Teorija

Saimnieciskā dzīve Livonijā
Sākotnēji Livonijas iedzīvotāji bija personiski brīvi cilvēki. Tie nodeva daļu ienākumu zemes kungiem un pildīja karaklaušas. Neliela daļa vietējo iedzīvotāju, kuri palika kungu kārtā, pārvācojās, bet pārējie kļuva par zemniekiem.
 
Sākot ar 13. gs. Livonijā bīskapi un ordenis savas zemes izdeva kā lēņus vasaļiem, kuriem par to bija jāpilda dienests. Sākotnēji lēņus deva uz mūžu vai dienesta laiku. Vēlāk tika panākts, ka lēņus var atstāt mantojumā dēlam, pēc tam arī meitām un citiem radiniekiem. Vasaļi pārsvarā nāca no Vācijas zemēm. Ar laiku
Svarīgi!
Livonijā izveidojās laicīgo bruņinieku kārta - bruņniecība, kura uzskatīja sevi par dižciltīgāko kārtu Livonijā.
Ar jēdzienu muiža sākotnēji saprata vietu, kur zemnieki saveda savas nodevas zemes kungam. Kungi dzīvoja nocietinātās pilīs ar saviem vasaļiem un karakalpiem. Vasaļu vienīgais pienākums bija karadienests. Lēnim bija jānodrošina vasalis ar visu nepieciešamos. Ja vasalis pārtrauca pildīt dienestu, tad lēni atdeva citam.
 
15. gs. bruņniecības militārā loma samazinājās. Vasaļi bija nostiprinājuši savas tiesības, un tie pārcēlās dzīvot uz muižām, kur sāka celt ēkas un regulēt saimniecisko dzīvi. Lēņi 16. gs. kļuva par dzimtas īpašumu. Zemes kungi ļāva vasaļiem lēņa zemes pārdot vai ieķīlāt. Bruņinieki kļuva par muižniekiem.
 
DSCF3548.JPG
Livonijas ordeņa laika robežakmens pie Āraišiem.
 
Mainījās arī zemnieku stāvoklis. Muižās zemniekiem bija jāpilda lauksaimnieciskās klaušas - jāapstrādā kunga zeme. Kunga zemes apstrādāšanai zemniekiem no katras saimniecības noteiktu dienu skaitu gadā bija jādod strādnieks ar zirgu un kājinieks. Zemnieku mobilitāti centās maksimāli ierobežot. 1458. g. Tērbatas bīskaps piekāpās savu vasaļu prasībai, ierobežojot savu zemnieku pārvietošanos. 1494. g. šādu kārtību ieviesa arī Rīgas bīskapijā, bet 16. gs. laikā visā Livonijā. Līdz ar to zemnieki kļuva par muižniekiem piederošu darbaspēku. Muižas sāka iedalīt dzimtmuižās, kas bija īpašums, un lēņa muižās, kas juridiski bija valdījums ar mantošanas tiesībām. Zemniekiem bija jāmaksā arī par „pagastu” – tiesas spriešanu vienu vai vairākas reizes gadā. Tiesu noturēja Livonijas ordeņa fogti, bet bīskapu zemēs – vasaļi. Līdz muižu izveidošanai zemnieki zemes kungam maksāja desmito tiesu un pildīja publiskās klaušas, bet pēc to izveidošanos zemnieki maksāja ceturto tiesu un pildīja lauksaimnieciskās klaušas.
 
Livonijā vairākus gadsimtus saglabājās vasaļu grupa – Leimaņi. Latviešu Leimaņu lēņi bija 2 – 6 arklu lielumā. 16. gs. latviešu leimaņi kā sociālais slānis saruka. To veicināja muižu nostiprināšanās process. Leimaņu galvenais pienākums pret zemes kungu bija karaklausība.
 
Ordeņa zemēs vasaļu priekšrocības bija mazākas, bet ar laiku, kad mazinājās bruņinieku nozīme, mainījās arī ordeņa vasaļu pozīcijas. Zemniekiem atcēla karaklaušas un aizliedza nēsāt ieročus.
 
Bezzemnieku un amatnieku pārvietošanās brīvība Livonijas laikā netika ierobežota. Dzimtbūšana Livonijā nostiprinājās samērā lēni.
 
Svarīgi!
Absolūtā dzimtbūšana Livonijā izveidojās tikai Krievijas kundzības laikā un saglabājās ilgāk kā citās Eiropas valstīs.
Zemnieku saimniecību lielumu mērija arklos. Viens arkls bija aramzemes daudzums, ko varēja apstrādāt ar vienu zirgu un arklu. Pastāvēja vienarkla un vairāku arklu saimniecības. Vairumā gadījumu bija pusarklu un mazākas saimniecības. Latviešu zemnieki izmantoja gan divlauku, gan trīslauku sistēmu. Ilgi saglabājās līduma zemkopība, jo aramzemju daudzums līdz ar jaunu muižu veidošanos bija jāpalielina. Galvenās kultūras bija rudzi un mieži. Audzēja arī kviešus, griķus, auzas, linus un kaņepes.
 
Muižnieki veidoja muižu centrus zemnieku ciemos. Muižu zemes dalījās 2 daļās – kunga zemē, kuru apstrādāja klaušu veicēji un zemnieku zemē, no kuras zemnieki uzturēja sevi un maksāja naturālās nodevas. Muižas sāka nodarboties arī ar Rietumeiropā pieprasīto kokmateriālu eksportu.
 
Garīgā un sociālā dzīve Livonijā
Svarīgi!
Livonijas laikā sāka veidoties vienota latviešu tauta, saplūstot baltu tautām un lībiešiem.
Latgaļi, sēļi un daļēji arī lībieši krusta karos zaudēja daudz mazāk iedzīvotāju nekā kurši un zemgaļi. Latvijas iztukšotajos novados ieceļoja citas tautības. Arī zemes kungi pārvietoja iedzīvotājus uz auglīgām, bet pamestām zemēm.
 
Livonijas laika vēstures avotos līdz 16. gs. pamazām pazūd atsevišķu tautību nosaukumi. Nosaukumu – latgaļi (letti, lettigalli), kas apzīmēja skaitliski vislielāko tautību, sāka attiecināt uz visiem vietējiem iedzīvotājiem. Tā radās apzīmējums latvieši. Latviešu tautas veidošanās process ietvēra arī lībiešu asimilāciju. Vēstures avotos kā atsevišķa tautība visilgāk tiek minēti kurši.
 
Tā kā Livonijā vietējo iedzīvotāju un iekarotāju pēcteču integrācija nenotika, reāli pastāvēja diezgan nošķirtas kultūras. Pilsētu kultūra vairāk bija vāciska, bet laukos veidojās latviska kultūrvide, kas mantoja baltu tautas kultūras tradīcijas.
 
Livonijas laikā kristīgā ticība nekļuva plaši izplatīta. Vietējie pielūdza savu senču dievus un kristīgos rituālus pildīja formāli, jo kristietība nāca kā uzspiesta iekarotāju reliģija. Tautai nebija saprotami latīņu teksti un psalmi.
 
Satricinājumu 16. gs. pirmajā pusē radīja protestantu reformācija. Tā tuvināja Livonijas katolicisko valstiņu norietu.
 
luther2.jpg
Svarīgi!
Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kur kopš 1521. g. izplatījās vācu protestantisma virziens – Mārtiņa Lutera mācība.
Pirmie, kas sludināja Lutera mācību, bija iebraucēji no Vācijas Andreass Knopkens, Silvestrs Tegetmeijers un Johans Lomillers. Tos atbalstīja Rīgas rāte. Landtāgā luterisms saņēma pilsētnieku un vasaļu kūriju atbalstu.
 
1524. g. Rīgā notika svētbilžu grautiņi. Baznīcās tika sadauzīti altāri un dedzinātas svētbildes. Katoļu garīdzniekus un mūķenes no pilsētām padzina. Nemieru laikā tika konfiscētas katoļu baznīcas dārglietas un daudzi īpašumi. Livonijas ordeņa mestri neveica pasākumus luterānisma apkarošanai, jo cerēja vājināt savu konkurentu – Rīgas arhibīskapa pozīcijas.
 
Livonijas ordenis pēc Vācu ordeņa likvidācijas Prūsijā bija kļuvis patstāvīgs. Ideja par teokrātiskas valsts pārveidi laicīgā valstī pēc Vācu ordeņa parauga Prūsijā bija tuva arī Livonijas ordeņa valdībai. Ordeņa mestrs Valters Pletenbergs pasludināja Rīgā ticības brīvību un piekrita, ka Rīgas pilsēta konfiscē domkapitula īpašumus. Reformācija ātri pārņēma pārējās pilsētas. Arī laukos zemes kungi pārņēma luterānismu, jo tas sludināja laicīgās un garīgās varas dalījumu, un bija pret baznīcas pretenzijām uz laicīgo varu un īpašumiem.
 
300px-Plettenberg.jpg
Valtera von Pletenberga krūšutēls.
 
Svarīgi!
1554. g. Landtāgs pasludināja ticības brīvību visā Livonijā.
Līdz ar to latvieši varēja noturēt dievkalpojumus latviešu valodā un veidot savas draudzes. Rīgā radās pirmās luterāņu draudzes. Tika tulkoti reliģisko dziesmu teksti un cita reliģiskā literatūra. Tas veicināja latviešu rakstniecības izveidošanos. Parādījās pirmie katehismu un baznīcu dziesmu tulkojumi. Reformācijas laikā tika organizētas pirmās latviešu skolas un sagatavoti latviešu mācītāji.
 
Latviešu zemnieki reformācijā nepiedalījās aktīvi. Ja zemes kungs pieņēma luterānismu, tad pārkristīja arī savus zemniekus, kuriem bija vienalga, pie kādas kristietības tie pieder. Laukos tā nebija iesakņojusies, tādēļ latviešu tautu kopumā reformācija skāra maz.
 
Livonijas valstu noriets
Svarīgi!
Livonijas katolicisko valstiņu noriets aizsākās 15. gs. beigās, bet noslēdzās 16. gs. otrajā pusē.
Livonijas konfederācijas sabrukuma cēloņi:
  1. politiskie – centralizētu valstu nostiprināšanās kaimiņos; Vācu ordeņa sabrukums;
  2. ekonomiskie – muižu lauksaimnieciskās ražošanas un pilsētu tirdzniecības uzplaukums;
  3. sociālie – muižniecības kā kārtas nostiprināšanās un teokrātisko valdnieku laicīgās varas sabrukums;
  4. ideoloģiskie – reformācija.
 
Bija izveidojušās spēcīgas, centralizētas kaimiņvalstis, kuras centās paplašināt savus valdījumus. Sabruka Vācu ordenis un tā valdījumi kļuva par Prūsijas hercogisti (Polijas vasaļvalsts). Kaut arī 15. gs. Livonijas ordenim izdevās izvairīties no līdzdalības Vācu ordeņa karā ar Poliju, krīze bija neizbēgama. Livonijas bagātais un saimnieciski izdevīgais reģions kļuva par apkārtējo valstu mērķi. Militāri Livonijas valstiņas bija vājas, un tās meklēja sev protektorus (aizbildņus). Arī šajā ziņā Livonijas valstiņas nebija vienotas un centās izmantot politiskajās intrigās vairāku valstu intereses. Livonijas valstiņu sabrukumu nedaudz aizkavēja lielo valstu savstarpējā konkurence.
Svarīgi!
15. gs. Krievija kļuva par centralizētu valsti – Maskavas lielkņazisti.
Tā mēģināja sagrābt bagātās piejūras pilsētas. 1480. g. lielkņazs Ivans III sāka ekspansiju uz rietumiem. Livonijas valstīs vairs nebija karaklaušu un latviešu zemnieki nebija apmācīti karot. Ordeņa mestrs Valters Pletenbergs saprata, ka ordeņa militārā sistēma ir novecojusi, jo bija parādījušies šaujamieroči. Līdz ar to Pletenbergs ieviesa kara nodokli, iegūstot līdzekļus profesionālu algotņu nolīgšanai, kā arī noslēdza savienību ar Lietuvu. Rezultātā izdevās sakaut Maskavas lielkņaza armiju.
Tā kā Livonijā bija nepieciešamas reformas, Pletenbergs aicināja sekot Vācu ordeņa lielmestra piemēram un kļūt par visas Livonijas valdnieku (hercogu), bet muižniecība landtāgā nobalsoja pret. Livonijas sabrukums kļuva nenovēršams. Tas sākās pēc Pletenberga nāves 1535. g. Sabrukumu pastiprināja valstiņu savstarpējās iekšējās cīņas par varu. Par Livoniju interesējās gan Zviedrija, gan Polija, gan Lietuva.
Svarīgi!
16. gs. Eiropas ekonomikā notika izmaiņas. Koloniālā politika, ražošanas attīstība manufaktūrās, dārgmetālu pieplūdums un citi faktori radīja cenu revolūciju – naudas vērtība kritās, bet preču cenas pieauga.
Tas bija muižniecības uzplaukuma laiks, nostiprinājās to sociālais stāvoklis.
 
Tirgus saimniecības attīstība sekmēja pilsētu uzplaukumu un nostiprināšanos. Palielinājās pilsētu politiskā ietekme, kā arī konflikti ar muižniecību, kura aktīvi iesaistījās tirdzniecībā. Samazinājās Hanzas savienības nozīme, bet dāņu un holandiešu tirgotāju ietekme pieauga.
 
Ekonomisko uzplaukumu Livonijā pavadīja politiskās sistēmas sabrukums. Katolicisma politiskās nozīmes iedragāšana Rietumeiropā sagrāva Livonijas teokrātisko valstu pamatu. Bīskapu valstis reformācija novājināja visātrāk.  16.gs. vidū atkal saasinājās attiecības starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju. Livonijas ordeni atbalstīja pārējās bīskapijas, jo tās uztrauca Rīgas arhibīskapa politika (atbalsta meklēšana pie Polijas). Kaut arī ordenis cīņu uzvarēja, Polijas karalis panāca arhibīskapa varas atjaunošanu. Bet konflikti turpinājās. Tikmēr Maskavas valsts nostiprinājās. Maskavas lielkņaza vara Krievzemē nostiprinājās Ivana III un Vasilija valdīšanas laikā. Savukārt Ivans IV Bargais 1547.g. pieņēma cara titulu un ar teroru mēģināja sagraut krievu aristokrātiju – bajāru – opozīciju, lai nostiprinātu absolūtismu.
 
DSCF3537.JPG
Ivans IV Bargais.
 
Izcēlās karš par Livonijas mantojumu – Livonijas karš (1558. g. – 1583. g.), kurā piedalījās Krievija, Polija – Lietuva un Zviedrija.
Livonijas karš jeb Pirmais Ziemeļu karš bija 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristi un Livonijas konfederāciju, kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija, vēlāk, Polijas-Lietuvas kopvalsts un Dānijas un Zviedrijas karalistes.
1558. g. Livonijā iebruka Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks un aplenca Rīgu. Mestrs Gothards Ketlers lūdza palīdzību Lietuvai, kas bija savienībā ar Poliju (personālūnija, abām bija viens karalis). Savukārt Ziemeļigaunijas vasaļi lūdza palīdzību zviedriem. Ietekmi Livonijā gribēja nostiprināt arī dāņi. Krievijas cara armija izpostīja zemi. Muižniecība pārmeta ordenim bezdarbību. Konflikti starp ordeni, muižniecību un pilsētām, neļāva organizēt pretestību. Aizstāvji tika meklēti apkārtējās valstīs. Lietuvieši noslēdza līgumu ar Livonijas valstu valdniekiem un kņaza Radzivila vadībā padzina krievu armiju.
Svarīgi!
1561. g. Livonijas ordenis beidza pastāvēt.
Pēdējais mestrs G. Ketlers kļuva par Kurzemes – Zemgales hercogistes hercogu, Polijas – Lietuvas karaļa vasali, saglabājot neatkarību hercogistes iekšējās lietās.
Livonijas karš beidzās 1583. gadā ar Krievijas sakāvi. bija spiesta atteikties no plāna nodibināt vasaļatkarīgu Livonijas karaļvalsti okupētajās teritorijās. Kara rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā krastā Pārdaugavas hercogiste.
  
DSCF3538.JPG
Livonijas sadalīšana pēc Livonijas kara.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 101. lpp.
http://www.muzeji.lv/uploads/Aktualitates/IMG_8312.jpg
http://theologyforum.files.wordpress.com/2010/06/luther2.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/c/c3/Plettenberg.JPG/300px-Plettenberg.JPG
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 113. lpp.
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.