimniecības modernizācija izpaudās kā pāreja no graudaugu audzēšanas uz lopkopību (sevišķi – piena lopkopību). Plaši izplatīta un ienesīga lauksaimniecības nozare bija linu audzēšana.
Zemnieku izglītības līmenis Baltijas guberņās, attīstīta lauksaimniecības infrastruktūra, kā arī orientācija uz Rietumu pieredzi, ļāva Baltijas guberņu lauksaimniecībai kļūt par paraugu pārējās Krievijas lauksaimniecībai. Tika lietots mākslīgais mēslojums, modernas lauksaimniecības mašīnas, tika veidotas jaunas augu šķirnes. Laukos tika izveidotas dažādas lauksaimniecības biedrības, kuras apmācīja un organizēja lauksaimniecības produktu ražotājus.

Jāpiemin, ka šajā laikā bija daudz bezzemnieku (60% no lauksaimniecībā nodarbinātajiem).
 
 
Rūpniecība
 
20. gs. sākumā turpināja strauji attīstīties rūpniecība. Pieauga gan uzņēmumu, gan strādnieku skaits. 1913. g. Latvijā nodarbināto strādnieku skaits sasniedza 160 000. Ārzemju uzņēmēji labprāt ieguldīja līdzekļus Baltijas guberņu rūpniecības attīstībā, jo, salīdzinot ar citiem Krievijas rajoniem, tur bija kvalificētāks un izglītotāks darbaspēks. Lasīt un rakstīt Krievijā vidēji prata 54%, bet Baltijas guberņās 82%.

Latviešu uzņēmējiem piederēja samērā neliela daļa rūpniecības uzņēmumu, pie tam nelieli. Lielākā uzņēmumu daļa piederēja vācbaltiešiem un Vācijas vāciešiem. Par lielākajiem rūpniecības centriem kļuva Rīga, Liepāja, Jelgava. Ražošana koncentrējās lielos uzņēmumos un produkciju galvenokārt ražoja Krievijas tirgum. Tikai aptuveni 1/3 palika vietējam tirgum vai eksportam uz ārzemēm.
 
947450_BIG_1254292273.jpg
Gumijas izstrādājumu fabrika "Provodņik".
 
Rūpniecībā nozīmīgu vietu ieņēma mašīnbūve un metālapstrāde. Darbojas kuģu būvētavas, vagonu un elektrotehniskās rūpnīcas. Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Krievijas ķīmiskās rūpniecības centriem, kur atradās Krievijas uzņēmums „Provodņik”. Baltijas guberņās bija attīstīta pārtikas un kokapstrādes rūpniecība.

Rūpniecības attīstība sekmēja Baltijas guberņu attīstību, tomēr tam bija arī negatīvas iezīmes. Krievijas impērijas intereses bija dominējošās, līdz ar to Baltijas guberņās tika ievestas gan izejvielas, gan rūpniecības iekārtas, gan darbaspēks.

 
Urbanizācija
 
Rūpniecības attīstība un lauku iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām sekmēja urbanizāciju. 1914. g. Latvijas teritorijā pilsētnieku īpatsvars sasniedza 40% no iedzīvotāju kopskaita. Rīga, Liepāja, Jelgava un Daugavpils bija lielākās pilsētas. Salīdzinot ar 19. gs. bija samazinājies latviešu īpatsvars, jo no Krievijas guberņām notika liela iedzīvotāju migrācija.
 
Tilbergs_Rigas_osta.jpg
Rīgas osta, 20. gs. sākums.
 
Laukos lielākā daļa iedzīvotāju bija latvieši, kuri cēla mājas, atvēra uzņēmumus, tomēr tiesību ziņā viņi bija otrās šķiras pilsoņi. 4/5 iedzīvotāju formāli skaitījās zemnieki. Pilsētu pārvaldē vairums bija vācbaltiešu. Arī arhitektūru un sadzīvi noteica vāciskās paražas.

Latgalē vairums iedzīvotāju bija krievi un ebreji. Krievu īpatsvars pieauga visā Baltijā, palielinājās arī citu tautību iedzīvotāju skaits – ebreju, poļu, baltkrievu, lietuviešu u.c.
 
 
Rīga
 
20. gs. sākumā Rīgā iedzīvotāju skaits strauji pieauga. No 1897. g. līdz 1913. g. par 88%, sasniedzot 482 000. Rīga 20. gs. sākumā bija Baltijas lielākā pilsēta, kā arī rūpniecības, tirdzniecības un kultūras centrs. Rīga bija kļuvusi par daudznacionālu pilsētu. 1913. g. Rīgā dzīvoja latvieši, krievi, vācieši, ebreji, poļi, lietuvieši u.c. 42% no pilsētniekiem nestrādāja algotu darbu, 39% bija strādnieki, bet 16% - buržuāzija (īpašnieki, ierēdņi).
 
Vairums rīdzinieku bija protestanti (galvenokārt vācieši un latvieši). Pie katoļiem piederēja daļa latviešu, lielākā daļa baltkrievu, kā arī poļi un lietuvieši. Krievi un daļa latviešu bija pareizticīgie, bet gandrīz visi ebreji – Mozus ticīgie. 1913. g. 86% Rīgas iedzīvotāju prata rakstīt un lasīt.
 
250px-Riga_panorama_from_pardauga.jpg
 
Vairums latviešu tika nodarbināti rūpniecībā un tirdzniecībā. Puse no visiem mājkalpotājiem Rīgā bija latvieši. Arī Rīgas namsaimnieku vidū bija daudz latviešu. Toties augstāko ierēdņu un brīvo profesiju pārstāvju vidū latvieši bija aptuveni 1/5. Tiem piederēja nelieli amatniecības un rūpniecības uzņēmumi.

Salīdzinājumā ar gadsimtu miju bija 3 reizes pieaudzis latviešu domnieku skaits Rīgas pārvaldē.
 
Latviešu valodu neoficiāli uzskatīja par trešo vietējo valodu, bet tai nebija tādas tiesības kā krievu un vācu valodai. Krievu valodai Rīgā bija oficiālas valsts valodas statuss, ar tās palīdzību centās realizēt rusifikāciju. Otra oficiālā valsts valoda bija vācu valoda. Salīdzinājumā ar gadsimtu miju vairāk kā divreiz bija pieaudzis krievu valodā runājošo skaits.

Salīdzinot ar 19. gs. 20. gs. sākumā biju samazinājies vāciešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū. Tie galvenokārt bija inteliģences pārstāvji. Daļa no tiem bija rūpniecības, tirdzniecības, ierēdņi un brīvo profesiju pārstāvji, rantjē (personas, kuras pārtiek no ienākumiem, ko dod kapitāla procenti un vērtspapīri), pensionāri un skolēni. Rīgas namīpašnieku vidū aptuveni trešdaļa bija vāciešu. Bija arī rūpniecībā nodarbināti vācu strādnieki, bet visi bija augsti kvalificēti. Vāciešu skaits bija samazinājies Rīgas domē, tomēr pilsētas pašpārvaldē noteicēji bija vācieši.

Rīgas izskatā, tradīcijās, iedzīvotāju uzvedībā 20. gs. sākumā bija saglabājušies daudz vācisko elementu, tādēļ 20. gs. sākumā Rīgu sauca par „vācu pilsētu”.
 
Atsauce:
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 22.lpp.
http://photo2.poga.lv/photos/0709/0918/skrunda/3843321951_b.jpg
http://www.makslasvesture.lv/images/c/cf/Tilbergs_Rigas_osta.jpg
http://www.zm.gov.lv/images_upl/govis.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/6/63/Riga_panorama_from_pardauga.jpg/250px-Riga_panorama_from_pardauga.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
http://lv.wikipedia.org
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.