Teorija

Svarīgi!
Līdz 11. gs. kristīgā baznīca bija vienota. Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinapoles patriarhs.
No Bizantijas kristīgo ticību bija pārņēmušas Austrumeiropas tautas. Romas pāvests šīs tautas gribēja pakļaut sev, bet Bizantijas baznīca tam pretojās. Bizantijas imperators uzskatīja, ka pāvesta pretenzijas uz visas kristīgās baznīcas  virsvadītāja lomu, kā arī uz virskundzību par baznīcu un valdniekiem  bija nepamatotas, jo Bizantijā baznīca faktiski pakļāvās valstij. Konstantinapoles patriarhs arī neatzina laulību aizliegumu priesteriem. Līdz ar to pāvests pildīja vienīgi rietumu patriarha funkcijas – vadīja tikai Rietumeiropā dzīvojošus kristiešus. Starp pāvestu un patriarhu notika cīņa par kundzību pār kristīgo baznīcu, kā arī par ienākumu sadali.
 
Laika gaitā pretrunas starp Austrumu un Rietumu baznīcām padziļinājās un 1054. g. notika baznīcu šķelšanās. Pāvests paziņoja par Konstantinapoles patriarha izslēgšanu no baznīcas, bet viņš savukārt uzlika pāvestam baznīcas lāstu.
Svarīgi!
No tā laika Rietumu baznīcu sāka saukt par katoļu („vispasaules”) baznīcu, bet Austrumu baznīcu par pareizticīgo („pareizās ticības”) baznīcu.
Abas baznīcas kļuva pilnībā patstāvīgas.
 
Strīds par investūru
Ciktāl kliniešu reformas skāra baznīcas iekšējo dzīvi, laicīgie valdnieki pret tām izturējās labvēlīgi. Viņi atbalstīja baznīcu atbrīvošanos no vietējo aristokrātu ietekmes, jo karaļiem nebija labvēlīga vietējo grāfu un aristokrātu nostiprināšanās. Attiecības starp baznīcu un monarhiem saasinājās, kad baznīcas sāka pieprasīt pilnīgu neatkarību no laicīgās varas. Pretrunas pārauga strīdā par investūru.
Investūra ir iecelšana baznīcas amatā, pasniedzot varas zīmes.
Galvenais strīds bija par to, kuram pieder galvenais vārds – baznīcai vai valdniekam, kad runa bija par arhibīskapu un bīskapu izraudzīšanu un iecelšanu amatā. Tie vienlaikus ieņēma augstu vietu baznīcas hierarhijā un vienlaikus bija laicīgo valdnieku vasaļi. Baznīcas pagrimuma laikā šīs tiesības bija piesavinājušies monarhi, bet reformētā baznīca ar to nevēlējās samierināties. Strīdi risinājās arī par to, kam piešķirt tiesības pasniegt bīskapam varas zīmes.
 
DSCF3367.JPG
 
Bīskapu varas zīmes:
  1. spieķis, kurš simbolizēja bīskapa garīgo varu pār draudzi;
  2. gredzens, kas liecināja par viņa simbolisku salaulāšanos ar baznīcu;
  3. scepteris jeb zizlis – bīskapa kā bīskapijas laicīga valdnieka simbolu.
 
Baznīcas gribēja panākt, lai bīskaps varas zīmes saņem no garīgas personas rokām, bet pret to iebilda valdnieki, atsaucoties uz to, ka bīskaps ir monarha vasalis. Faktiski izšķīrās jautājums par to, kas turpmāk noteiks dzīves kārtību kristīgajā Rietumeiropā – garīgā vara, ko pārstāvēja pāvests vai laicīgais valdnieks – Romas impērijas ķeizars. Konflikts kulmināciju sasniedza 11. gs. pēdējā ceturksnī pāvesta Gregora VII un Vācijas karaļa Heinriha IV valdīšanas laikā.
 
Heinrihs IV
Heinrihs IV agri zaudēja tēvu. Viņš kļuva par Vācijas, Burgundijas un Itālijas karali jau 6 gadu vecumā. Dažādi aristokrātiski grupējumi viņa nepilngadības laikā cīnījās par ietekmi uz karali. Galmā esošie garīdznieki rūpējās par to, lai Heinrihs uzaugtu Klinī reformas gaisotnē. Tomēr pēc pilngadības sasniegšanas viņš piedzīvoja pirmo konfliktu ar baznīcu, kad tā atteicās atbrīvot Heinrihu no laulībām ar princesi Bertu, ar kuru bija saderināts bērnībā un apprecējās 16 gadu vecumā.
 
Gregors VII
Heinriha IV pretinieks bija agrākais kliniešu mūks Hildebrands, kurš pēc ievēlēšanas par pāvestu pieņēma Gregora vārdu, tā uzsverot, ka uzskata sevi par pāvesta – baznīcas nostiprinātāja Gregora I Lielā sekotāju. Hildebrants bija cēlies no zemnieku ģimenes. Klosterī saņēmis labu izglītību viņš nonāca pāvesta kūrijā (galmā). Viņš bija stipras gribas vīrs, kurš uzskatīja par savu pienākumu nodibināt ideālu Dieva valstību zemes virsū, kurā visu noteiktu baznīca. Savu izpratni par pāvesta lomu pasaulē viņš izklāstīja „Pāvesta diktātā” 1075. g. Gregora VII vēlēšanās valdīt pār visu kristīgo Rietumeiropu bija drauds laicīgajiem valdniekiem. Piemēram, lielākā daļa Vācijas aristokrātijas, kas atradās konfliktā ar karali, nostājās pāvesta pusē. Rezultātā Heinriham IV nācās cīnīties ne tikai par ietekmi uz Vācijas, Burgundijas un Itālijas baznīcu, bet arī par savām valdnieka tiesībām. Heinriha stāvokli sarežģīja fakts, ka savu ķeizara kroni (viņš bija karalis, bet nebija kronēts vēl par ķeizaru) viņš varēja saņemt tikai no pāvesta rokām.
 
Cīņa starp Gregoru VII un Heinrihu IV
Gregor_VII5.jpg
12. gs. zīmējums, kurā attēlots Heinrihs IV un Gregors VII.
 
Pāvests Gregors VII atcēla no amata Milānas arhibīskapu, kuru pēc agrākajām paražām bija iecēlis Heinrihs IV, jo viņš uzskatīja, ka arhibīskaps nav ievēlēts likumīgi. Gregors VII panāca, ka 1075.g. baznīcas sinodē tiek pieņemts lēmums aizliegt jebkurai laicīgai personai veikt investūru, un paziņoja, ka visi garīdznieki, kas savus amatus ieguvuši simfonijas ceļā, ir atcelti. Gregors VII izslēdza no baznīcas Heinriha IV padomdevējus, kuru vidū bija arī augstu stāvoši garīdznieki.
 
1076. g. Heinrihs IV Vormsā kopā ar bīskapiem sasauca  Vācijas bīskapu sinodi, kurā Gregors VII tika pasludināts par atceltu no amata. Vēlāk šim lēmumam pievienojās arī Ziemeļitālijas bīskapi.
 
Savukārt Gregors VII uzlika karalim baznīcas lāstu (izslēdza to no baznīcas) un atbrīvoja viņa pavalstniekus no uzticības zvēresta karalim. Šo situāciju izmantoja vietējā aristokrātija, kura pavēstīja, ka, ja gada laikā lāsts netikšot noņemts, tie vairs neuzskatīs Heinrihu IV par savu karali. Rezultātā karalim bija jāmeklē izlīgums ar pāvestu. Viņš kopā ar sievu, bērnu un nelielu svītu 1076./1077. g. ziemā šķērsoja Alpus un nonāca Ziemeļitālijas augstkalnu pilī Kanosā, kur 3 dienas stāvējis pils vārtu priekšā līdz vārti tika atvērti. Pāvests saskaņā ar baznīcas noteikumiem nevarēja nepieņemt grēku nožēlu. Heinrihs IV atguva savu valdnieka statusu. Tomēr cīņas starp karaļa un pāvesta piekritējiem turpinājās.
 
1084. g. Heinrihs IV ar karaspēku ieņēma Romu un panāca, ka ar Gregoru VII neapmierinātie kardināli par pāvestu ievēl Klementu III, kurš Heinrihu IV nekavējies kronēja par ķeizaru. Gregors VII devās uz Dienviditāliju, kur 1085. g. nomira. Tomēr strīdi par investūru nebeidzās. Pagāja vairāki desmiti gadi līdz iestājās atslābums starp baznīcu un laicīgajiem valdniekiem. Izkristalizējās atziņa, ka bīskaps vienlaikus var pildīt kā garīgās, tā laicīgās personas pienākumus. Kā garīgā persona bīskaps lasīja sprediķus, vadīja dievkalpojumus un pārraudzīja baznīcas lietas, bet kā laicīga persona gādāja naudu un karavīrus valdniekam. Rezultātā 12. gs. sākumā starp baznīcu un Anglijas un Francijas karaļiem no otras puses tika panākts stabils kompromiss, kas garantēja karaļiem bīskapa materiālu atbalstu, nemazinot viņu kā garīgu peronu nozīmi.
 
Izlīgums starp pāvestu un ķeizaru tika panākts vēlāk un tas tika fiksēts 1122. g. Vormsā noslēgtajā konkordātā (līgums starp pāvestu un kādu laicīgu valdnieku par savstarpējām attiecībām un baznīca stāvokli šī valdnieka pārvaldītajā teritorijā). Pie varas esošais ķeizars Heinrihs V garantēja bīskapiem brīvas kanoniskās vēlēšanas un atteicās no investūras ar gredzenu un spieķi. Tika panākta vienošanās par to, ka dažādās impērijas teritorijās vēlēšanu kārtība būs atšķirīga. Burgundijā un Itālijā vēlēšanas tika atstātas baznīcas ziņā, bet Vācijā pakļautas ķeizaram. Atšķirībā no Burgundijas un Itālijas Vācijas bīskapus drīkstēja iesvētīt amatā tad, kad tie no valdnieka bija saņēmuši scepteri – kļuvuši par laicīgajiem vasaļiem. Šādi ķeizars varēja panākt sev vēlama kandidāta ievēlēšanu.
Svarīgi!
Strīda par investūru iznākums palīdzēja nodalīt garīgās un laicīgās varas kompetenci. Rezultātā tika likti pamati laicīgās valsts attīstībai, kas bija neatkarīga no baznīcas. Pastāv uzskats, ka ap 11. – 12. gs. miju bija beidzies viduslaiku vēstures smagnējais un iesīkstējušais posms un sācies jauns periods.
Atsauce:
http://www.heiligenlexikon.de/Fotos/Gregor_VII5.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 287. lpp.
I. Misāns, V. Pāvulāns "Viduslaiku vēsture", Zvaigzne ABC, 1997.
V. Krieviņa "Pasaules vēstures īss izklāsts", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC.